Džeks Londons: TIKAI GAĻA

— Tagad tas vairs nekrīt svarā, — Džims iesaucās. — Apskatīsim, ko tu esi samantojis.

— Krīt gan svarā, — iebilda Mets. — Man tas ļoti krīt svarā. Es riskēju ar visu ko. Es bāžu galvu cilpā, bet tu pa to laiku stāvi uz ielas. Tev jāsaņemas un jābūt uzma­nīgākam! Lai notiek, es tev parādīšu.

Viņš iebāza rokas bikšu kabatā un izvilka riekšavu sīku dimantu. Tie zaigojošā straumē nobira uz apskapstējušā galda. Džims nikni nosunījās.

— Tas nav nekas, — triumfējoši noteica Mets, un viņa balsī jautās pašapmierinātība. — Tagad tu tikai redzēsi!

Viņš turpināja vilkt ārā laupījumu no visām kabatām. Daudzi no zamšādā ietītajiem dimantiem bija lielāki par tiem, kas bija pirmajā riekšavā. No vienas kabatas viņš izvilka sauju ļoti sīku briljantu.

— Briljantu putekļi, — viņš piezīmēja, nobērdams tos uz galda tālāk no citiem.

Džims apskatīja dārgakmeņus.

— Tieši tādi paši, tie aizies par pāris dolāriem katrs,— viņš vērtēja. — Vai tas ir viss?

— Vai tad tev nepietiek? — sarūgtināts atjautāja Džima otrinieks.

— Pietiek jau, pietiek, — atzinīgi atbildēja Džims.

— Vairāk, nekā es domāju. Es par visu kaudzi prasītu desmit tūkstošus un ne centa mazāk.

— Desmit taukšķus! — zobgalīgi teica Mets. — Tie maksā divreiz vairāk, lai gan es ne velna nejēdzu no dārglietām. Paskaties uz to lielo!

Viņš paņēma no kaudzes akmeni un, kā lietpratējs pa­svārstījis rokā, tuvināja to lampai.

— šis viens pats jau maksā tūkstoti, — ātri novērtēja Džims.

— Taukšķi par tavu vecmāmiņu! — nicīgi atcirta Mets.

— Tu to nenopirksi pat par trim.

— Pamodini mani! Tas man rādās sapņos. — Džima acis atstaroja dārgakmeņu spožumu, un viņš sāka lasīt laukā no kaudzes lielākos un aplūkot tos. — Mēs tak esam bagātnieki, Met, mēs kļūsim gatavie švīti!

— Paies gadi, kamēr tiksim no tiem vajā, — sprieda daudz praktiskākais Mets.

— Bet padomā, kāda dzīvīte mums sāksies! Nekas cits nav jādara kā tikai jātērē nauda un jātiek no tās vajā.

Beigu beigās pat flegmātiskajam Metam iemirdzējās acis.

— Es tak tev teicu, ka man bail pat domāt, cik brangs ir loms, — viņš klusu norūca.

— Ir nu gan veiksme! — sajūsmināts izsaucās Džims.

— Es gandrīz aizmirsu, — sacīja Mets, iebāzdams roku žaketes iekškabatā.

No zīdpapīra un zamšādas izslīdēja lielu pērju virkne. Džims nevērīgi paraudzījās uz to.

— Arī tās maksā naudu, — viņš noteica un atkal pie­vērsās dimantiem.

Iestājās klusums. Džims rotaļājās ar dārgakmeņiem, iegremdēdams tajos pirkstus, sašķirodams tos kaudzītēs un pēc tam izkaisīdams pa visu galdu. Viņš bija kalsns, uzkumpis cilvēks — nervozs, viegli sadusmojams, jūtīgs un mazasinīgs —, tipisks sabiedrības padibeņu bērns ar neglītu, izvaibītu seju, mazām ačelēm, pastāvīgi izsalkušu muti un drudžainu skatienu, zaglīgs kā kaķis un caurcau­rēm pagrimuma apzīmogots.

Mets nepiedūra pirkstu dimantiem. Viņš sēdēja, atbal­stījis elkoņus pret galdu un atspiedis zodu plaukstās, un, gausi mirkšķinādams acis, skatījās uz zvirgzdošo dārg­akmeņu gūzmu. Viņš bija pilnīgs pretstats otram. Viņu nekādā ziņā nebija radījusi pilsēta. Muskujains, matiem noaudzis, viņš ar savu spēku un izskatu atgādināja go­rillu. Dzīvi viņš pazina kā savus piecus pirkstus. Acis vi­ņam bija izvalbītas un atradās patālu viena no otras, un tajās bija viešams tāds kā nekaunīgs draudzīgums. Tās iedvesa uzticību. Taču, ielūkojoties ciešāk, varēja pamanīt, ka viņa acis ir mazliet par daudz izvelbtas un atrodas pārāk tālu viena no otras. Viss viņā bija pārspīlēts, snie­dzās pāri normālā robežām, un sejas vaibsti neatspogu­ļoja šā cilvēka būtību.

— Šī kaudze maksā piecdesmit tūkstošus, — pēkšņi ierunājās Džims.

— Simttūkstoš taukšķu, — atteica Mets.

Atkal iestājās klusums, ko tikai pēc ilgāka laika no jauna pārtrauca Džims.

— Kāda velna pēc viņš tos turēja mājā, to es gribētu zināt. Es domāju, ka viņš tos glabā veikalā seifā.

Metam tieši šajā brīdī rādījās nožņaugtais, kādu viņš to bija redzējis pēdējo reizi laternas nespodrajā gaismā, taču viņš pat nesatrūkās, izdzirdis pieminam šo cilvēku.

— Ej nu sazini, — viņš atbildēja. — Varbūt viņš gri­bēja šmaukt prom no sava kompanjona. Varbūt viņš no rīta būtu pazudis diezin kur, ja nebūtu pagadījušies mēs. Manuprāt, starp godīgiem cilvēkiem ir tikpat daudz zagļu kā starp zagļiem. Par tādām lietām pastāvīgi raksta avī­zes, Džim. Kompanjoni allažiņ grūž cits citam dunci mu­gurā.

Džima acīs parādījās dīvaina, nervoza izteiksme. Mets izlikās to neredzam, taču teica:

— Par ko tu domāji, Džim?

Brīdi Džims jutās neērti.

— Ne par ko, — viņš atbildēja. — Es tikai domāju, cik tas ir savādi, ka visas šīs dārglietas bija viņam mājā. Kāpēc tu tā jautā?

— Tāpat vien. Gribēju tikai zināt, tas ir viss.

Iestājās klusums, ko reižreizēm iztraucēja Džima pa­klusā un nervozā ieķiķināšanās. Viņu bija apstulbinājusi dārgakmeņu pārpilnība. Ne tāpēc, ka viņš sajustu to skaistumu. Viņš neapzinājās, ka tie ir skaisti paši par sevi. Taču ašā iztēle uzbūra tos dzīves priekus, ko viņi par šo bagātību varēja nopirkt, un šīs izredzes uzurdīja visas viņa slimās dvēseles un kuslās miesas vēlmes un tieksmes.' No šo akmeņu mirgojošajām ugunim viņš būvēja brīnumainas pilis, kurās viņam spokojās orģijas, un pats šausminājās par redzēto. Tādas reizes viņš ieķiķinājas. Tas viss bija pārāk neiespējams, lai būtu īstenība. Un to­mēr tie mirgoja uz galda Džima priekšā, iekvēlinādami viņā baudkāri, un viņš atkal ieķiķinājās.

— Derētu tos saskaitīt, — pēkšņi ierosinaja Mets, iz­gaisinādams pats savas iztēles ainas. — Tu turi acis vaļā, lai būtu bez šmaukšanās, tāpēc ka mēs nedrīkstam šmaukt viens otru, Džim. Saprati?

Pēc Džima acīm varēja redzēt, ka viņam tas nepatīk, turpretī Metam nepatika tas, ko viņš ieraudzīja sava partnera acīs.

— Saprati? — Mets atkārtoja gandrīz draudīgi.

— Vai tad mēs vienmēr neiztiekam bez šmaukšanas? — Džims atvaicāja aizstāvēdamies, tāpēc ka viņā jau dzima nodevība.

— Nav liela māksla būt godīgam nebaltās dienās, — iebilda Mets. — Pavisam kas cits — būt godīgam tad, kad esi uz zaļa zara. Kad mēs esam tukši kā izšautas plintes, mums arī nav ko šmaukties. Tagad mēs esam bagāti un mums jākļūst par komersantiem, par godīgiem komersan­tiem. Saprati?

— Tas ir man pa zobam, — atzina Džims, taču dziļi viņa sīka ja dveselītē un pret paša gribu kā būrī iespros­toti zvēri užinajas neprātīgas un nevaldāmas domas.

Mets piegaja pie virtuves plaukta aiz divdegļu petro­lejas plītiņas. No vienas papīra paciņas viņš izbēra tēju, no otras — sarkanos piparus. Atgriezies ar paciņām pie galda, viņš salika tajās mazos dimantus, vienā rupjākus, otrā — sīkākus. Tad viņš pārskaitīja lielos dārgakmeņus un ietina katru atsevišķi zīdpapīrā un zamšādā.

— Simts četrdesmit septiņi paprāvi, — Mets darīja zināmu inventarizācijas rezultātu. — Divdesmit īsti lieli, divi pamatīgi un viens milzenis, bez tam vēl pāris sauju sīko un putekļu.

Viņš palūkojās uz Dzimu.

— Pareizi, — Džims apstiprināja.

Mets uzrakstīja rēķinu uz bloknota lapiņas, uztaisīja kopiju, vienu lapiņu atdeva partnerim, bet otru paturēja sev.