Džeks Londons - A KIMA ASARAS

Honolulu ķiniešu kvartālā troksnis un kliedzieni nebija nekas sevišķs. Tie, kas sadzirdēja šo troksni, tikai pa­raustīja plecus un iecietīgi pasmaidīja par tādu sabied­riskā miera traucējumu kā par parastu parādību.

— Kas tur notiek? — Cin Mo jautāja sievai. Smags pleirīts viņu saistīja pie gultas, bet sieva pašlaik gāja ga­rām logam un ieklausīdamās apstājās.

— Tas ir tikai A Kims, -— sieva atbildēja. —- Māte viņu atkal sit.

Kliedzieni atskanēja no dārza, kas atradās pie dzīvoja­mām telpām aiz veikala, virs kura durvīm bija krāšņa iz­kārtne: «A Kims un kompānija. Universālveikals». Šis div­desmit pēdu platais dārzs bija vesela miniatūra saimnie­cība un tik veikli iekārtots, ka pievīla skatu, radot bezgalīga plašuma iespaidu. Šeit bija pundurozolu un egļu audzes — tās bija simtgadīgas, bet tikai divi līdz trīs pē­das augstas. Tās tika ievestas ar vislielāko uzmanību un par ļoti augstu cenu., Niecīgs tiltiņš liecās pār tikpat nie­cīgu upīti, bet tā pa kritumiem plūda lejup no miniatūra ezeriņa, kas mudžēja, pilns ar spurainām, spilgti oranžām zivīm, kas šais ūdeņos un šai peizāžā izskatījās kā val­zivis. Uz ezeriņu no abām pusēm raudzījās vieglu daudz­stāvu celtņu logi. Dārza vidū uz šauras, ar granti nokai­sītas taciņas A Kims vaimanādams saņēma sitienus.

A Kims vairs nebija ķīniešu pusaudzis tai maigajā ve­cumā, kad bez pēriena neiztikt. Universālveikals «A Kims un Co» piederēja viņam, un viņš bija nodibinājis šo vei­kalu ar kapitālu, kas izaudzis no vienkārša kūli ja ietau­pījumiem un vēlāk noapaļojās līdz četrzīmju skaitlim bankas tekošajā rēķinā, kā arī no solīda kredīta.

Pussimt va-saru un ziemu jau bija aizritējušas pār A Kirna galvu un savā plūdumā padarījušas viņu tuklu un tauku. Maza auguma un pilnīgs — viņš atgādināja arbūza sēkliņu. Seja viņam bija apaļa kā mēness, Viņa zīda tērps bija pati cienība, bet melnā cepurīte ar sarkano pogu vidū_— šai brīdī tā gan vārtījās zemē — bija tāda, kādu valkāja turīgi un veiksmīgi tirgotāji — viņa tautieši.

Bet šai mirklī cienības viņa izskatā bija vismazāk. Sa­liecies trijos līkumos, viņš locījās un liecās zem bambusa nūjas sitienu krusas. Kad sitieni trāpīja pa pirkstiem un elkoņiem, ar kuriem A Kims centās aizsargāt seju un galvu, viņa ķermenis sāka krampjaini un nevaldāmi raus­tīties. Kaimiņi pa logiem rāmā labpatikā vēroja šo skatu.

Bet tā, kas ilggadīgā praksē iemanījusies tik veikli ci­lāt nūju! Septiņdesmit četrus gadus veca un nemaz neiz­skatījās jaunāka par saviem gadiem. Viņas tievās kājas bija ietērptas stīva, spīdīga melna auduma biksēs. Plā­nie, sirmie mati, gludi sasukāti, atsedza zemu pieri. Uz­acu viņai nemaz nebija, tās jau sen izkritušas. Kniep­adatas galviņas lieluma acis šķita melnākas par melnu. Viņa bija šausmīgi bāla — kā līķis. Platajās piedurknēs bija redzamas viņas izdilušās rokas, pa kurām musku|u vietā zem dzeltenās, pergamentam līdzīgās ādas stiepās mezglainas dzīslas. Nefrīta sprādzes uz šās mūmijas ro­kām pie katra atvēziena klaudzēdamas lēkāja uz augšu un leju.

— Ak! — viņa spalgi klaigāja, ritmiski akcentēdama katru trešo sitienu. — Es aizliedzu tev sarunāties ar Li Faa. Šodien tu apstājies ar viņu uz ielas. Apmēram pirms stundas. Jūs sarunājāties trīsdesmit minūtes. Pēc kā tas izskatās?

— Pie visa vainīgs trīskārt nolādētais telefons, — A Kims nomurmināja, bet viņa apturēja nūju gaisā, cenz­damās uztvert, ko viņš saka. — Jums to pavēstīja misis Cang Ljusi. Zinu, ka tā bija viņa. Es redzēju, ka viņa mani redz. Es likšu aizvākt telefonu. Tas ir velna izgud­rojums.

— To ir izgudrojuši visi velni kopā, — misis Tai Fu piekrita, ērtāk satverdama nūju. — Telefons tomēr paliks. Man patīk parunāties pa telefonu ar misis Cang Ljusi.

— Viņai ir acis kā desmittūkstoš kaķiem, — A Kims ievaidējās, saliekdamies zem nūjas, kas trāpīja viņam pa pirkstiem, — bet mēle kā desmittūkstoš krupjiem, — viņš piebilda, gaidīdams nākamo sitienu.

— Tā ir neķītra un ļauna neliete, — misis Tai Fu teica.

— Misis Cang Ljusi vienmēr ir tāda bijusi, — A Kims apliecināja, kā pieklājas paklausīgam dēlam.

— Es runāju par Li Faa, — māte atcirta, ar nūju pa­stiprinādama savu uzskatu, — Kā zini, viņa tikai pa pu­sei ķīniete. Viņas māte ir nekaunīga kanakiete. Viņa valkā svārkus tāpat kā tās izlaidīgās haole… un arī korseti, es pati savām acīm redzēju. Jājautā, kur ir viņas bērni. Bet viņa taču apglabājusi divus vīrus!

— Viens noslīka, bet otru saspēra zirgs, — A Kims paskaidroja.

— Padzīvo ar viņu gadu, cildenā tēva necienīgais dēls, un tu būsi priecīgs, ja varēsi noslīkt vai tevi sa­spers zirgs!

Apslāpēti smiekli logos bija attiecīgs novērtējums viņas atjautai.

— Jūs pati esat apglabājusi divus vīrus, cienītā mā­muliņa, — A Kims uzdrošinājās iebilst.

— Man bija prāta diezgan neiziet pie trešā. Bez tam abi mani laulātie draugi cienīgi nomira savā gultā. Tos nespārdīja zirgi, un tie neslīka jūrā. Bet kāda tur daļa mūsu kaimiņiem? Kāpēc tev tiem jādara zināms, ka man bijuši divi vīri, desmit vīri vai arī neviens? Tu apkaunoji mani visu kaimiņu priekšā, un par to es tevi tagad gan pa krietnam samizošu.

A Kims izturēja veselu sitienu krusu, kas nobira pār viņu, un, kad misis Tai Fu aizelsusies pierima, viņš ieru­nājās:

— Cienījamo' māmuliņ, es vienmēr esmu atgādinājis un lūdzis sist mani mājā, kur cieši aiztaisīti logi un dur­vis, nevis uz ielas vai dārzā aiz mājas.

— Tu esi nosaucis šo pretīgo Li Faa par Sudraboto Mēness Ziedu, — misis Tai Fu atbildēja tīri sievišķīgā neloģismā, pārtraukdama sava dēla tirādi.

— To jums pateica misis Cang Ljusi, — viņš tiepās.

— Man to pateica pa telefonu, — viņa izvairīgi atbil­dēja. — Es nevaru pazīt visas balsis, kas ar mani runā pa šo velna cauruli.

Lai cik dīvaini, bet A Kims nebūt nemēģināja aizbēgt no mātes, ko viņš būtu varējis viegli izdarīt. Bet viņa at­rada arvien jaunus un jaunus iemeslus nākošajiem si­tieniem.

— Ko! Stūrgalvīgais cilvēk! Kāpēc tu neraudi? Iz­dzimums, tu apkauno savus senčus! Ne reizi neesmu varējusi tevi piespiest raudāt. Jau no mazotnes nevarēju. Atbildi man! Kāpēc tu neraudi?

Nogurusi, aizelsusies aiz piepūles, viņa nolaida nūju un sāka trīcēt kā nervu lēkmē.

— Nezinu. Laikam jau tāds esmu radīts, — A Kims atbildēja, norūpējies uzlūkodams māti. — Es tūliņ atne­sīšu jums krēslu, jūs apsēdīsities, atpūtīsities, un jutīsi­ties labāk.

Bet viņa, nikni iesmējusies, novērsās un sāka vecīgā gaitā tipināt uz māju. A Kims pa to laiku uzlika galvā cepuri, sakārtoja saburzīto apģērbu, paberzēja sadauzītās vietas un padevīgām acīm noskatījās mātei pakaļ. Viņš pat smaidīja, tā ka varēja domāt, ka sitieni sagādājuši viņam zināmu baudu.

Tā A Kimu sita jau bērnībā, kad viņš vēl dzīvoja aug­stajā krastā pie Janczi upes vienpadsmitā krituma. Te bija dzimis viņa tēvs un tepat kopš jaunības dienām strādājis par upes kūliju. Kad viņš nomira, A Kims jau bija pieau­dzis un nodarbojās ar to pašu cienījamo profesiju. Vēl senākos laikos nekā tie, par kuriem saglabājušās ziņas ģimeņu hronikās, visi viņa cilts vīrieši bija bijuši kūliji pie Janczi upes. Mūsu ēras laikā viņa tiešie senči bija no­darbojušies ar to pašu. Pie ieejas grīvā viņi sagaidīja džonkas, kas līdzinājās viena otrai kā ūdens lāses, pie­sēja katrai pusjūdzi garu virvi, un atkarībā no džonkas apjoma tajā iejūdzās no simta līdz divi simti cilvēku — liels divkājains spēks — un vilka džonku pa ūdeni uz iz­eju no grīvas, saliekdamies tā, ka to rokas skāra zemi, bet sejas bija tikai pēdu no tās.