Džeks Londons: TIKAI GAĻA

— Lai neizkristu no prāta, — viņš noteica.

Viņš atkal devās pie plaukta un izbēra no lielas papīra turzas cukuru. Salicis turzā dimantus — kā lielos, tā mazos —, viņš ievīstīja to raibā kabatas drānā un pabāza zem spilvena. Tad viņš apsēdās uz gultas malas un no­vilka kurpes.

— Un tu domā, ka tie maksā simt tūkstošu? — jautāja Džims, pārstādams siet vaļā kurpi.

— Kā tad, — skanēja atbilde. — Es reiz pazinu Ari­zonā vienu dejotāju, viņai bija vairāki lieli vizuļi. Tie bija mākslīgi. Viņa teica, ka viņai nevajadzētu dejot, ja tie būtu īsti. Teica, ka tie maksātu vismaz piecdesmit tauk- šķu, bet viņai to nesanāktu ne desmit.

— Kas tad ies strādāt, lai vilktu dzīvību? — triumfē­joši iejautājās Džims. — Ar cērti un lāpstu! — viņš nie­vīgi teica. — Kaut arī es strādātu kā suns visu mūžu un krātu visu savu algu, tik un tā man nebūtu ne puse no tā, ko mēs dabūjām šovakar.

— Mazgāt traukus — tas ir vienīgais, uz ko tu esi spē­jīgs, bet ar to tu nenopelnīsi mēnesī vairāk par divdesmit­nieku un uzturu. Rēķināšanā tu neesi stiprs, bet doma tev pareiza. Lai tad tie, kam patīk, šancē. Kad es biju jauns un dumjš, es sēdēju mugurā zirgam par trīsdesmit- nieku mēnesī. Bet tagadīt es esmu vecāks un vairs nejāju.

Mets ielikās gultā. Džims nodzēsa uguni un likās gulta no otras puses.

— Kā tev ar roku? — Džims laipni apprasījās.

Tādas rūpes bija neparastas, un Mets, to ieverojis, teica:

— Radās, ka trakums man nedraud. Bet kāpēc tu jau­tāji?

Džims juta apmulsumu un sirds dziļumos nolādēja otru par spēju uzdot nepatīkamus jautājumus, bet skaļi atbil­dēja:

— Tapat vien. Sakuma likās, ka tas tev aizdevis bailes. Ko tu domā darīt ar savu daļu, Met?

— Nopirkšu Arizonā rančo, apmetīšos tur un maksāšu citiem, lai viņi šancē par kovbojiem pie manis. Gribētos redzēt, kā daži tipi — lai viņi nolādēti! — lūdzas man darbu. Bet tagadīt aizveries, Džim! Vēl labs laiks paies, kamēr es nopirkšu to rančo. Un tagad es gulēšu.

Taču Džims ilgi nevarēja aizmigt; nervozēdams un kno­sīdamies viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet iesnaudies tūlīt pat atkal atmodās. Acu priekšā joprojām mirgoja dimanti, un no šā spožuma sāpēja acis. Mets, lai cik neaptēsts bija, gulēja trauksmainā miegā kā meža zvērs, un Džims, līdzko sakustējās, tā pamanīja, ka arī blakus gulētāja ķermenis sakustas, it kā lai parādītu, ka ir uztvēris biedra nemieru un kuru katru brīdi var pamosties. Tāpēc Džims bieži nevarēja saprast, vai_ Mets guļ vai neguļ. Reiz Mets klusi un gluži tā, it kā acis nebūtu aizdarījis, uzrunāja viņu:

— Guli jel, Džim! Neraizējies par dārgakmeņiem. Tie nekur nepazudīs.

Bet tieši tajā mirklī Džims bija domājis, ka Mets guļ.

Vēlu no rīta, sajutis Džima pirmo sakustēšanos, Mets bija augšā, bet pēc tam pamodās un aizmiga reizē ar viņu, lai gulētu līdz dienas vidum, kad abi piecēlās un apģērbās.

— Es aiziešu nopirkt avīzi un maizi, — sacīja Mets. — Tu uzvāri kafiju.

Klausīdamies Džims neapzināti novērsa skatienu no Meta sejas un paraudzījās uz spilvenu, zem kura bija pabāzts raibajā kabatas drānā iesietais tīstoklis. Uz mirkli Meta seja savilkās ļaunā grimasē.

— Pielūko, Džim! — viņš norūca. — Tev būs jāspēlē bez šmaukšanās. Ja tu nebūsi godīgs pret mani, es tevi nomušīšu. Saprati? Es-tevi aprīšu. Tu to zini. Es pār­kodīšu tev rīkli un apēdīšu tevi kā bifšteku.

Meta iedegusi seja bija melna no asins pieplūduma un atvieztās lūpas atklāja no smēķēšanas apdzeltējušus zo­bus. Džims nodrebēja un neviļus sarāvās, šis vīrs lūko­jās uz viņu kā pati nāve. Vēl pagājušajā naktī šis mcl- nūksnējais cilvēks pats ar savām rokām bija izdzēsis dzī­vību otram, bet tas nebija traucējis viņa miegu. Un sirds dziļumos Džims jutās vainīgs, tāpēc ka visa viņa domu gaita attaisnoja Meta draudus.

Mets izgāja ārā, atstādams viņu drebam. Tad Džima seja saverkšķējās aiz niknuma — un viņš paklusām rai­dīja uz durvju pusi negantus lāstus. Atcerējies dārgak­meņus, viņš metās pie gultas un sataustīja zem spilvena tīstokli. Viņš saspieda to pirkstos, lai būtu drošs, ka di­manti ir turpat, kur bijuši. Pārliecinājies, ka Mets nav tos aiznesis, viņš, kā vainīgs satrūcies, paskatījās uz petrolejas plītiņu. Tad viņš ātri iededzināja plītiņu, pie izlietnes piepildīja kafijkannu un uzlika to uz uguns.

Kad Mets atgriezās, kafija jau vārījās, un, kamēr Mets grieza maizi un lika uz galda sviestu, Džims ielēja ka­fiju. Tikko apsēdies un iedzēris dažus malkus kafijas, Mets izņēma no kabatas rīta avīzi.

— Mums ir patrāpījusies laime kā aklai vistai grauds,— viņš sacīja. — Es tev teicu, ka baidos domāt, cik brangs ir loms. Paskaties te!

Viņš norādīja uz pirmās lappuses virsrakstiem. ZIGLSPĀRNOTĀ NEMEZIDA PANĀK BUJANOVU. NOGALINĀTS GUĻOT PEC KOMPANJONA APLAUPĪ­ŠANAS.

— Se tev! — iesaucas Mets. — Aptīrījis savu kompan­jonu kā beidzamais zaglis.

— «Pazudušas dārglietas pusmiljona vērtībā,» — Džims skaļi izlasīja. Viņš nolaida avīzi un paskatījās uz Metu.

— Ko es tev teicu? — Mets ierunājās. — Ko mēs sa­jēdzam no dārglietām! Pusmiljons! Es rēķinājos labākajā gadījumā ar simts taukšķiem. Lasi tālāk!

Viņi klusēdami lasīja, sabāzuši galvas kopā. Kafija pa to laiku atdzisa. Reizēm viens vai otrs no viņiem skaļi pauda savu izbrīnu par kādu pārsteidzošu faktu.

— Man gribētos redzēt, kādu ģīmi rādīja Mecners, šo­rīt veikalā attaisījis seifu, — ļaunā priekā noteica Džims.

— Viņš tūdaļ norādīja varasvīriem uz Bujanova māju,— Mets atteica. — Lasi tālāk!

— «Gatavojās vakar vakarā pulksten desmitos ar «Sa- džodu» doties Dienvidjūrā … tvaikonis aizkavējās nepa­redzētas kravas dēļ …»

— Tad tāpēc mēs viņu atradām gultā, — pārtrauca Mets. — Tā bija tīrā veiksme — uz mata kā laimests lo­terijā.

— ««Sadžoda» izbrauca šorīt pulksten sešos.»

— Bet viņš to nenoķēra, — piezīmēja Mets. — Es re­dzēju, ka viņa modinātājs ir uzlikts uz pieciem. Laika vi­ņam būtu bijis gana … tikai atnācu es un izstrādāju stilc ar laiku. Lasi!

— «Ādolfs Mecners ir izmisis… Slaveno Heitornas pērļu kakla rotu — lieliski atlasītas pērles — speciālisti novērtējuši par piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.»

Džims ievilka elpu, lai trekni un svinīgi nolamātos, un tad secināja:

— Un šīs sasodītās austeru olas maksā tādu naudu! — Viņš aplaizīja lūpas un piebilda: — Ir gan skaistas, tur nu nav vārdam vietas!

— «Lielais Brazīlijas briljants,» — viņš turpināja.

— «Astoņdesmit tūkstošu dolāru … daudz vērtīgu aug­stākās kvalitātes briljantu… vairāki tūkstoši sīku di­mantu par ne mazāk kā četrdesmit tūkstošiem.»

— Ir vērts uzzināt par briljantiem ko vairāk, — labsir­dīgi pasmaidīdams, teica Mets.

— «Detektīvu viedoklis,» — lasīja Džims. — «Zagļi acīmredzot ir zinājuši… ar gudru ziņu vērojuši Buja- nova rīcību … droši vien atminējuši viņa nodomu un se­kojuši viņam līdz pašai mājai, kur viņš atgriezies ar lau­pījumu …»

— Veikli, velns ar ārā! — izsaucās Mets. — Tā taisa slavu … avīzēs. Kā mēs varējām zināt, ka šis apzadzis savu kompanjonu?

— Lai nu kā, manta ir mūsu rokās, — pavīpsnādams teica Džims. — Paskatīsimies uz tiem vēlreiz.