Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Vispirmām kārtām jānoskata bagāti vīri, tādi, kam naudas tik daudz, ka zaudējums viņus nespēj satriekt. Tā­dus arī vieglāk ieinteresēt…

— Tāpēc ka tādi ir mantrausīgi, — stjuarts viņu pār­trauca, — jo vairāk naudas viņi sarausuši, jo vairāk vēl kāro.

— Gluži pareizi, — Vecais Jūrnieks turpināja, — vis­maz viņi nekā nezaudē. Tādi jūras braucieni lieliski uz­labo viņu veselību. Galu galā es viņiem nenodaru nekā ļauna, tieši otrādi — daru tikai labu un piedevām palīdzu stiprināt veselību.

— Bet rētas — tā dziļā pār visu seju un nocirstie pirksti? Vai to visu jūs neieguvāt laivā, cīnoties ar boc­mani, kas jums uzbruka? Ja ne tā, kas tad, pie visiem svētajiem, jūs tik briesmīgi apstrādājis? Acumirkli, ser, atļaujiet vispirms piepildīt jūsu glāzi! — Kad glāze no jauna bija piepildīta, Čārlzs Stovs Grīnlīfs izstāstīja, kā ticis pie rētām:

— Vispirmām kārtām jums, stjuart, jāzina, ka esmu — nu jā, džentlmenis. Manas ģimenes vārdam ir redzama vieta Savienoto Valstu vēsturē, īstenībā vēl senāk — kad Savienoto Valstu vēl nemaz nebija. Biju sekmēs otrais, kad beidzu universitāti, kuru nevēlos nosaukt. Tātad vārds, kurā uzdodos, nav mans īstais vārds. So esmu rū­pīgi sastādījis no citu cilvēku vārdiem. Man gadījās ne­veiksmes. Jaunības dienās es patiesi kalpoju uz kuģa, tikai tas nebija «Modrais», kuru es gluži vienkārši izdo­māju, un vecuma galā tas mani baro.

Jūs jautājāt par rētām un nošķeltajiem pirkstiem? Tas gadījās tā. Braucu pulmaņa vagonā, un no rīta, kad vai­rums pasažieru jau bija uzcēlušies, notika katastrofa. Tā kā vagons bija pārpildīts, biju spiests novietoties augšējā guļvietā. Tas notika nesen. Pirms dažiem gadiem. Es jau toreiz biju vecs vīrs. Mēs braucām no Floridas. Sadursme gadījās augstā estakādē. Vagoni ietriecās cits citā, daži apgāzās un noripoja pa deviņdesmit pēdu augstu nogāzi izžuvuša strauta gultnē. Strauts, kā jau teicu, bija iz­žuvis, ūdens patvēries tikai vienā desmit pēdu platā un astoņpadsmit collu dzijā bedrē. Visapkārt lieli akmeņi, bet es iekritu tieši bedrē.

Viss norisinājās tā. Es tikko biju apģērbis kreklu, uz­vilcis bikses un uzāvis kurpes un grasījos kāpt lejā. Sē­dēju uz augšējās guļvietas, kājas malai pāri pārkāris, kad abas lokomotīves sadūrās. Otras puses augšējo un apak­šējo guļvietu vagona pavadonis jau bija uzkopis.

Tā nu es sēdēju, kājas lejup nokāris, nezinādams, kur atrodos — kalnos vai līdzenumā, kad notika sadursme. Es kā putns nolidoju no augšējā plaukta, pārlidoju uz vagona otru pusi un pa otras puses logu ar visiem stik­liem — galvu pa priekšu — ārā, tur vēlos pa deviņdesmit pēdu augsto krauju lejup, apmezdams vairāk kūleņu, nekā gribas atcerēties, un tad, pateicoties nezin kādam brīnu­mam, plakaniski iekritu bedrē. Ūdens nebija dziļāks par astoņpadsmit collām. Bet, tā kā es kritu plakaniski, kri­tiens daļēji zaudēja spēku. Es vienīgais no visa vagona paliku dzīvs. Vagons nogāzās lejā apmēram četrdesmit pēdu tālāk. No tā izvāca tikai līķus. Kad mani izvilka no ūdens bedres, es nepavisam nebiju līķis. Un, kad ķirurgi beidza mani apstrādāt, man trūka četru pirkstu, bija uz- gadījusies rēta un piedevām, kaut jūs to droši vien ne­uzminētu, man bija izoperētas trīs ribas.

Es nesukstījos. Padomājiet par pārējiem pasažieriem — visi pagalam. Diemžēl braucu ar brīvbiļeti, tādēļ neva­rēju pieprasīt dzelzceļa sabiedrībai zaudējumu atlīdzību. Bet te nu es esmu — vienīgais cilvēks, kas jebkad no deviņdesmit pēdu augstuma iekritis astoņpadsmit collu dziļā ūdens peļķē un palicis dzīvs, lai varētu šo notikumu pastāstīt… esiet tik laipns, stjuart, piepildiet vēlreiz manu glāzi!

Degs Dotrijs izpildīja lūgumu un, stāsta satraukts un ieinteresēts, arī pats atrāva vajā vēl vienu kvartu.

— Stāstiet tālāk, ser, stāstiet, — viņš aizsmakušā balsī mudināja, noslaucīdams lūpas. — Kā jūs nokļuvāt pie domas par dārgumu meklēšanu? Es mirstu aiz ziņkāres. Prozit, ser!

— Jāteic, stjuart, — Vecais Jūrnieks apcerīgi turpi­nāja, — ka esmu piedzimis ar sudraba karoti mutē, bet tā izkusa, un es kļuvu dzimtā par tādu kā pazudušo dēlu. Taču biju piedzimis arī ar cietu pakausi un lepnumu, kas nekūst. Neba tās muļķīgās katastrofas, bet dažādu citu iemeslu dēļ daudzus gadus pirms un arī pēc tās mana ģimene uzskatīja mani par mirušu, un es… ļāvu tai dzīvot. Tāds ir mans stāsts. Ļāvu savējiem dzīvot mierā. Starp citu, ģimene nebija vainīga. Nekad neesmu par to sūdzējies. Nevienam nekā neteicu. Izkausēju savas sud­raba karotes pēdējās paliekas — kokvilnu dienvidjūru sa­lās, kakao plantācijas Tongā, kaučuka un mahagoni bir­zes Jukatanā. Nu, un beigu beigās nonācu tiktāl, ka pār­gulēju Bouerija naktsmītnēs, pārtiku no visāda draņķa Ist- saidas nožēlojamās ēdnīcās un bieži vien pusnaktīs stā­vēju rindā pēc brīvmaizes, prātodams, vai nenoģībšu, pirms pienāks mana kārta.

— Un nekad nemeklējāt palīdzību pie savējiem, — Degs Dotrijs aizgrābts nomurmināja, kad vecais uz brīdi ap­klusa.

Vecais Jūrnieks izslējās, lepni atmeta galvu, tad atkal to nodūra un atkārtoja:

— Nē, nekad nemeklēju palīdzību. Es aizgāju uz nabag­māju vai lauku nespējnieku namu, ka to dēvē. Tur vilku dzīvību. Dzīvoju nožēlojami. Sešus mēnešus nomocījos kā bezpajumtes suns, bet tad man iešāvās prātā doma, kā glābties. Es sāku būvēt «Modro». Liku planku pie plan­kas, apšuvu to ar vara plātnēm, izraudzījos mastus, katru koku, katru baļķi, pats sakomplektēju komandu līdz pēdē­jam vīram, noliku katru savā vietā, ar bagātu ebreju pa­līdzību sapirku visu vajadzīgo un laidos burājumā pa dienvidjūrām — meklēt ass dziļumā aprakto mantu.

Redzat, — viņš paskaidroja, — tas viss notika manā iztēlē, kamēr mitinājos dzīves salauzto cilvēku patversmē.

Vecā Jūrnieka sejā pēkšņi uzplaiksnīja drūms nik­nums — un labā roka ar dzelžainiem pirkstiem satvēra Dotrija roku.

— Garš un grūts ceļš man bija jānoiet, kamēr tiku laukā no nabagmājas un varēju sākt finansēt sīko, nožē­lojami sīko avantūriņu ar «Modro». Vai jūs zināt, ka nabagmājā es divus gadus par pusotra dolāra nedēļā novergoju veļas mazgātavā: strādāju ar veselo roku, ar otru cik spēdams piepalīdzot; šķiroju netīro veļu, locīju palagus un spilvendrānas, līdz likās, ka mana nabaga vecā mugura pārlūzis, un neciešamas sāpes plosīja krūtis un katru collu ķermenī, kam trūka trīs ribu. Jūs vēl esat jauns cilvēks …

Dotrijs iesmējās un pakasīja sirmo matu cekulu.

— Jūs vēl esat jauns cilvēks, stjuart, — Vecais Jūr­nieks satraukts stūrgalvīgi atkārtoja. — Jūs nekad neesat bijis izraidīts no dzīves. Nabagmājā cilvēki ir padzīti no dzīves. Tur neviens neciena — nē, ne tikai vecumu vien, tur vispār neciena cilvēka dzīvību. Kā lai to paskaidroju? Cilvēks tur nav miris. Bet nav arī dzīvs. Tas, kas reiz bija dzīvs, tur lēnām pārvēršas par mironi. Tā izturas pret spitālīgajiem. Vai pret garā vājiem. Es to zinu. Kad jaunībā braucu uz kuģiem, viens no mūsu leitnantiem sa­juka prātā. Brīžiem viņš sāka trakot, tad mēs cīnījāmies ar viņu, izgriezām viņam rokas, sasitām viņu asiņainu, sasējam un paši sēdējām klāt un apsargājām, lai viņš nenodarītu ko ļaunu sev, mums vai kuģim. Un tā viņš, vēl dzīvs būdams, mums jau šķita miris. Vai saprotat? Viņš vairs nebija viens no mums, nebija tāds kā mēs visi. Viņš bija kļuvis citāds. Tā ir īstā atšķirība — citāds. Un tāpat nabagmājā: mēs visi — gan vēl dzīvi — bijām ci­tādi. Jūs esat dzirdējis mani tērgājam par pekli laivā. Tā vēl būtu tīri tīkama pavizināšanās salīdzinājumā ar dzīvi nabagmājā. Šausmīgais ēdiens, netīrība, rupjība, sitieni… tā ir lopība, visīstākā loDĪba'