Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

— Un kopš tiem laikiem šeit neviens nav bijis? — es vaicāju, atkal ieskatīdamies tumšajā ejā.

— Neviens, mani pavēlnieki. Durvju noslēpums tika rūpīgi gla­bāts, un valdnieki tās gan atvēra, taču kāju iekšā nespēra, jo runā, ka tie, kas te ienāks, dabūs galu, iekams vēl būs parādījies jauns mēness, tāpat kā galu dabūja tas baltais cilvēks kalnu alā, kur tu viņu atradi, Makumazān. Ha! Ha! Tas viss ir patiesība.

Sai mirklī mūsu skatieni krustojās, un man sagriezās dūša un sametās auksti. Kā vecajai raganai tas viss bija zināms?

— Ienāciet, mani pavēlnieki. Ja es runāju taisnību, kazādai ar akmeņiem jābūt uz grīdas. Bet vai tas, ka ikvienu, kas šeit sper kāju, gaida nāve, ir taisnība, — to jūs uzzināsiet vēlāk. Ha! Ha! Ha! — Un viņa aizklunkurēja uz priekšu, nesdama līdz lampu, bet es, jāatzīstas, atkal sāku svārstīties, vai man maz sekot viņai.

— Pie velna! — izgrūda Guds. — Ejam! Sī vecā velnamāte mani neiebiedēs! — Un viņš metās ejā Gegūlai pakaļ.

Aiz Guda gāja Fulata, kurai tomēr viss šis pasākums acīm­redzot diezkā negāja pie sirds, jo nabadzīte bailēs drebēja. Mēs ar seru Henriju veicīgi sekojām.

Pa klintī izcirsto šauro eju nogājusi dažus soļus, Gegūla ap­stājās un gaidīja mūs.

— Redziet, pavēlnieki, — viņa teica, turēdama lampu sev priekšā, — tie, kas šeit slēpa dārgumus, steigā aizbēga. Viņi gri­bēja dārgumus nosargāt no tiem, kas atrastu durvju noslēpumu, taču nepietika laika, — un vecā norādīja uz lieliem četrstūrainiem akmens gabaliem, kas bija sakrauti divās kārtās (apmēram divu pēdu trīs collu augstumā), lai šķērsām ejai izveidotu sienu. Ejas malās gulēja tādi paši akmens gabali, droši vien paredzēti tālāka­jam darbam, un — tas bija pats interesantākais — kaudze javas un dažas ķelles, kas, cik*nu mēs paguvām apskatīt, likās esam tā­das pašas, kādas strādnieki lieto vēl šobaltdien.

Te Fulata, kas no bailēm un satraukuma visu laiku drebēja, pa­teica, ka viņai kļuvis nelabi un viņa tālāk iet vairs nespējot, bet gaidīšot mūs šai vietā. Apsēdinājām viņu uz nepabeigtās sienas, līdzās nolikām groziņu ar pārtiku un atstājām meiteni, lai at­pūšas.

Nogājuši pa eju vēl kādus piecpadsmit soļus, pēkšņi atradāmies rūpīgi izkrāsotu koka durvju priekšā. Durvis bija plaši atvērtas. Tam, kas šeit bija ienācis pēdējais, vai nu bija pietrūcis laika dur­vis aizvērt, vai arī viņš bija aizmirsis to izdarīt.

Uz sliekšņa gulēja kazādas maisiņš, kas, likās, bija pilns ar oļiem.

— Hi! Hi! Baltie cilvēki, — ieķiķinājās Gegūla, lampas gaismai krītot uz maisiņa. — Vai es jums neteicu, ka baltais cilvēks, kas bija nācis šurp, steigā pamezdams šo vietu, nosvieda zemē kazādas maisiņu, kas piederēja sievietei. Paskatieties, te tas ir!

Guds noliecās un pacēla maisiņu. Maisiņš bija smags, un tanī kaut kas šķindēja.

— Pie visiem svētajiem, man šķiet, tas ir pilns ar dimantiem! — viņš bijīgi čukstēja.

Un, patiesi, vajadzēja tikai iedomāties, ka mazais kazādas mai­siņš ir pilns ar dimantiem, lai ikvienu pārņemtu bijība.

— Ejam tālāk, — sers Henrijs nepacietīgi sacīja. — Nu, cienī­jamā, dodiet man lampu. — Un, paņēmis no Gegūlas rokām lampu, viņš pacēla to augstu virs galvas un iegāja pa durvīm.

Uz brīdi aizmirsuši ar dārgakmeņiem pildīto maisiņu, steidzā­mies viņam pakaļ un atradāmies Zālamana dārgumu glabātavā.

Lampas blāvā gaisma mūsu skatienam vispirms atklāja klints masīvā izcirstu telpu, ne lielāku par desmit kvadrātpēdām.' Pēc tam ieraudzījām lieliskus ziloņu ilkņus, kas cits citam virsū bija sakrauti līdz pašai griestu velvei. Cik īsti ilkņu te bija, nezinājām teikt, jo, protams, nevarējām redzēt, cik lielu telpas daļu tie aiz­ņem līdz aizmugurē esošajai sienai, taču saskatījām noteikti ne mazāk par četriem vai pieciem simtiem atlasītu ilkņu galu. Sā ziloņ­kaula vien pietiktu, lai padarītu cilvēku bagātu līdz viņa dienu galam. «Varbūt,» es nodomāju savā prātā, «ka no šā paša milzīgā krājuma Zālamans ņēmis materiālu savam lielajam ziloņkaula tro­nim, kuram līdzīga nebija nevienam citam valdniekam.»

Telpas pretējā pusē bija saliktas kādas divdesmit kastes, ļoti līdzīgas Martini-Henrija firmas munīcijas kastēm, vienīgi šīs te bija mazliet lielākas un sarkani krāsotas.

— Te ir dimanti! — es iesaucos. — Nesiet šurp gaismu!

Sers Henrijs piesteidzās ar lampu un centās apgaismot augšējo kasti, kuras vāks, laika gaitā satrunējis, lai gan te bija sauss, iz­rādījās ielauzts. Iespējams, to bija izdarījis pats da Silvestra. Iegrū­dis roku vāka spraugā, es izvilku pilnu riekšavu, tikai ne dimantu, bet neredzētas formas zelta monētu, kurās bija iespiestas senebreju rakstu zīmēm līdzīgas zīmes.

— Vismaz mēs no šejienes neaiziesim tukšām rokām, — es teicu, likdams monētas atpakaļ. Katrā kastē jābūt ne mazāk par pāris tūkstošiem naudas gabalu, bet šeit ir pavisam astoņpadsmit kastes. Manuprāt, šī ir nauda, ar ko vajadzēja samaksāt strādniekiem un tirgotājiem.

— Bet man šķiet, — Guds mani pārtrauca, — ka šie te jau ir tie dārgumi. Es tā kā neredzu-dimantus, ja nu vien vecais portugālie- tis tos visus nebūs sabāzis tur tai maisā.

— Lai mani pavēlnieki iemet acis, kur ir vistumšāks, ja viņi grib atrast akmeņus, — ieteicās Gegūla, nopratusi, par ko mēs runā­jam. — Tur mani pavēlnieki redzēs trīs akmens šķirstus, divi būs aizdarīti, bet viens — vaļā.

Iekams pārtulkoju šos vārdus seram Henrijam, kas turēja lampa, es nevarēju nociesties, nepajautājis Gegūlai, kā viņa to zina, ja jau kopš tiem laikiem, kad pirms tik daudzām paaudzēm dārgumu glabātavā bija ienācis baltais cilvēks, šeit neviens nav spēris kāju.

— Ak, Makumazān, kas naktīs esi nomodā, — izsmējīgi atbildēja Gegūla, — vai tad jums, kas mītat uz zvaigznēm, nav zināms, ka dažu cilvēku acis redz cauri klintij?

— Ielūkojieties tur tai kaktā, Kērtis, — es teicu, norādīdams uz vietu, par kuru bija runājusi Gegūla.

— Hallo, draugi! — viņš iesaucās. — Te ir niša. Ak debess! Skatieties!

Mēs metāmies pie viņa. Iedobumā, kas atgādināja mazu pus- apaļu logu, stāvēja trīs akmens šķirsti, katrs no tiem aizņēma divas kvadrātpēdas. Divus sedza akmens vāki, bet trešais bija vaļā, un tā vāks bija atbalstīts pret šķirsta malu.

— Skatieties! — sers Henrijs atkārtoja aizsmacis, turot virs va­ļējā šķirsta lampu.

Paskatījāmies lejup un pirmajā mirklī, sudrabainas zaigas ap­žilbināti, nekā nevarējām atšķirt. Kad acis ar to bija apradušas, ieraudzījām, ka šķirsts līdz trim ceturtdaļām bija pilns ar neslīpē­tiem dimantiem, kuru lielākā daļa bija visai prāvi. Noliecos un dažus paņēmu rokā. Nebija šaubu — tie bija dimanti, jo akmeņi slīdēja caur pirkstiem kā ieziepēti.

Ļaudams akmeņiem iekrist šķirstā, es, no uztraukuma vai smak- dams, iesaucos:

— Esam visbagātākie cilvēki pasaulē! Montē Kristo salīdzinā­jumā ar mums bija nabags!

— Mēs pārplūdināsim tirgu ar dimantiem! — Guds līksmoja.

— Vispirms tie uz tirgu ir jānogādā, — iebilda sers Henrijs.

Stāvēdami apkārt lukturim, kas meta gaismu uz zaigojošiem

dārgakmeņiem, mēs nobāluši vērāmies cits citā, it kā būtu sazvēr­nieki, kas gatavojas izdarīt noziegumu, un nevis trīs pasaulē vis­laimīgākie cilvēki, par kādiem sevi uzskatījām.

— Hi! Hi! Hi! — mums aiz muguras irgoja Gegūla, kā sikspār­nis bez trokšņa šaudīdamās šurp un turp. — Lūk, te tie ir, šie spo­žie akmeņi, kurus jūs mīlat, baltie cilvēki, tik daudz, cik jūs gribat. Ņemiet tos, ļaujiet tiem slīdēt caur pirkstiem. Ēdiet tos! Hi! Hi! Dzeriet tos! Ha! Ha!