Džeks Londons - TURI KURSU UZ RIETUMIEM

Sestdien, divdesmit ceturtajā jūlijā, no rīta pamodies, Džordžs Dortijs juta, ka kuģis ir atdzīvojies un iet uz priekšu. Izgājis uz klāja, viņš ievēroja, ka «Mēriju Ro­džersu» dzen spēcīgs dienvidrietumu vējš. Neierēvētas bija palikušas tikai apakšējās marsburas un fokbura. Kad Dor­tijs parādījās uz klaja, misters Tērners iekliedza viņam ausi, ka vairāk kuģis nevar izturēt un tomēr iet ar četr­padsmit mezglu ātrumu. Un viņi turēja kursu uz rietu­miem. Beidzot «Mērija Rodžersa» tiks apkārt Hornas ra­gam … ja vien pieturēsies šis vējš. Misters Tērners staroja. Drīz cīņa būs galā. Turpretī kapteinis Kallens ne­maz nestaroja. Iedams, garām Dortijam, viņš drūmi pa- blīnēja. Kapteinis Kallens baidījās parādīt dievam, ka šis vējš viņu iepriecina. Viņš uzskatīja, ka dievs ir ļauns, un sirds dziļumos ticēja, ka dievs nevilcinoties aizvāktu šo vēju un uzsūtītu pamatīgu auku no rietumiem,_ ja vien zinātu, cik tas viņam, Kallenam, nepieciešams. Tāpēc viņš staigāja dieva priekšā uz pirkstgaliem un, cenzdamies apslēpt savu prieku, rauca pieri un murmulēja lāstus, tā­dējādi maldinādams dievu, jo no cita neviena Denam Kal­lenam nebija bail.

Visu sestdienu un svētdienas nakti «Mērija Rodžersa» traucās uz rietumiem. Ātrums visu laiku bija četrpadsmit jūdzes, tā ka līdz svētdienas rītam kuģis bija nogājis trīssimt piecdesmit jūdzes. Ja vējš noturēsies, kuģis tiks apkārt Hornas ragam, bet, ja kaut kur no ziemeļrietumiem vai ziemeļiem uznāks auka, «Mērija Rodžersa» tiks at­sviesta atpakaļ un visu vajadzēs sākt no jauna kā pirms septiņām nedēļām. Un svētdienas rītā vējš patiešām sāka rimties. Viļņi noplaka. Abas sardzes bija uz klāja un, cik ātri vien varēdamas, vilka augšā visas buras. Bet kaptei­nis Kallens gandarīts staigāja pa klāju, kūpināja lielu cigāru un uzvaroši smaidīja, it kā justos iepriecināts, ka vējš ir rimies, bet sirds dziļumos lādēja dievu, kas atņē­mis spēku ilgi gaidītajam vējam. «Turi kursu uz rietu­miem!» Viņš to darīs, ja vien dievs neiejauksies. Slepenībā viņš atkal bija ar mieru atdot dvēseli pašam nelabajam, ja tas palīdzētu tikt apkārt Hornas ragam. īstenībā viņš ticēja vienīgi dievam, kaut gan pats to nemaz nezināja. Un šajā ačgārnajā ticībā dievs viņam bija pats Tumsas Valdnieks. Kapteinis Kallens pielūdza velnu, bet sauca to citā vārdā, un tas bija viss.

Pusdienas laikā, kad bija nosistas astoņas glases, kap­teinis Kallens pavēlēja uzvilkt bombramburu. Nevienu reizi šajās aizvadītajās nedēļās matroži nebija rāpušies mastā tik veicīgi. Viņi strādāja aizgūtnēm ne vien tāpēc, ka kuģis gāja uz rietumiem, — laipnā saule apspīdēja viņus un sildīja stingos ķermeņus. Džordžs Dortijs stāvēja bla­kus kapteinim Kallenam, satuntuļojies mazāk nekā pa­rasti, uzsūkdams ilgoto siltumu un vērodams notiekošo.

Un tad tas notika. No boinbramrājas atskanēja klie­dziens:

— Cilvēks aiz borta!

Kāds iemeta jurā glābšanas riņķi, un tajā pašā mirklī pūpē stāvošie sadzirdēja otrā palīga spalgo, valdonīgo balsi:

Stūri pa vējam!

stūresvīrs pat nepakustējās. Viņš zināja labāk, jo vi­ņam blakus stavēļa kapteinis Dens Kallens. Viņš labprāt būtu pagriezis stūri par vienu grādu, par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, jo jūrā slīka viņa biedrs. Viņš uzmeta skatienu kapteinim Denam Kallenam, bet kapteinis ne acu nepamirkšķināja.

— Pa vējam! Griez pa vējam! — uzskriedams uz til­tiņa, ierēcās otrais palīgs, bet apstājās un noklusa, ierau­dzījis pie stūres Denu Kallenu. Kapteinis tikai pakšķināja savu cigāru un neteica ne vārda. Matrozis jūrā palika aizvien tālāk un tālāk. Viņš bija noķēris glābšanas riņķi un turējās pie tā. Visi klusēja. Neviens pat nepakustējās. Uz rājām sakāpušie matroži šausmās raudzījās lejup. Bet «Mērija Rodžersa» traucās uz priekšu, uz rietumiem. Mēmā klusumā pagāja mokoši gara minūte.

— Kurš tas bija? — jautāja kapteinis Kallens.

— Mopss, ser, — steigšus atbildēja stūresvīrs.

Mopsam uzgāzās virsū vilnis, un uz brīdi viņš nozuda zem ūdens. Viļņi bija lieli, tomēr tās nebija bangas. Maza laiviņa būtu itin viegli noturējusies tādā jūrā, un «Mērija Rodžersa» būtu itin viegli tuvojusies nelaimīgajam, taču kuģis nevarēja vienlaikus tuvoties viņam un turēt kursu uz rietumiem.

Pirmo reizi mūžā Džordžs Dortijs pieredzēja īstu dzī­vības un nāves traģēdiju — nekrietnu traģēdiju, kad pret dažām rietumu garuma jūdzēm svaru kausos bija mests nezināms matrozis, vārdā Mopss. Sākumā Dortijs bija skatījies uz viļņu varā nokļuvušo matrozi, bet tagad viņš skatījās uz Denu Kallenu, bet šis spalvainais, tumsnējais tēvainis, kas lēma par dzīvību un nāvi, smēķēja savu ci­gāru.

Kapteinis smēķēja vēl vienu mokoši garu minūti. Tad viņš izņēma cigāru no mutes, vispirms paskatījās uz «Mē­rijas Rodžersas» takelāžas apaļkokiem, pēc tam uz jūru.

— Pievilkt bombramburas! — viņš uzsauca.

Pec piecpadsmit minūtēm viņi sēdēja kajītē pie galda, uz kura bija salikts ēdiens. Džordžam Dortijam vienā pusē sēdēja Dens Kallens — tīģeris, otrā pusē — Džošua Hi­ginss — hiēna. Visi klusēja. Augšā matroži pievilka trim- seļus. Džordžs Dortijs dzirdēja viņu kliedzienus, bet acu priekšā visu laiku rēgojās par Mopšu iesauktais matrozis, sveiks un vesels pieķēries pie glābšanas riņķa jūdzēm tālu aizmugurē izmirušajā okeānā.

— Kapteini Kallen, — sacīja Dortijs, — jūs esat šī kuģa komandieris, un man nepiedien spriest par jūsu rīcību. Bet vienu gan es jums teikšu: viņā saulē jums būs karsti.

Kapteinis pat nesarauca pieri. Kallena balsī skanēja nožēla, kad viņš atbildēja:

— Pūta spirgts vējš. Matrozi glābt nebija iespējams.

— Viņš nokrita no bombramrājas! — dedzīgi iesaucās Dortijs. — Tobrīd vilka augšā bombramburas. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jūs jau vilkāt augšā trimseļus.

— Pūta taču spirgts vējš, vai ne, mister Higins? — teica kapteinis, pagriezdamies pret vecāko palīgu.

— Ja jūs būtu pagriezis kuģi, tas būtu zaudējis āt­rumu, — atbildēja palīgs. — Jūs rīkojāties pareizi, kap­teini Kallen. To matrozi tik un tā nebūtu izdevies glābt.

Džordžs Dortijs neko neatbildēja, un pusdienojot tā arī neviens neierunājās. Bet pēc tam Dortijs ēda savā kajītē. Redzot pasažieri, kapteinis Kallens vairs nerauca pieri, kaut gan viņi nepārmija ne vārda, kamēr «Mērija Rodžersa» steidza uz ziemeļiem, uz siltākiem ūdeņiem. Pēc nedēļas Dens Kallens satika Dortiju uz klāja.

— Ko jūs domājat darīt, kad ieradīsimies Sanfran­cisko? — viņš bez aplinkiem noprasīja.

— Domāju dabūt orderi jūsu arestam, — Dortijs mie­rīgi atbildēja. — Domāju apsūdzēt jūs slepkavībā un re­dzēt jūs pakārtu.

— Jūs esat milzīgi pašpārliecināts, — kapteinis zobga­līgi atteica, apgriezdamies uz papēža.

Pagāja vēl viena nedēja. Kādu rītu Džordžs Dortijs stāvēja pūpes priekšā uz trapa, kā parasts, pārlaizdams acis klājam. «Mērija Rodžersa» traucās, spēcīga vēja dzīta. Visas buras bija uzvilktas, arī priekšburas bija pie­pūstas. Kapteinis Kallens staigāja pa pūpi. Viņš staigāja bezrūpīgi, iesānis skurstīdamies uz pasažieri. Dortijs ska­tījās uz otru pusi, pabāzis no lūkas galvu un plecus, un kapteinis redzēja tikai viņa pakausi. Kapteinis žigli pa­raudzījās uz priekšburas bloku un Dortija galvu un ap­lēsa attālumu. Pēc tam viņš palūkojās apkārt. Neviens neskatījās uz šo pusi. Pakaļgalā šurpu turpu soļoja Džo­na Higinss, bet tas nupat bija pagriezis viņiem muguru un gāja prom Kapteinis strauji noliecās un norāva no tapas priekšburas šoti. Smagais bloks nozibēja gaisā, sadragāja Dortija galvu kā olas čaumalu un sāka žvangoties ka vezeklis, bet bura sāka plandīties un plaukšķēt vējā. Džošua Higinss pagriezās, lai redzētu, kas noticis, un kapteinis izgāza pār viņu nešpetnu lamu straumi.