Džeks Londons: A KIMA ASARAS

Acīmredzot visos pagājušos gadsimtos maksa par šo darbu bija palikusi nemainīga. Viņa tēvs, viņa tēvatēvs un viņš pats, A Kims, dabūja vienādu atalgojumu — četrpadsmito daļu centa par džonku, kā viņš aprēķināja vēlāk, kad bija jau Havajā. Izdevīgā vasaras laikā, kad ūdeņi bija mierīgi, džonku daudz un diena bija sešpa­dsmit stundu gara, par šo sešpadsmit stundu ilgo varo­nīgo darbu A Kims nopelnīja mazliet vairāk nekā centu. Bet pa visu gadu Janczi upes kūliji nevarēja nopelnīt vairāk par pusotra dolāra. Ļaudis prata dzīvot un dzī> voja no šiem ienākumiem. Bija kalpones, kuras gadā no­pelnīja dolāru. Ti Vi tīklu audēji gadā nopelnīja no viena līdz diviem dolāriem. Viņi no šās naudas dzīvoja, parei­zāk sakot, nenomira. Janczi upes kālijiem bija vēl viena piepeļņa, kas darīja šo profesiju cienījamu, bet upes kū­liju cehu pārvērta par slēgtu korporāciju, kur dēls darbu mantoja no tēva, tā bija kaut kas līdzīgs strādnieku savie­nībai. No katrām piecām džonkām viena, dodamās pāri krācēm, dabūja bojājumus. No katrām desmit džonkām viena neglābjami aizgāja bojā. Janczi upes kūliji zināja straumes dīvainības un kaprīzes un izvilka, izsmēla, iz­ķēra ar sietiem upes slapjo ražu. Šā ceha ļaudis radīja skaudību citos — mazāk veiksmīgos kūlijos, jo viņi va­rēja atļauties dzert grauzdētu tēju un katru dienu ēst ce­turtās šķiras rīsus.

A Kims arī bija apmierināts un lepns ar savu darbu, līdz kādā neizdevīgā un pavasara slapjdraņķa dienā izvilka no ūdens slīkstošu Kantonas jūrnieku. Lūk, šis ceļinieks, sasildījies pie viņa uguns, bija tas, kas pirmais pateica viņam burvju vārdu — Havaja. Jūrnieks piebilda, ka pats viņš nekad neesot bijis šai strādnieku paradīzē, bet dau­dzi ķīnieši aizbraukuši uz turieni no Kantonas, un viņš bija dzirdējis stāstām par to vēstulēm piederīgiem. Ha­vajā nepazīstot ne aukstumu, nedz badu. Cūkas, ar kuru barošanu tur neviens nenodarbojas, kļūstot taukas no ba­gātīgajiem ēdienu pārpalikumiem, kas atliekot cilvēkiem. No Havajas kūlija ēdienu atliekām varētu pārtikt kanto- niešu un jancziešu ģimene. Un alga! Desmit zelta dolāru vai divdesmit koloniju^dolāru katru mēnesi — lūk, ko salī­dzis ķīniešu kūlijs saņem no baltajiem velniem — cukura karaļiem. Gada laikā kūliji nopelna milzīgu summu — divi simti četrdesmit koloniju dolāru —, tas ir simt reižu vairāk, nekā saņem desmit reižu smagāk strādājošais kūlijs pie Janczi vienpadsmitās krāces. īsi sakot, Ha­vajas kūlijs dzīvo simtreiz labāk, bet, ja ar viņa darbu ir apmierināti, tad arī tūkstošreiz labāk. Pie tam tur ir brī­nišķīgs klimats.

oDivdesmit četru gadu vecumā, par spīti mātes lūgu­miem un sitieniem, A Kims izstājās no senās un cienīja­mās upes kūliju vienpadsmitās krāces korporācijas, iekār­toja māti par kalponi kūliju arteļa vadītāja mājā, kur vi­ņai vajadzēja dabūt dolāru gadā, kā arī drēbes, ne lētā­kas;; par trīsdesmit centiem, un devās lejup pa Janczi uz Lielo jūru. A Kimam nācās piedzīvot daudz dēku, strādāt grūtu darbu un klaiņāt, līdz viņš kā matrozis uz jūras džonkas sasniedza Kantonu. Divdesmit sešu gadu vecuma viņš pārdeva piecus gadus savas dzīves un darba Ha­vajas cukura karaļiem un kopā ar astoņi simti citiem sa­līgtiem kūlijiem ieradās Havajā uz smirdoša tvaikoņa, kas bija izsvītrots no Loida sabiedrības sarakstiem un ko vadīja pustraks kapteinis un piedzēruši virsnieki.

A Kima — upes kūlija stāvoklis dzimtenē bija cienī­jams. Havajā, pelnīdams simtreiz vairāk, viņš atklāja, ka uz viņu skatās kā uz zemāko no zemākajiem, jo kas var būt zemāks par kūliju, kurš strādā plantācijā. Bet kūliji, kuru senči jau pirms mūsu ēras vilka džonkas pār Janczi upes vienpadsmito krāci, nemainīgi manto sava rakstura galveno iezīmi, un šī iezīme ir — pacietība. A Kimam tiešām piemita pacietība. Pēc piecu gadu verga darba A Kimam, tādam pašam kalsnējam kā agrāk, teko­šajā rēķinā bija jau gandrīz tūkstoš dolāru.

Ar šo naudu viņš būtu varējis atgriezties atpakaļ pie Janczi upes un dzīvot tur līdz mūža galam kā bagāts cil­vēks. Viņš būtu ietaupījis vēl lielāku summu, ja nejauši nebūtu mēreni aizrāvies ar če fa un fan tan spēli un ve­selu gadu nostrādājis pastāvīgā opija skurbumā cukur­niedru plantācijās, kas čumēja no simtkājiem un skorpio­niem. Tas, ka viņš nenostrādāja visus piecus gadus, ap­reibinādamies ar opiju, izskaidrojams vienīgi ar to, ka šis paradums bija dārgs. A Kims nepazina morāliska rakstura šaubas. Opijs vienkārši prasīja pārāk daudz līdzekļu.

Bet A Kims neatgriezās Ķīnā. Viņš vēroja Havajas saimniecisko dzīvi, un viņu pārņēma traka godkāre. Cenz­damies pilnīgi apgūt tirdzniecību un angļu valodu, viņš sešus mēnešus kalpoja par pārdevēju veikalā pie plantā­cijas. Pusgada beigās viņš zināja par šo veikalu vairāk nekā jebkurš plantācijas pārvaldnieks par jebkuru tam pakļautu uzņēmumu. Pirms viņš atstāja šo vietu, viņš jau pelnīja četrdesmit zelta dolāru vai astoņdesmit kolo­niju dolāru mēnesī un sāka pieņemties resnumā. Viņa iz­turēšanās pret parastajiem kūlijiem kļuva neslēpti augst­prātīga. Šefs piedāvāja viņam paaugstinājumu — seš­desmit zelta dolāru. Gadā tas iztaisītu fantastisku summu — tūkstoš četri simti četrdesmit koloniju dolāru, tas ir, septiņi simti reižu vairāk, nekā viņš nopelnītu gadā kā divkājainais zirgs pie Janczi upes*

A Kims nenoslēdza līgumu, bet aizbrauca uz Honolulu un sāka visu no gala lielā Fonga un Cou Fonga universāl­veikalā par piecpadsmit dolāriem mēnesī. Viņš nostrā­dāja pusotra gada un, kad viņš kļuva trīsdesmit trīs gadu vecs, aizgāja no turienes, lai gan pelnīja septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Tad viņš izlika virs veikala fasā­des pats savu izkārtni: «A Kims un Co. Universālvei­kals». Viņš tagad ēda labāk — un viņa pilnīgajā stāvā jau sāka iezīmēties kaut kas no nākamo gadu arbūza apa­ļuma.

Ar katru gadu A Kims kļuva turīgāks, un, kad viņam palika trīsdesmit seši gadi, cerības, ko radīja viņa stāvs, jau bija tuvu piepildījumam, pats viņš bija cēlā un va­renā Hai Guin Tonga, kā arī ķīniešu tirgotāju apvienības loceklis un jau bija pieradis pacienāt viesus ar pusdie­nām, kas izmaksāja vairāk, nekā viņš būtu varējis nopel­nīt trīsdesmit gados, strādādams par upes kūliju pie vien­padsmitās krāces. Viņam trūka divu lietu: sievas un mā­tes, kas viņu dauzītu kā senāk.

Trīsdesmit septiņu gadu vecumā A Kims pārbaudīja savu noguldījumu bankā. Viņam piederēja trīstūkstoš zelta dolāru. Par divtūkstoš pieciem simtiem skaidrā un ar nelielas obligācijas palīdzību viņš varētu nopirkt trīs­stāvu namu un zemes gabalu pie tā. Bet tad sievas pir­kumam atliktu tikai pieci simti dolāru. Fu Li-Pu kungam bija izdodama meita ar ļoti mazām kājiņām; tēvs bija ga­tavs atvest to no Ķīnas un pārdot A Kimam par astoņi simti zelta dolāriem, pieskaitot ceļa izdevumus. Bez tam Fu Li-Pu bija ar mieru ņemt pieci simti skaidrā, bet pā­rējo kā sešprocentīgu vekseli.

A Kims, trīsdesmit septiņus gadus vecs, nobarojies un neprecējies, tiešām ļoti gribēja sev sievu un bez vārda ru­nas — sievu ar mazām kājiņām; viņš bija dzimis un uz­audzis Ķīnā, un mūžsenais priekšstats par sievieti ar mazām kājiņām bija dziļi iespiedies viņa sirdī. Bet vai­rāk, daudz vairāk nekā sievu ar mazām kājiņām viņam gribējās turēt pie sevis savu māti un atkal izjust tās si­tienu saldumu. Tāpēc viņš nepieņēma Fu Li-Pu visai iz­devīgos noteikumus, bet ar daudz mazākiem izdevumiem atveda savu māti, un no kūli ja kalpones, kas pelnīja gadā vienu dolāru un drēbes trīsdesmit centu vērtībā, viņš padarīja to par saimnieci trīsstāvu veikalā, kur bija di­vas kalpones, trīs pārdevēji un durvju sargs, nemaz nerunājot par preču bagāto sortimentu plauktos desmit­tūkstoš dolāru vērtībā, jo te bija viss, sākot ar vislētāko audeklu un beidzot ar dārgiem zīdiem, kas bija izšūti ar roku. Jāatzīmē, ka pat tajos laikos A Kima veikals jau ap­kalpoja amerikāņu tūristus.