Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Divus gadus novergoju veļas mazgātavā par pusotra dolāra nedēļā. Un iedomājieties mani, kuram mutē bija izkususi sudraba karote — prāva sudraba karote, stjuart, iedomājieties mani, manus vecos, sāpošos kaulus, manu vēderu, kas vēl nebija aizmirsis jaunībā baudītos gar­dumus, manas smaganas, kas vēl kņudēja, atceroties da­žādas izsmalcinātas delikateses, iedomājieties, stjuart, mani, kam allaž bija viegla, izšķērdīga roka, žņaudzam saujā pusotra dolāra, iedomājieties mani pārvērtušos par īstu skopuli; ne reizes neiztērēju ne penija tabakai, ne­kad neatļāvos ne mazākā kāruma savam kuņģim, kas dumpojās pret pretīgo, nebaudāmo draņķi, ar ko baro na­bagus. Es diedelēju tabaku, lētu, riebīgu tabaku no na­baga nevarīgiem večukiem, kas ar vienu kāju jau bija kapā. Un, kad vienu rītu Semjuels Merivels, mans tuvā­kais kaimiņš, bija nomiris, es vispirms izčamdīju viņa noskrandušo bikšu kabatas, jo zināju, ka tur glabājas viņa vienīgā manta — puspaciņa tabakas, un tikai tad paziņoju, ka viņš ir nomiris.

Ak, stjuart, es pratu savu pusotra dolāru taupīt! Vai jūs saprotat? Es biju cietumnieks, kas ar sīciņu zāģīti lauž sev ceļu uz brīvību. Un es izlauzos!

Degs Dotrijs pacēla alus pudeli un svinīgi sacīja:

— Uz jūsu veselību, ser!

— Pateicos, ser, jūs mani saprotat! — Vecais Jūrnieks ar cieņu pieņēma tostu, pieskandināja glāzi pie pudeles un, stjuartam acīs skatīdamies, iedzēra. — Man vajadzēja būt iekrājušam simt piecdesmit sešus dolārus, kad aiz­gāju no nabagmājas, — vecais turpināja. — Bet divas ne­dēļas biju zaudējis, slimodams ar gripu, un vienu nedēļu sirdzis ar pleirītu, tāpēc atstāju dzīvo miroņu namu ar simt piecdesmit vienu dolāru un piecdesmit centiem ka­batā.

— Cik noprotu, ser, — Dotrijs godbijīgā apbrīnā viņu pārtrauca, — sīkais zāģītis jūsu rokās bija pārvērties par lauzni — un ar to jūs gājāt no jauna ielauzties dzīvē.

Čārlza Stova Grīnlīfa grumbainā seja un izbalējušās acis staroja, kad viņš pacēla glāzi.

— Es dzeru uz jūsu veselību, stjuart! Jūs saprotat. Un ļoti pareizi to pateicāt. Es gāju ielauzties atpakaļ dzīves namā. Mans lauznis bija divos nāves moku gados iekrātā niecīgā naudas summiņa. Padomajiet vien! Summa, kuru tajās dienās, kad mana sudraba karote vēl nebija izkususi, es kāda brīža untumā būtu nospēlējis kārtīs. Bet tagad es kā kramplauzis atgriezos dzīvē. Aizbraucu uz Bostonu. Jūs protat gleznaini izteikties, stjuart, uz jūsu veselību!

Atkal viņi saskandināja pudeli ar glāzi — un abi vīri dzēra, raudzīdamies viens otram acīs, un abi zināja, ka raugās godīgās, saprotošās acīs.

— Taču mans lauznis bija vārs, stjuart. Neuzdrošinā­jos tam uzspiesties no visa spēka. Apmetos mazā, bet pieklājīgā viesnīcā bez pansijas. Liekas, minēju jau, ka tas bija_ Bostonā. Ai, cik saudzīgi es apgājos ar savu lauzni! Ēdu tikai tik, cik nepieciešams, lai neizlaistu garu. Bet es izmaksāju vīnu citiem — smalku vīnu, lai radītu turīga cilvēka iespaidu un piespiestu viņus ticēt maniem stāstiem; iereibis (šķietami iereibis, stjuart) sāku veca vīra pļāpas par «Modro», par laivu, par daudzajiem orientā­cijas punktiem, kam nav nosaukuma, par smiltīs aprakto bagātību. Vienas ass dziļumā smiltīs; tas izklausījās ro­mantiski; tas bija psiholoģiski pareizs gājiens; tas smar­žoja pēc sāļās jūras, rosināja domas par pārdrošiem pi­rātu kuģojumiem spāņu jūrās.

Jūs būsiet ievērojis zelta tīrradni, stjuart, ko valkāju pie pulksteņķēdes? Toreiz es vēl nevarēju to iegādāties, toties runāju par zeltu, par Kalifornijas zeltu, par neiz­smeļamām tīrradņu bagātībām, par milzumu zelta no četr­desmit devītā un piecdesmitā gada izrakuma. Tā bija ro­mantika. Tas bija uzskatāmi. Vēlāk, pēc pirmā ceļojuma, mani finansiālie apstākļi ļāva man iegādāties tīrradni. Tā bija ēsma, pie kuras cilvēki kodās kā izsalkušas zivis. Arī šie gredzeni bija ēsma. Tagad tādus vairs neredz. Kad tiku pie naudas, iegādājos arī tos. Piemēram, šis pats tīr­radnis. Es stāstu. Runājot par milzīgajām bagātībām, ko aprakām smiltīs, es it kā neviļus parotaļājos ar to. Un tad pēkšņi zelta gabals pamodina manī jaunas atmiņas. Sāku stāstīt par laivu, par mūsu slāpēm un badu, par trešo virsnieku, jauno zēnu, kura liegos vaigus vēl nav skāris bārdas naža asmens, stāstu, ka viņš zelta tīrradni izmantoja par gremdiņu, kad ķērām zivis.

Bet atgriezīsimies Bostonā! Ko tikai, izlikdamies pie­dzēris, nesamelsu saviem jaunajiem draugiem — vīreļiem, ko nicināju, nožēlojamiem stulbeņiem, ko tikai viņiem ne­melsu! Bet valodas gāja plašumā, līdz kādu dienu uzra­dās jauns cilvēks, avīzes reportieris, un gribēja mani iz­prašņāt par aprakto mantu un «Modro». Es kļuvu īgns un nikns. Neuztraucieties, stjuart, neuztraucieties! Mana sirds līksmoja, kad noraidīju jauno reportieri, skaidri zi­nādams, ka viņš no maniem drauģeļiem jau izvilinājis stāstu visos sīkumos.

Un nākamā rīta avīzē mana leģenda ar treknu virsrak­stu aizņēma pilnas divas slejas. Nu man sāka nākt ap­meklētāji. Es visus smalki nopētīju. Daudz nāca tādu, kas gan gribēja mantu rakt, bet paši bija pliki. No tiem es kratījos vaļā, centos izvairīties un pacietīgi gaidīju, sa- knapinādams ēdiena tiesu vēl vairāk, jo mans kapitāls diltin dila.

Un tad ieradās viņš, mans jaunais, jautrais doktors — filozofijas doktors, un piedevām ļoti bagāts. Viņu ierau­got, mana sirds līksmē salēcās. Bet man bija atlikuši div­desmit astoņi dolāri, un es sapratu — kad tie būs cauri, atliks vienīgi nabagmāja vai nāve. Biju jau izšķīries par nāvi, nolēmis neparko neatgriezties pie viņiem — pie dzī­vajiem miroņiem nabagmājā. Bet man nevajadzēja iet atpakaļ, nevajadzēja arī šķirties no dzīves. Jaunā, jautrā doktora asinis iekvēlojās, kad viņš domaja par dienvid- jūrām, un es ar saviem stāstiem iedvesu viņam nāsīs visas puķu aromāta piesātinātā gaisa smaržas, kas vēdīja no tālajām zemēm, uzbūru pasakainas ainas ar pasāta vē­jiem, musonu debesīm, palmu salām un koraļļu jūrām.

Viņš bija priecīgs un draiskulīgs kā jauns šunelis, bez­bailīgs kā lauvēns, viegls un skaists kā leopards, mazliet jucis no izsmalcinātajiem stiķiem un domām, kas nodar­bināja viņa gudro galvu. Un nu klausieties, stjuart! Pirms devāmies ceļā ar zvejas šoneri «Glostera», ko dok­tors bija sagatavojis ekspedīcijai un kas drīzāk līdzinājās jahtai, turklāt ātrumā vēl dažu labu jahtu pārspējot, viņš uzaicināja mani pie sevis, lai izlemtu, ko pašam ņemt līdzi. Mēs ģērbistabā apspriedām viņa garderobi, kad viņš piepeši ieteicās:

«Nezinu, ko teiks mana kundzene, ja aizbraukšu uz tik ilgu laiku. Kā jums liekas? Vai mēs varētu ņemt viņu līdzi?»

Nebiju zinājis, ka viņam ir sieva vai kāda kundzene. Neizprašanā paskatījos uz viņu, neslēpdams izbrīnu.

«Tieši tāpēc, ka jūs man neticat, lūgšu, lai viņa brauc kopā ar mums.» Viņš ērmoti, nikni iesmējās man acīs. «Nāciet ar viņu iepazīties!»

Viņš mani veda taisnā ceļā uz guļamistabu, pieveda pie savas gultas un, atvilcis segu, parādīja viņu guļam, kā viņa jau bija gulējusi tūkstošiem gadu, — slaidas, jaunas ēģiptietes mūmiju.

Un viņa devās kopā ar mums tālajā, veltīgajā ceļojumā uz dienvidjūrām un atpakaļ, un, godavārds, stjuart, es pats iemīļoju šo jauko meiteni.

Vecais Jūrnieks sapņaini vērās savā glāzē, un Degs Dotrijs izmantoja īso klusuma brīdi, lai apvaicātos:

— Bet jaunais doktors — kā viņš uzņēma neizdevušos ekspcdiciju?