Džeks Londons: TIKAI GAĻA

Viņš piegāja pie durvīm, lai pārbaudītu, vai tās ir aiz­slēgtas un aizbultētas, bet Mets pa to starpu paņēma raibo tīstokli un atraisīja to uz galda.

— Nu, vai tad tās nav skaistas! — Džims iesaucās, paskatījies uz pērlēm. Kādu laiku viņš nevarēja novērst no tām acis. — Tātad speci atzīst, ka to vērtība ir no piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.

— Un sievietēm patīk šīs lietiņas, •— piebilda Mets.

— Viņas darīs visu, lai tiktu pie tām, — pārdosies, izdarīs slepkavību, visu ko.

— Tāpat kā mēs abi.

— Nekā nebija! — iebilda Mets. — Es nogalināšu ne­vis pašu dimantu dēļ, bet lai varētu tos dabūt. Te ir tā starpība. Sievietes kāro šos dārgakmeņus sev, bet man tie vajadzīgi, lai man būtu sievietes un viss pārējais, ko es par tiem dabūšu.

— Laime, ka vīrieši un sievietes negrib vienu un to pašu, — piezīmēja Džims.

— Tā jau arīdzan ir komercija, — piekrita Mets, — ka cilvēki grib katrs kaut ko citu.

Dienas vidū Džims aizgāja pēc produktiem. Kamēr viņa nebija, Mets novāca no galda dārgakmeņus, ietina tāpat kā agrāk un pabāza zem spilvena. Tad viņš iededzināja petrolejas plītiņu un sāka vārīt ūdeni kafijai. Pēc dažām minūtēm Džims bija atpakaļ.

— Taisni brīnums, — viņš teica. — Ielas, veikali, ļau­dis — viss ir kā vienmēr. Nekas nav mainījies. Bet es eju

cilvēkos jau kā miljonārs. Neviens uz mani pat nepaska­tās un nespēj iedomāties, ka esmu bagāts.

Mets kaut ko īgni norūca. Viņš maz ko saprata no sava partnera godkārīgajiem sapņiem un iedomām.

— Vai gaļu atnesi? — viņš jautāja.

— Protams, turklāt tādu mīkstu. Prīmā gabaliņš. Pa­skaties!

Viņš iztina gaļu un ļāva Metam aplūkot pirkumu. Tad viņš uzvārīja kafiju un uzklāja galdu, bet Mets pa to laiku cepa gaļu.

— Tikai neliec klāt pārāk daudz sarkano piparu, — brī­dināja Džims. — Es neesmu pieradis pie taviem meksikāņu ēdieniem. Tu vienmēr pārāk sapiparo.

Mets nogrudzināja un darbojās tālāk gar plītiņu. Džims salēja kafiju, bet vispirms iebēra ieplaisājušajā porcelāna tasē pulverīti, ko bija nēsājis vestes kabatā plānā papīrā ietītu. Uz mirkli viņš bija pagriezis savam biedram mu­guru, taču atskatīties uz viņu neiedrīkstējās. Mets izklāja uz galda avīzi un nolika uz tās karsto pannu. Viņš pār­grieza gaļas gabalu uz pusēm un uzlika Džimam un sev.

— Ēd, kamēr karsta, — viņš ieteica un, rādīdams pie- , mēru, ķērās pie naža un dakšiņas.

— Tas ir kas varens! — novērtēja Džims pēc pirmā kumosa. — Bet es tev kaut ko pateikšu skaidri un gaiši. Es nekad nebraukšu uz tavu rančo Arizonā, tā ka labāk nemaz neaicini.

— Bet kas tad ir lēcies? — Mets apjautājās.

— Nekas nav lēcies, — sekoja atbilde. — Meksikāņu gardumi, turklāt vēl tavā rančo — tas man būs par daudz. Ja jau man lemts viņpasaulē nokļūt ellē, es nevēlos, lai tie mocītu manas iekšas. Nolādētie pipari!

Viņš pasmaidīja, sparīgi izelpoja, lai atvēsinātu degošo muti, iedzēra mazliet kafijas un atkal ķērās pie gaļas.

— Ko tu vispār domā par viņpasauli, Met? — pēc īsa brīža viņš jautāja, klusībā brīnīdamies, kāpēc viņa biedrs vēl nav pielicis pie mutes kafiju.

— Tādas viņpasaules nav, — Mets atbildēja, mezdams mieru gaļai, lai iedzertu kafiju. — Nav ne debesu, ne elles, nekā. Visu, kas tev pienākas, tu saņemsi šajā saulē.

— Bet pēc tam? — Džims centās apmierināt savu sli­mīgo ziņkārību, jo zināja, ka skatās uz cilvēku, kam drīz jāmirst. — Bet pēc tam? — viņš atkārtoja.

— Vai esi kādreiz redzējis mironi, kas nogulējis divas nedēļas? — jautāja Mets.

Džims papurināja galvu.

— Nu, bet es esmu redzējis. Viņš izskatījās pēc gaļas, ko mēs abi ēdam. Kādreiz tā lēkāja pa pļavu. Bet tagad tā ir tikai gaļa. Gaļa un nekas vairāk. Un tas ir tas, par ko es, tu un visi pārējie cilvēki pārvērtīsies, — gaļa.

Mets ātri izdzēra kafiju un no jauna pielēja tasi.

— Vai tev bail mirt? — viņš vaicāja.

Džims papurināja galvu.

— Kāda jēga? Es tikpat nemiršu. Es izzudīšu un dzī­vošu tālāk…

— Lai zagtu, melotu un činkstētu arīdzan jaunajā dzīvē un tādā garā mūžīgi mūžam? — Mets mierīgi jautāja.

— Varbūt es kļūšu labāks, — Džims optimistiski sprie­delēja. — Varbūt tajā jaunajā dzīvē nebūs vajadzības zagt!

Piepeši viņš apklusa un izbijies stīvi blenza tālumā.

— Kas ir? — Mets jautāja.

— Nekas. Es tikai domāju, — Džims ar pūlēm atguvās, — par nāvi, tas ir viss.

Tomēr viņš nespēja atkratīties no šausmām, kas viņu bija pārņēmušas. Likās, it kā viņam garām būtu aiztrau- cies kaut kas neredzams un drūms, uzmetot viņam savu netveramo ēnu. Džimu māca ļauna nojauta. Bija jāno­tiek kaut kam briesmīgam. Gaisā lidinājās nelaime. Viņš cieši palūkojās pār galdu savā biedrā. Viņš kaut ko ne­saprata. Ja nu viņš ir kļūdījies un noindējis pats sevi? Nē, ieplaisājusī tase ir Metam, bet viņš indi noteikti bija iebēris ieplaisājušajā tasē.

Viņš nodomāja, ka pie visa vainīga viņa slimīgā iztēle. Tā jau ne reizi vien bija dzinusi jokus ar viņu. Stulbe­nis! Skaidrs, ka vainīga ir iztēle. Protams, kaut kam ir jānotiek, bet jānotiek ar Metu. Vai tad Mets nebija izdzē­ris pilnu tasi kafijas?

Džims kļuva možāks un, notiesājis savu gaļas gabalu, mērcēja maizi taukos.

— Kad es biju puika … — viņš iesāka, bet pēkšņi ap­klusa.

Atkal garām aiztrauca kaut kas drūms, un visa viņa būtne nodrebēja nenovēršamas nelaimes aizjautā. Viņš sajuta sevī darbojamies kādu graujošu spēku, likās, ka visus viņa muskuļus tūlīt saraus krampji. Viņš strauji atgāzās atpakaļ un tad tikpat strauji saliecās uz priekšu, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galda. Visam ķermenim iz­skrēja cauri vieglas trīsas. Tās atgādināja lapu šalkoņu, vējam tuvojoties. Viņš sakoda zobus. Muskuļi atkal kram­pjaini saspringa. Viņš pārbijās, sajuzdams, ka viņā no­tiek kaut kas nelāgs. Muskuļi vairs neklausīja. Tie atkal krampjaini sarāvās, par spīti viņa gribas piepūlei. Tā bija miesas sacelšanās, anarhija, un Dzimu pārņēma šaus­mas, apzinoties savu nevarību, kad miesa it kā sagrāba viņu, pār muguru pārskrēja tirpas, un uz pieres izspiedās sviedri. Viņš pārlaida skatienu istabai, un visas lietas tajā šķita dīvaini pazīstamas. It kā viņš nupat būtu at­griezies no gara ceļojuma. Viņš palūkojās pāri galdam uz savu draugu. Mets skatījās uz viņu un smaidīja. Džima sejā parādījās drausmu izteiksme.

— Ak dievs, Met! — viņš iespiedzās. — Vai tu neesi man ko piebēris?

Mets joprojām smaidīja un nenovērsa skatienu no viņa. Kad pēc tam uznāca lēkme, Džims nezaudēja samaņu. Muskuļi saspringa, raustījās un sacirtās mezglos, noda­rīdami briesmīgas sāpes un žņaugdami viņu savos nežēlī­gajos apkampienos. Un tad pēkšņi viņam nonāca līdz ap­ziņai, ka Mets izturas dīvaini. Ar viņu notika tas pats. Smaids no viņa sejas bija zudis, tajā parādījusies sprai­gas uzmanības izteiksme, it kā viņš ieklausītos kādā iek­šējā balsī un censtos izprast dzirdēto. Mets piecēlās, pa­gājās šurpu turpu pa istabu un atkal apsēdās.

— Tas ir tavs darbs, Džim, — viņš klusi noteica.

— Bet es nedomāju, ka tu mēģināsi nogalēt mani, — pārmetoši sacīja Džims.

— O, ar tevi es nostrādāju tīri, — teica Mets, sakodis zobus un drebēdams pie visām miesām. — Ko tu iedevi man?