Džeks Londons - A KIMA ASARAS

Trīspadsmit gadu A Kims nodzīvoja kopā ar savu māti diezgan laimīgi, sistemātiski izbaudīdams kāvienu aiz jeb­kura iemesla — gan taisnīga, gan netaisnīga, īsta vai iedomāta. Bet, kad šie trīspadsmit gadi bija tā nodzīvoti, viņš stiprāk nekā jebkad ar sirdi un prātu izjuta ilgas pēc sievas un sevišķi pēc dēla, kas dzīvos pēc viņa un turpi­nās «A Kims un Co» dinastiju, — sapnis, kas satrauc vī­riešus kopš tiem senajiem laikiem, kad tie sāka piesavinā­ties sev medību tiesības, monopolizēt smilšu sēres zivju zvejai un uzbrukt svešiem ciemiem, piespiežot turienes iedzīvotājus ķerties pie šķēpiem. Šis sapnis raksturīgs kā karaļiem un miljonāriem, tā ķīniešu tirgotājiem Ho­nolulu, lai gan tie visi slavē dievu par to, ka tas viņus gan radījis pēc savas līdzības, bet tie nelīdzinās viens otram.

Sievietes ideāls, par ko A Kims jūsmoja piecdesmit gadu vecumā, vairs nebija tāds, kāds tas viņam bija trīs­desmit septiņu gadu vecumā. Tagad viņš vairs nevēlējās sievu ar mazām kājiņām, bet brīvu, stingri soļojošu sie­vieti normālām kājām, kas viņam nezin kāpēc dienu un nakšu sapņos rādījās Li Faa — Sudrabotā Mēness Zieda izskatā. Kas par to, ka viņas māte ir bijusi kanakiete un viņa ir divkārša atraitne, kas par to, ka viņa valkā balto velnu tērpu, korseti un kurpes ar augstiem papēžiem! Viņš tvīka pēc tās. Šķita, ka pats liktenis bija nolēmis viņiem kļūt par cilts vecākiem tam zarojumam, kas daudzas pa­audzes valdīs un vadīs firmu «A Kims un Co. Universāl­veikals»,

— Es negribu, ka mana vedekla nav tirasiņu pakēr—* māte bieži vien teica A Kimam. (Havajiešu valodā ķīnie­šus sauc «pakē».) — Manai vedeklai jābūt tīrasinīgai, kāds esi tu, mans dēls, kāda esmu es, tava māte. Un vi­ņai jāvatkā bikses, mans dēls, tāpat kā visas sievietes mūsu ģimenē tās līdz šim valkājušas. Sieviete balto velnu svārkos un korsetē nekad pienācīgi necienīs mūsu sen­čus. Korsetes un cienība pret senčiem nesaskan viens ar otru. Tāpat ir ar šo nekautrīgo Li Faa. Viņa ir nekau­nīga, neatkarīga un nekad neklausīs ne vīru, nedz vīra­māti. Sī nekauņa iedomājas sevi par dzīvības pirmavotu un ciltsmāti: tā neatzīst senčus, kas dzīvojuši pirms viņas. Viņa ņirgājas par mūsu ziedokļiem, lūgsnām un mājas dieviem, kā to no drošiem avotiem dabūju zināt…

— No misis Cang Ljusi, — A Kims ievaidējās.

— Ne tikai no misis Cang Ljusi, ak, mans dēls! Es vi­sus izjautāju. Mazākais, desmit cilvēku dzirdējuši, ka viņa nosauc mūsu svētnīcas par pērtiķu būdām. To tiešām teikusi tā, kas ēd jēlas zivis, jēlus gliemežus un ceptus suņus. Mūsu svētnīcas — pērtiķu būdas! Viņai tomēr ne­būtu nekas pretim apprecēt tevi, pērtiķi, jo tavs veikals ir īsta pils, bet bagātība padarījusi tevi par lielu cilvēku. Viņa apkaunos mani un tavu tēvu, kas jau sen dus cienī­jamā nāves miegā.

Šis jautājums vairs netika apspriests. A Kims zināja, ka vispār viņa mātei ir taisnība. Ne velti Li Faa pirms četrdesmit gadiem bija radījis tēvs ķīnietis, kas bija atme­tis visas tradīcijas, un māte saliniece, kuras senči bija pār­kāpuši tabu, atmetuši paši savus polinēziešu dievus un sākuši mazdūšīgi uzklausīt kristīgo misionāru sludinā­šanu par tālu un neredzamu dievu. Li Faa, būdama izglī­tota sieviete un prazdama lasīt angliski, havajiski un mazliet ķīniski, izlikās, ka nekam netic, lai gan sirds dzi­ļumos baidījās no Havajas burvjiem, kas ar saviem lās­tiem varēja aizdzīt nelaimi vai — gluži otrādi — atsaukt cilvēkam nāvi.-A'Kims ļoti labi saprata, ka Li Faa nekad neienāks viņa mājā, lai izrādītu cieņu tā mātei un būtu tās verdzene, kā tas kopš mūžseniem laikiem bijis ķīniešu ģimenēs. Li Faa no ķīniešu viedokļa bija moderna sie­viete, feministe; viņa jāja uz zirga, nekautrīgā tērpā pa­staigājās pa Vaikiki pludmali un svētkos ne vienreiz vien dejoja ar visnecienīgākajiem cilvēkiem, kas pie tam bija tenkotāji.

JBats A Kims, veselu paaudzi jaunāks par savu māti, arĻ,bija saindēts ar laikmetības indi. Pastāvēja vecā kār­tība, ciktāl sirds slēptākajos stūrīšos viņš juta, ka viņu, A Kimu, skar pagātnes apputējusī roka. Bet viņš apdro­šināja savu dzīvību un visu īpašumu, vāca naudu par labu vietējiem ķīniešu revolucionāriem, kas bija apņēmušies Debesu impēriju pārvērst republikā, ziedoja ķīniešu beis- bolistu pulciņam, kas šai amerikāņu spēlē bija uzvarējuši pašus amerikāņus, sprieda par teozofiju ar japāņu bu­distu un zīda tirgotāju Katso Suguri, pārmeta policijai kukuļņemšanu, deva savu daļu naudas un atbalsta anck- sētās Havajas demokrātiskajai politikai un gribēja pirkt auto. A Kims nekad neuzdrošinājās atklāt pats sev savu dvēseli un noskaidrot, ar ko viņš paceļas pāri vecajam. Viņa māte piederēja senatnei, bet viņš taču māti cienīja un bija laimīgs zem viņas bambusa nūjas. Li Faa, Sudra­botais Mēness Zieds, piederēja jaunajam laikam, un viņš nekad nevarēja būt pilnīgi laimīgs bez tās.

Tāpēc ka viņš mīlēja Li Faa. Veiklais tirgotājs, uzkrā­jis pusgadsimta pieredzi, ar mēnesim līdzīgu seju un apaļš kā arbūza sēkliņa, kļuva dzejnieks, sapņodams par Li Faa. Viņš izdomāja tai veselas uzrunu poēmas, viņš pārvērta sievieti ziedā, filozofiskās skaistuma un pilnī­bas abstrakcijās. Viņam, tikai viņam vienīgajam no vi­siem pasaules vīriešiem tā bija Plūmes Zieds, Sievišķīgais Klusums, Rāmuma Zieds, Mēness Lilija, Pilnīgais Miers. Čukstēdams šos saldos mīlas vārdus, viņš dzirdēja tajos strautu čalas, sudrabotu zvaniņu skaņu, juta oleandru un jasmīnu smaržu. Li Faa bija viņa poēma par sievieti, viņa dzejiskā jūsma, triju dimensiju gars, liktenis un laime, kas viņam bija nolemta, pirms dievi radīja pirmo vīrieti un sievieti, — bet dievu untums bija radīt visus vīriešus un visas sievietes priekiem un bēdām.

Reiz māte ielika viņam rokā tušu, otiņu un nolika uz galda rakstāmo tāfeli.

— Uzzīmē, — viņa sacīja, — hieroglifu «precēties».

Viņš, daudz nebrīnīdamies, paklausīja un ar viņa tau­tai raksturīgo māksliniecisko veiklību uzzīmēja simbolisko hieroglifu.

— Izlasi to! — viņa pavēlēja.

A Kims ziņkārē paskatījās uz māti, vēlēdamies tai izdabāt, bet tai pašā laikā nesaprazdams tās nodomu.

— No kā tas sastādīts? — Viņa neatlaidīgi pētīja. — Ko nozīmē trīs sastāvdaļas, kuras kopā izveido: precē­ties, laulība, vīra un sievas savienošana? Uzzīmē. Uzzīmē katru no tām atsevišķi, nesaistīti, lai mēs saprastu, cik saprātīgi senie gudrajie veidoja hieroglifu «precēties».

A Kims paklausīja un zīmēdams ieraudzīja, ka viņa otiņa bija izveidojusi trīs zīmes — rokas, auss un sievie­tes zīmi.

— Nosauc tās! — māte lika, un viņš nosauca»

— Pareizi, — viņa sacīja. — Tas ir ļoti zīmīgi! Tāda īr laulības būtība. Tāda kādreiz ir bijusi laulība, un tāda tā vienmēr būs manā mājā. Vīrieša roka ņem sievieti aiz auss un ieved viņu savā mājā, kurā tai jābūt paklausīgai viņam un viņa r mātei. Tā arī mani ņēma aiz auss tavs sen un cienījamā nāvē mirušais tēvs. Esmu apskatījusi tavu roku. Tā nelīdzinās viņa rokai. Esmu noskatījusies uz Li Faa ausi. Tev nekad neizdosies vest viņu aiz auss. Viņai nav tādu ausu. Es vēl dzīvošu ilgi un līdz pašai nā­vei būšu saimniece sava dēla mājā, kā to nosaka senas paražas.

— Bet viņa taču ir mana cienītā māte, — A Kims pa­skaidroja Li Faa.

Viņš bija apmulsis, jo Li Faa, pārliecinājusies, ka misis Tai Fu aizgājusi uz ķīniešu eskulapa templi, lai ziedotu žāvētu pīli un aizlūgtu par savu veselību, kas kļuva ar­vien vārgāka, izmantoja gadījumu un apciemoja A Kimu viņa veikalā.