Džeks Londons: ARDIEVU, DžEK!

Havaju salas ir viena ērmīga vieta. Sociālā ziņā te viss ir, es teiktu, ačgārni. Ne tāpēc, ka te kaut kas būtu ne­pieklājīgs. Nē, drīzāk te viss ir pārāk pieklājīgs un to­mēr — ar kājām gaisā. Visprivileģētākie te ir misionāri. Ir diezgan pārsteidzoši uzzināt, ka Havaju salās nepazīs­tams misionārs, kas ilgojas pēc mocībām, sēž naudīga aristokrāta galda galā. Un tomēr tas tā ir. Pazemīgie angļi, kas parādījās te deviņpadsmitā gadsimta trīsdes­mitajos gados, ieradās ostā, lai mācītu kanakiem patieso reliģiju un vienīgā īstā un nenoliedzamā dieva pielūg­šanu. Reliģijas izplatīšanā un vietējo iedzīvotāju civilizē- šanā viņi guva tādus panākumus, ka otrajā vai trešajā paaudzē kanaki izmira. Tie bija dieva vārda sējuma augli, bet misionāru (viņu dēlu un mazdēlu) sējumu auglis bija viņu īpašumā pārgājušās salas — zeme, ostas, pilsē­tas un cukurniedru plantācijas. Misionāri, kas bija iera­dušies sniegt gara barību, palika, lai mielotos ar pagānu kārumiem.

Bet neba par šo Havaju salu dīvainību es domāju, sāk­dams savu stāstu. Nevar taču runāt par stāvokli Havaju salās, nepieminot misionārus. Nu, kaut vai Dželai Kers- deilu, par kuru es gribēju stāstīt. No vecāsmātes puses viņš cēlies no misionāru dzimtas. Viņa vecaistēvs Bendže- mins Kersdeils, jenkiju tirgotājs, savā laikā ticis pie mil­jona, pārdodot lētu viskiju un džinu. Lūk, vēl viena dī­vainība! Vecie misionāri un vecie tirgotāji bija nāvīgi ienaidnieki, viņiem bija pilnīgi pretējas intereses, bet viņu bērni salaba — saprecējās un pārdalīja salas savā starpā.

Dzīve Havaju salās ir dziesma. Lūk, ko par to saka Stodards:

Kā notis mūžs te dienas kopā sies man.

Te katra sala — strofa, visas — dziesma.

Un viņam ir taisnība. Cilvēka miesa te ir zeltaina. Ieze­miešu sievietes ir saulē ienākušās Junonas, iezemiešu vī­rieši — bronzēti Apolloni. Viņi dzied un dej, zaļumu vi­jām krāšņoti un puķēm vainagoti. Bet ārpus stingrās mi­sionāru sabiedrības baltie vīrieši ļaujas klimata un saules iedarbībai un, lai cik aizņemti būtu, dzied, dejo un nēsā aiz ausīm un matos puķes. Tāds bija arī Džeks Kersdeils. Viņš bija viens no nevaļīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu saticis, — multimiljonārs, cukura karalis, kafijas plantāciju īpašnieks, kaučuka ieguves pionieris, lopkopis un atbalstīja trīs no katriem četriem jauniem pa­sākumiem salās. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, klubu biedrs, jahtas īpašnieks, vecpuisis un turklāt viens no tiem skais­tajiem vīriešiem, kurus tā dievina neizprecināto meitu māmiņas. Starp citu, viņš bija beidzis Jēlas universitāti — un galva viņam bija tā piebāzta ar visnepieciešamākajiem statistikas un zinātnes datiem par Havaju salām kā ne­vienam no man pazīstamajiem saliniekiem. Darba viņam bija vairāk nekā saprašanas, bet viņš dziedāja, dejoja un rotāja matus ar puķēm ne sliktāk par jebkuru dīk­dieni.

Viņš bija drosmīgs un divus lāgus cīnījies divkaujā — abus lāgus politisku apsvērumu dēļ —, vēl būdams pavi­sam zaļš jauneklītis, kas pirmo reizi izgājis politikas arēnā. Pēdējā revolūcijā, kad gāza iezemiešu dinastiju, viņam neapšaubāmi bija uzslavas cienīga un drosmīga loma, bet tolaik viņam nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem. To, ka viņš nebija gļēvulis, es uzsveru, lai jūs va­rētu novērtēt tālākos notikumus. Esmu redzējis viņu Ha- leakalas rančo iejājam četrus gadus vecu ērzeli, ko divus gadus nebija varējuši pielauzt fon Tempska labākie kov­boji. Un man jāpastāsta vēl viens gadījums. Tas notika Konā jeb, pareizāk sakot, virs Konas, tāpēc ka vietējie iedzīvotāji nevēlas dzīvot zemāk kā tūkstoš pēdu augstumā. Mēs visi sēdējām uz doktora Gudhjū bungalo terases. Es sarunājos ar Dotiju Fērčaildu, kad milzīgs simtkājis — tas bija septiņas collas garš, mēs vēlāk izmērījām — no spārēm iekrita tieši viņai frizūrā. Mani šis preteklis, jāatzīstas, paralizēja. Es nespēju pakustēties. Manas smadzenes atteicās darboties. Divas pēdas no manis viņas matos lo­cījās riebīgs indīgs kukainis. Kuru katru brīdi tas varēja nokrist uz viņas kailajiem pleciem — mēs tikko bijām piecēlušies no pusdienu galda.

— Kas tas ir? — viņa jautāja, celdama roku.

— Neaiztiecietl — es uzsaucu. — Neaiztieciet!

— Bet kas tas tāds ir? — viņa nerimās, mana baismu pilnā skatiena un drebošo lūpu sabiedēta.

Mans kliedziens piesaistīja Kersdeila uzmanību. Viņš nevērīgi paskatījās uz mūsu pusi un saprata visu. Viņš bez skubas pienāca mums klāt.

— Lūdzu, nekustieties, Dotij, — viņš mierīgi sacīja.

Viņš ne mirkli nešaubījās, bet arī nesteidzās un tāpēc

nekļūdījās.

— Atļaujiet, — viņš teica.

Ar vienu roku viņš paņēma viņas šalli un cieši aptina to viņai ap pleciem, lai simtkājis neaizkristu aiz ņiebura. Otru — labo roku viņš ielaida viņai matos, satvēra atbai­došo dergli, cik tuvu pie skausta vien varēja, un, saspie­dis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, izvilka no matiem. Tas bija visbriesmīgākais un visvaronīgākais skats, kādu tikai var iedomāties. Man pa muguru sāka skraidīt skudriņas. Septiņas collas garais kukainis, kājas tirinādams, locījās, raustījās un sitās pret roku, vijās ap pirkstiem un, mē­ģinādams tikt vaļā, skrāpēja ar nagiem ādu. Tas div­reiz iekoda viņam — es to redzēju —, lai gan viņš, no­mezdams pretekli uz grantētā celiņa un nomīdāms, ap­galvoja dāmām, ka tas neesot nodarījis viņam neko ļaunu. Bet pēc piecām minūtēm es sastapu viņu operāciju zālē, kur doktors Gudhjū ar griezieniem paplašināja viņam brū­ces un šļircinaja kālija permanganātu. Otrā rītā Kers­deila roka bija resna kā muca, un pampums turējās trīs nedēļas.

Tam visam nav nekāda sakara ar manu stāstu, bet es nevarēju neatgādināt notikumu ar simtkāji, lai pierādītu, ka Džeks Kersdeils nebija nekāds gļēvulis. Toreiz viņš parādīja tādu drosmi, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt. Viņš ne aci nepamirkšķināja. No viņa lūpām ne­nozuda smaids. Un viņš ielaida īkšķi un rādītājpirkstu Dotijas Fērčaildas matos tik jautri, it kā tā būtu kaste ar sālītām mandelēm. Taču šo pašu cilvēku man bija lemts redzēt tūkstoškārt briesmīgāku baiļu varā, nekā pārdzīvoju es, redzēdams, kā preteklis lokās Dotijas Fēr­čaildas matos, šūpodamies virs viņas acīm un krūtīm.

_Es interesējos par spitālību, un šajā jautājumā, tāpat ka visos citos jautājumos, kas attiecās uz salu, Kersdei- lam bija enciklopēdiskas zināšanas. Taisnību sakot, spi­tālība bija viens no viņa jājamzirdziņiem. Viņš dedzīgi aizstāvēja Molokai koloniju, uz kurieni sūtīja spitālīgos no

visām salām. Demagogu uzkurināti, iedzimtie spriedelēja un uztraucās par cietsirdību Molokai salā, kur vīrieši un sievietes, atrauti no draugiem un ģimenes, bija spiesti dzīvot ieslodzījumā līdz savai nāves stundai. Te nebija iespējama nedz sprieduma atcelšana, nedz mīkstināšana. «Atmet cerību!» bija rakstīts uz Molokai vārtiem.

— Ticiet man, viņi tur jūtas laimīgi, — palika pie sava Kersdeils. — Un viņiem ir daudz labāk nekā viņu drau­giem un radiniekiem, kuri ir veseli un dzīvo ārpusē. Mo­lokai šausmas ir blēņas. Es varu parādīt jums jebkuru slimnīcu vai jebkuru nabadzīgo kvartālu jebkurā no pa­saules lielajām pilsētām, un jūs ieraudzīsiet kaut ko tūkstoškārt briesmīgāku. Dzīvie miroņi! Radījumi, kas kādreiz bijuši cilvēki! Pasaciņas! Jums vajadzētu redzēt, kā šie dzīvie miroņi piedalās zirgu skriešanās sacensībās ceturtajā jūlijā! Dažiem no viņiem ir laivas. Viens iegā­dājies motorlaivu. Viņiem nav ko darīt, un viņi jautri pavada laiku. Ēdiens, pajumte, apģērbs, ārstēšana — tas viss ir viņu rīcībā. Viņi ir šīs zemes aizbilstamie. Klimats tur ir daudz labāks nekā Ilonolulu, un ainava tur ir lie­liska. Man pašam nebūtu nekādu iebildumu pavadīt tur atlikušās mūža dienas. Tā ir jauka vietiņa.