Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

— Sadalīsim pārtiku tā, lai tās pietiktu pēc iespējas ilgākam laikam, — sers Henrijs ieteica.

Tā arī izdarījām. Aprēķinājām, ka katram iznāktu četras bezgala mazas devas, ar kurām varētu vilkt dzīvību labi ja divas dienas. Bez biltonga jeb kaltētas medījuma gaļas mums bija divas ķirbju pudeles, katrā apmēram pa kvartai ūdens.

— Nu, un tagad, — sers Henrijs sacīja, — paēdīsim un padzer­sim, jo rīt mūs gaida nāve.

Noēdām pa mazam gabaliņam kaltētas gaļas un iedzērām pa malkam ūdens. Lieki teikt, ka mums gandrīz nepavisam nebija ēst­gribas. Kaut gan sen nebijām nekā baudījuši, taču paēduši jutā­mies labāk. Tad cēlāmies kājās un sākām plānveidīgi taustīt un izklauvēt mūsu cietuma sienas un grīdu, sirds dziļumos cerēdami atrast kaut kādu izeju. Taču tādas nebija. Un bija jau arī neticami, ka tāda varētu būt šeit, kur glabājās tādi dārgumi.

Lampas gaisma satumsa. Visa eļļa gandrīz jau bija izdegusi.

— Kvotermein, — sers Henrijs griezās pie manis, — vai jūsu pulkstenis iet? Cik pašreiz rāda?

Es izņēmu pulksteni un paskatījos. Bija seši pēcpusdienā, bet alā ienācām vienpadsmitos.

— Infadūss iedomāsies par mums, — es ieteicos. — Ja neatgrie- zīsimies šovakar, viņš rīt no rīta sāks mūs meklēt, Kērtis.

— Un velti meklēs, jo viņš nezina ne durvju noslēpumu, ne arī, kur tās atrodas. Līdz vakardienai to nezināja neviens dzīvs cilvēks, ja neskaita Gegūlu, bet tagad to patiešām nezina neviens. Pat ja Infadūss uzietu durvis, viņš nespētu tās uzlauzt. Visa ku­kuāņu armija nav spējīga uzlauzt piecas pēdas biezu klinti. Draugi, mums nekas cits neatliek, kā pakļauties Visuvarenā gribai. Dzīša­nās pēc dārgumiem daudzus novedusi pie bēdīga gala. Mēs tikai palielināsim viņu skaitu.

Gaisma bija kļuvusi vēl blāvāka.

Pēkšņi lampa uzliesmoja un asi un reljefi izgaismoja visu ainu: balto ilkņu milzīgās grēdas, šķirstus ar zeltu, nabaga Fulatas sa­stingušo ķermeni tiem līdzās, ar dārgakmeņiem pilno kazādas mai­siņu, dimantu mirgojošo zaigu un mūsu, trīs vīru, bezprātīgās, nobālušās sejas, kad mēs tā sēdējām un gaidījām bada nāvi.

Pēkšņi liesma saplaka un nodzisa.

Nespēju pienācīgi aprakstīt nākošās nakts šausmas. Tikai žēl­sirdīgais miegs kaut cik palīdzēja mums tās atvieglot, tālab ka no­gurums prasa savu tiesu pat tādā stāvoklī, kādā atradāmies mēs. Tomēr nespēju ilgi gulēt. Pat aizmirstot briesmīgās domas par draudošo likteni, — jo tāda bojā eja, kāda gaidīja mūs, varētu pie­spiest trūkties pat visdrosmīgāko cilvēku pasaulē, bet es nekad ne­esmu prasījis, lai mani uzskatītu par drošsirdīgu, — arī pats klu­sums bija tik dziļš, ka neļāva aizmigt.

Lasītāj! Varbūt tev gadījies gulēt naktī bez miega, kad klusums kļūst mokošs, bet esmu pārliecināts, ka tev nav nekāda priekšstata par to, cik dzīvs un gandrīz vai taustāms var būt pilnīgs klusums. Zemes virsū allaž dzirdamas kaut kādas skaņas vai kustība, kas, pašas būdamas tikko manāmas, tomēr notrulina pilnīgā klusuma griezīgo asmeni. Bet šeit neiespiedās neviena vienīga skaņa. Bijām aprakti milzīgā sniegiem klātā kalna dzīlēs. Tur augstu, tūkstošiem pēdu virs mums, spirgtais vējš brāzās pāri baltajiem sniegiem, bet vēja pūsma nesasniedza mūs. Gara eja un piecu pēdu biezā akmens siena norobežoja mūs pat no šausmīgā Nāves mājokļa, bet miroņi taču netrokšņo. Pat visas zemes un debesu artilērijas dārdi nesa­sniegtu mūsu ausis šajās dzīvajās kapenēs. Mēs bijām nogriezti no visas pasaules atbalsīm — bijām jau tikpat kā miruši.

Pēkšņi es asi apjautu visu mūsu stāvokļa ironiju. Mums līdzās atradās dārgumi, kuru pietiktu, lai samaksātu mērenu valsts pa­rādu vai uzbūvētu bruņukuģu flotili, un tomēr mēs ar priecīgu prātu būtu iemainījuši visu šo bagātību pret visniecīgāko cerību izkļūt no šejienes. Drīz vien mēs, bez šaubām, būsim laimīgi, ja varēsim tos atdot par niecīgu gabaliņu maizes vai ūdens malku, bet pēc tam pat par to, lai mūsu ciešanas drīzāk beigtos. Patiesi, bagātība, ku­ras iegūšanai cilvēki bieži vien veltī visu mūžu, zaudē savu vērtību, kad tuvojas pēdējā stundiņa.

Gausi vilkās nakts.

— Gud, — pēkšņi ierunājās sers Henrijs, un viņa balss baismi noskanēja dziļajā klusumā, — cik sērkociņu jums palikuši?

— Astoņi, Kērtis.

— Uzraujiet vienu. Palūkosimies, cik pulkstenis.

Guds iededza sērkociņu, un pēc necaurredzamās tumsas tā liesma gandrīz vai apžilbināja mūsu acis.

Pulkstenis rādīja piekto rīta stundu. Sai brīdī augstu virs mums pāri sniegotajām kalnu smailēm sārtojās rītausma un viegls vējš sāka kliedēt no ieplakām nakts miglas vālus.

— Mums vajadzētu paēst, lai uzturētu spēkus, — es sacīju.

— Kāda jēga ēst? — Guds atsaucās. — Jo ātrāk nomirsim, jo labāk.

— Kamēr dzīvojam, tikmēr ceram, — noteica sers Henrijs.

Paēdām un iedzērām pa malkam ūdens. Pagāja vēl kāds laiciņš,

un tad viens no mums ieteica pieiet cieši klāt durvīm un kliegt vājā cerībā, ka ārpusē kāds izdzirdēs kliedzienus. Tāpēc Guds, kuram ilgajos flotes dienesta gados balss bija kļuvusi īsti griezīga, aiz­taustījās pa eju un iesāka kliegt, un jāsaka, ka viņš taisīja elliš­ķīgu troksni. Man nekad nebija nācies dzirdēt līdzīgus bļāvienus, taču rezultāts bija līdzvērtīgs moskītu sīkšanai.

Pēc brīža Guds pārstāja kliegt un atgriezās, juzdams tik stipras slāpes, ka viņam vajadzēja padzerties. Nospriedām vairāk ne­kliegt, jo kliegšana nodarīja zaudējumus mūsu niecīgajam ūdens krājumam.

Atkal apsēdāmies, atspiedāmies pret šķirstiem, kas bija pilni ar nevienam nevajadzīgiem dimantiem, un sēdējām tā mokošā bez­darbībā. Mūsu stāvoklī tas bija vissmagākais. Atzīšos, es devu vaļu izmisumam — noliecis galvu uz sera Henrija platā pleca, sāku raudāt. Man liekas, ka arī Guds, kas sēdēja otrajā pusē, rija asaras, vienlaikus aizsmakušā balsī lamādams sevi par šādu vā­jību.

Cik gan krietns un drosmīgs bija sers Henrijs! Ja mēs būtu divi pārbiedēti bērni un viņš mūsu aukle, arī tad šis lielais vīrs nevarētu izturēties pret mums maigāk. Aizmirsdams pats sevi, viņš darīja visu, lai kaut mazliet nomierinātu mūsu iedragātos nervus. Viņš stāstīja mums par cilvēkiem, kuri arī bija nonākuši līdzīgos ap­stākļos un brīnumainā kārtā izglābušies no bojā ejas. Tā kā šādi stāsti nespēja mūs uzmundrināt, viņš sāka runāt par to, ka mūsu stāvoklis tikai paātrinās neizbēgamo galu, kas gaida visus cilvē­kus. Viņš mierināja mūs, ka viss ātri beigsies un ka bada nāve ir žēlsirdīga (lai gan tas nav tiesa).

Pēc tam viņš mazliet citādā tonī, kā jau reiz biju no viņa dzir­dējis, ieteica mums paļauties augstākās varas žēlastībai. Es tad arī ar lielu prieku sekoju viņa padomam.

Lielisks ir sera Henrija raksturs — tik mierīgs un stiprs.

Pēc nakts tāpat aizvilkās diena, ja vien iespējams lietot šos vārdus, kad runa ir par vienu vienīgu nepārtrauktu dziļu nakti. Kad uzrāvu sērkociņu, lai palūkotos, cik pulkstenis, izrādījās, ka ir septiņi.

Mēs vēlreiz ieēdām un padzērām, un šai brīdī man iekrita prātā negaidīta doma.

— Kā tas nākas, — es iesāku, — ka gaiss šeit visu laiku paliek svaigs! Te ir smacīgi un smagi, taču gaiss ir svaigs.

— Patiešām, — Guds iesaucās, pielēkdams kājās, — man tas nemaz neienāca prātā! Gaiss nevar izspiesties cauri akmens dur­vīm, jo tās ir tik blīvas, cik nu vien blīvas kādas durvis var būt. Gaisam tātad ir no kaut kurienes jāpieplūst. Ja tas šeit neieplūstu, mēs jau būtu nosmakuši, te ienākot. Nāciet pameklēsim!