Džeks Londons - TURI KURSU UZ RIETUMIEM

- Es pats nostiprināju buru, — palīgs taisnojās, kad kapteinis uz brīdi bija apklusis, — un vēl otrreiz aizmetu šoti aiz tapas, lai būtu drošs. Skaidri atminos.

— Nostiprināji? — kapteinis atbrēca, lai dzirdētu sar­dzes vīri, kas centās satvert vējā plederējošo buru, ka­mēr tā nebija saplēsta lupatās. — Tu jau savu vecmāmiņu nespēji nostiprināt, jēlnadzi tāds! Ja jau tu tā nostiprināji to buru, kāda velna pēc tad tā neturējās? To es gribētu zināt. Kāda velna pēc tā neturējās, ko?

Palīgs bubināja kaut ko nesaprotamu.

— Muti ciet! — Tāds bija kapteiņa Kallena galavārds.

Pēc pusstundas viņš bija tikpat izbrīnināts kā visi pā­rējie, kad pie trapa apakšējiem pakāpieniem atrada

Džordža Dortija līķi. Pievakarē savā kajītē viņš kuģa žur­nālā sadzejoja šādu ierakstu:

«Vēja brāzma aiznesa jūrā no masta otrās klases mat­rozi Kārli Bruņu. Tai laikā plosījās vētra un kuģa dro­šības labad es to neuzdrīkstējos pagriezt pret vēju. Tādā vētrā nebija iespējams arī nolaist glābšanas laivu.»

Otrā lappusē viņš ierakstīja:

«Ne reizi vien tiku brīdinājis misteru Dortiju, ka viņam draud briesmas, jo viņš ir neuzmanīgs uz klāja. Reiz teicu viņam, ka vienā jaukā dienā bloks sadragās viņam galvu. Pavirši nostiprinātā joka šote bija par iemeslu nelaimes gadījumam, ko visi dziļi nožēlo, tāpēc ka misters Dortijs bija mūsu visu mīlulis.»

Kapteinis Dens Kallens ar sajūsmu pārlasīja savu daiļ­darbu, nosusināja tinti un aizvēra žurnālu. Viņš aizde­dzināja cigāru un skatījās kajītes sienā. Viņš juta, ka «Mērija Rodžersa», vienmērīgi šūpodamās, traucas pa viļ­ņiem, un zināja, ka tā veic deviņus mezglus. Kapteiņa melnējā, bārdas rugājiem noaugusī seja izplūda apmieri­nātā smaidā. Lai nu kā, bet Hornas ragam apkārt viņš bija ticis un dievu ap stūri bija'apvedis.

Ārsts Biknels bija apbrīnojami labsirdīgā noskaņojumā. Tīras nejaušības, mazas neuzmanības dēļ — ne vairāk — pagājušajā naktī bija nomiris cilvēks, kas būtu varējis palikt dzīvs. Lai gan tas bija tikai matrozis, viens no neskaitāmajiem rušķiem, slimnieku uzņemšanas telpas pār­zinis visu rītu sēdēja kā uz adatām. Ne tāpēc, ka viņu uztrauktu pats nāves fakts, jo viņš pārāk labi pazina ārstu, bet tieši tāpēc, ka operācija bija izdevusies lie­liski. Viena no sarežģītākajām ķirurģiskajām operācijām bija izdarīta tikpat veiksmīgi, cik prasmīgi un pārdroši. Tālāk jau viss bija atkarīgs no aprūpes, slimnieku kopē­jam un pārziņa. Un cilvēks nomira. Tikai maza neuzma­nība, bet ar to pietika, lai ārsts Biknels izgāztu uz viņu savas dusmas un padarītu visam personālam darbu ne­ciešamu divdesmit četras stundas.

Bet, kā jau minēts, ārsts Biknels bija apbrīnojami lab- sirdīgā noskaņojuma. Kad pārzinis, bailēs drebēdams, pavestija viņam, ka matrozis šķīries no dzīves, pār ārsta lūpām nenāca neviens nosodošs vārds; nē, ārsts paklu­sam dungoja kādu dziesmiņu, un viņa cieši sakniebtās lupas pavērās tikai tāpēc, lai jautri apvaicātos par paša pārziņā pirmdzimtā veselību. Pārzinis, domādams, ka ārsts vēl nav atjēdzis, par ko īsti ir runa, atkārtoja savu sakāmo.

— Jā, jā, — nepacietīgi atteica ārsts Biknels, — es sapratu. Bet kā iet Semper Idem? Vai viņu var izrakstīt?

— Jā. Viņam patlaban palīdz apģērbties, — atbildēja pārzinis, pievērsdamies atkal saviem pienākumiem un bū­dams apmierināts, ka ar jodu piesātinātajās sienās vēl valda miers.

Semper Idem izveseļošanās ārstam Biknelam bija pil­nīgi atsvērusi matroža zaudējumu. Cilvēka dzīvība viņam neko nenozīmēja, gādāt par to bija viņa profesijas pārstāvju nepatīkams, bet neizbēgams pienākums, toties smagie gadījumi — tie atsvēra visu. Cilvēki, kas Biknelu pa­zina, sliecās saukāt viņu par miesnieku, taču viņa kolēģi bija vienis prātis, ka pār operācijas galdu nekad nav no­liecies drosmīgāks un spējīgāks ārsts. Iztēle viņam nebija spilgta. Viņam bija svešs jebkurš dvēseles saviļņojums, tāpēc viņš neko tādu necieta. Pēc dabas viņš bija no­pietns un pedantisks. Cilvēki viņam bija tikai bandinieki bez individualitātes un personiskas vērtības. Ar smaga­jiem gadījumiem bija citādi. Jo stiprāk cietis bija cilvēks, jo vājāka bija viņa saikne ar dzīvi, jo nozīmīgāks viņš kļuva ārsta Biknela acīs. Viņš varēja kurā katrā laikā apmainīt galma dzejnieku, ko vārdzina kāda pavisam pa­rasta kaite, pret nepazīstamu sakropļotu klaidoni, kas ar savu atteikšanos mirt pārkāpis visus dzīves likumus, tā­pat kā bērns dod priekšroku cirkam, nevis leļļu teātrim.

Tā arī notika gadījumā ar Semper Idem. Ārstu nesais­tīja nedz šā cilvēka noslēpumainība, nedz romantikas aiz­plīvurotā klusēšana, ko dzeltenās preses reportieri bija izbazūnējuši un veltīgi izmantojuši daudzos svētdienas avīžu izlaidumos. Nē, Semper Idem bija pārgriezta rīkle. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas arī pievērsa ārsta uz­manību. Pārgriezta no vienas auss līdz otrai, un neviens no tūkstoš ķirurgiem nedotu ne tik, cik melns aiz naga, par to, ka viņš varētu palikt dzīvs. Bet, pateicoties pilsētas «Ātrajai palīdzībai» un ārstam Biknelam, viņš vilkšus tika atvilkts atpakaļ pasaulē, no kuras bija ilgojies aiziet. Ārsta darba biedri purināja galvu, kad tika ievests šis pacients. «Bezcerīgi,» viņi teica. Rīkle, balsene, jūga vēna — viss bija pilnīgi pārgriezts, kur nu vēl milzīgais asiņu zudums. Tā, kā tas bija pats par sevi saprotams secinājums, dakteris Biknels lika lietā jaunas metodes un izdarīja kaut ko tādu, kas lika nodrebēt pat pieredzējušiem ārstiem. Un, raugi, cilvēks izdziedinājās!

Tāpēc tajā rītā, kad Semper Idem veselam un atspir­gušam bija jāatstāj klīnika, ārsta Biknela lielisko jutoņu ne par mata tiesu nesagandēja pārziņa atnestā vēsts un viņš turpināja spridzīgi rosīties gar smagi ievainotu bērnu, kam bija uzbraucis virsū tramvajs.

Daudzi droši vien atcerēsies, ka gadījums ar Semper Idem modināja nepieklājīgu, taču gluži dabisku ziņkāri. Viņš bija atrasts kaut kādā nabadzīgā kvartālā ar, kā jau teikts, pārgrieztu rīkli, un asinis bija pilējušas uz galvas apakšēja dzīvokļa iemītniekiem un izjaukušas vi­ņiem godības. Viņš acīmredzot to bija izdarījis stāvot, noliecis galvu uz priekšu, lai uzmestu atvadu skatienu fotogrāfijai, kas bija uz galda, atslieta pret svečturi. Tieši tas arī deva ārstam Biknelam iespēju izglābt viņam dzīvību. Pašnāvnieks bija iecirtis bārdas nazi tik dziļi* ka gandrīz būtu nogriezis sev galvu, ja vien būtu pasviedis to atpakaļ, kā vajadzētu rīkoties, lai darbs būtu nostrādāts līdz galam, un kakls būtu saspringts un asinsvadu elas­tīgās sieniņas izplestas.

Klīnikā pa visu laiku, kamēr viņš piespiedu kārtā at­griezās atpakaļ dzīvē, viņš neizrunāja ne vārda. Neko par viņu nepavēstīja arī rūpīgā izmeklēšana, ko vadīja poli­cijas priekšnieks. Neviens šo cilvēku nepazina un agrāk nekad nebija redzējis, neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Viņš piederēja tikai šodienai. Apģērbs un vide rā­dīja, ka viņš ir melnstrādnieks, turpretī pēc rokām varēja manīt, ka darīšana ir ar džentlmeni. Taču netika sadzīts ne raksta galiņš, nekas tāds, kas liecinātu par viņa pa­gātni vai sabiedrisko stāvokli, izņemot vienu ievērības cienīgu priekšmetu.

Šis priekšmets bija fotogrāfija. Ja vien tā kaut cik līdzi­nājās oriģinālam, tad sieviete, kas atklāti raudzījās ska­tītājā, patiešām bija pārsteidzoši skaista. Tas bija ama­tiera uzņēmums, jo uz tā neatrada ne fotogrāfa vārdu, ne ateljē nosaukumu, un šis fakts iedzina detektīvus strup­ceļā. Paspartū stūrī gracioza sievietes roka bija atstājusi slīpu uzrakstu: «Semper, idem, semper fidelis. ] » Viņa arī izskatījās pēc tādas. Kā daudzi atceras, viņas seju nebija iespējams aizmirst. Toreiz visas vadošās avīzes publicēja apbrīnojami līdzīgus ziņojumus, kas bija uzrakstīti veikli un atturīgā tonī; taču tas vēl vairāk uzkurināja neapval­dītu ziņkāri un noderēja par atdarināšanas cienīgu pa­raugu neskaitāmiem žurnālistiem.