Džeks Londons: TURI KURSU UZ RIETUMIEM

Tā kā cita vārda nebija, tad_ klīnikas personāls un visi pārējie iesauca izglābto pašnāvnieku par Semper Idem. Tā viņš arī palika Semper Idem. Reportieri, detektīvi un slimnieku kopējas bezcerīgi atmeta viņam ar roku. No viņa nebija iespējams izspiest neviena varda, lai gan dzīvā uguns šā cilvēka acīs liecināja, ka viņa ausis dzird un apziņa uztver katru jautājumu.

1 Vienmēr tā pati, vienmēr uzticīga. (Latīņu v.)

Bet ne jau šī noslēpumainība un romantika interesēja ārstu Biknelu, kad viņš uzkavējās darbā, lai pasacītu savam pacientam dažus atvadu vārdus. Viņš, ārsts, bija paveicis ar šo cilvēku brīnumu, kaut ko ķirurģijas vēsturē tiešām nepieredzētu. Viņam bija vienalga, kas ir šis cil­vēks, un visticamāk bija, ka viņu ceļi nekad vairs ne­krustosies, bet viņš kā mākslinieks, kas skatās uz savu pabeigto garabērnu, gribēja pēdējo reizi palūkoties uz savu roku un prāta darbu.

Semper Idem, klusēja, kā klusējis. Šķita, ka viņš grib ātrāk tikt projām. Ārstam neizdevās izvilkt no šā cilvēka ne pušplēsta vārda, bet tas viņu ne visai uztrauca. Viņš apskatīja atlabstošā slimnieka rīkli, bez steigas un maigi, gandrīz vai tēvišķi aplūkoja neglīto rētu. Skats nebija nekāds patīkamais. Iekaisusi švīka apjoza rīkli — kuram katram varēja likties, ka šis cilvēks nule izņemts no ben­des cilpas, — un nozuda abās pusēs aiz ausīm, radot iespaidu, ka šis ugunīgais loks noslēdzas uz pakauša.

Joprojām tiepīgi klusēdams un ļaudams ārstam sevi ap­skatīt kā savirvēts lauva, Semper Idem pauda vienu vie­nīgu vēlēšanos — pazust no sabiedrības acīm.

— Labi, es jūs vairs neturēšu, — beidzot ierunājās ārsts Biknels, uzlikdams roku slimniekam uz pleca un pēdējo reizi zagšus uzlūkodams savu roku darbu. — Tikai atjaujiet dot jums vienu padomu. Nākamreiz, kad mēģi­nāsiet to darīt, atmetiet galvu atpakaļ, lūk, tā. Nepiespie­diet zodu un nekaujiet sevi kā govi. Iegaumējiet — pre­cizitāte un ātrums. Precizitāte un ātrums.

Par atbildi, ka viņš ir dzirdējis, Semper Idem iezibsnījās acis, un pēc brīža klīnikas durvis aizcirtās aiz viņa.

Todien ārsts Biknels bija ļoti nevaļīgs, un jau gāja uz vakara pusi, kad viņš aizsmēķēja cigāru, gatavodamies atstāt operāciju galdu, uz kura cietēji, šķiet, gribēja gul­ties par visu vari. Bet pēdējais, vecs lupatlasis ar sa­lauztu plecu, jau bija aizvests, un ap ārsta galvu sāka vīties pirmās smaržīgo dūmu vērpetes, kad no ielas pa atvērto logu ielidoja «Ātrās palīdzības» sirēnas skaņas, pēc kurām parādījās neizbēgamās nestuves ar drausmīgo kravu.

— Lieciet uz galda, — ārsts deva rīkojumu, uz brīdi aizgriezies, lai noliktu cigāru drošā vietā. — Kas tur ir?

— Pašnāvība — pārgriezta rīkle, — atbildēja viens no sanitāriem. — Atrasts Morgāna alejā. Maz cerību, man tā liekas, ser. Viņš jau ir gandrīz beigts.

— Ko? Nu, tomēr jāapskata ir.

Viņš noliecās pār cilvēku tieši tajā mirklī, kad pēdējo reizi vāri uzliesmoja un nodzisa dzīvības dzirkstelīte.

— Semper Idem ir atkal atgriezies, — teica pārzinis.

— Jā, — atbildēja ārsts Biknels, — un atkal aizgājis, šoreiz bez kādas ķēpāšanās. Tīri nostrādāts, zvēru pie savas dzīvības, ser, tīri nostrādāts. Ņēmis vērā manu padomu līdz pēdējam. Es te neesmu vajadzīgs. Nesiet uz morgu.

Ārsts Biknels sadabūja savu cigāru un no jauna aiz­dedzināja to.

— Tas, — viņš sacīja pārzinim, izpūtis dūmus, — tas ir atmaksai par' to, kuru jūs aizlaidāt pagājušajā naktī Tagad mēs esam norēķinājušies.