Džeks Londons - ARDIEVU, DžEK!

Tā Kersdeils sprieda par laimīgajiem spitālīgajiem. Viņš nebaidījās no lepras un piemetināja, ka viņam, tāpat kā jebkuram citam baltajam, tikpat kā neesot iespējams ap- lipt ar šo slimību, kaut gan vēlāk viņš atzinās, ka viens no viņa skolas biedriem, Alfrēds Stārters, inficējies, aiz­braucis uz Molokai un tur nomiris.

— Zināt, vecos laikos, — Kersdeils paskaidroja, — dro­šas spitālības pazīmes nebija zināmas. Pietika ar kaut ko neparastu vai nenormālu, lai nosūtītu cilvēku uz Mo­lokai. Iznākums bija tāds, ka uz turieni nosūtīja desmi­tiem cilvēku, kas bija tikpat spitālīgi kā jūs vai es. Ta­gad tādas kļūdas neatkārtojas. Veselības departamenta pārbaudes ir nekļūdīgas. Interesanti, ka, līdzko ārsti bija iemācījušies noteikt šo slimību, viņi nekavējoties devās uz Molokai, izmeklēja slimniekus un atklāja, ka daudzi nemaz nav spitālīgi. Viņus tūlīt izsūtīja no Molokai. Vai viņi bija laimīgi, ka var braukt projām? Viņi vaimanāja skaļāk nekā tad, kad vajadzēja braukt no Honolulu uz Molokai. Daži atteicās braukt, un tos vajadzēja aizvest ar varu. Viens pat apprecējās ar spitālīgu sievieti, kam sli­mība bija pēdējā stadijā, un vēlāk rakstīja patētiskas vēstules Veselības departamentam, protestējot pret viņa iz­dzīšanu, jo, lūk, neviens nepratīšot kopt viņa nabaga veco sievu tā kā viņš.

— Kāds tad ir šis nekļūdīgais slimības noteikšanas paņēmiens? — es apvaicājos.

— Bakterioloģiskā izmeklēšana. No tās nekur nevar izsprukt. Ārsts Hervijs — viņš, jūs jau zināt, ir mūsu eksperts — pirmais lietoja šo metodi. Viņš ir burvis. Viņš zina par spitālību vairāk nekā jebkurš cits visā pasaulē, un, ja vispār kāds spitālības ārstēšanas līdzeklis tiks at­klāts, tad atklājējs būs viņš. Pati izmeklēšana ir ļoti vien­kārša. Izdevās izolēt un izpētīt bacillus leprae. Tagad to pazīst uzreiz. Viņi tikai paņem no aizdomās turētā gaba­liņu ādas, lai to bakterioloģiski izmeklētu. Cilvēks bez re­dzamām spitālības pazīmēm var būt pilns ar spitālības baciļiem.

— Tātad tiklab jūs kā es, paši nezinot, — es piezīmēju,

— varam būt pilni ar tiem.

Kersdeils paraustīja plecus un iesmējās.

— Kas to lai zina? Inkubācijas periods ilgst septiņus gadus. Ja jūs šaubāties, aizejiet pie ārsta Hervija. Viņš izkniebs jums gabaliņu ādas un vienā mirklī pateiks, vai esat slims vai neesat.

Vēlāk viņš iepazīstināja mani ar Herviju, kas sadeva man Veselības departamenta atskaites un brošūras par minēto slimību un aizveda mani uz Kalihi pieņemšanas punktu Honolulu, kur aizdomīgos pārbaudīja, bet patie­šām slimos paturēja līdz nosūtīšanai uz Molokai. Tādas nosūtīšanas notika reizi mēnesī, kad spitālīgie, pateikuši pēdējās ardievas, sakāpa mazajā tvaikonītī «Noeau» un brauca uz koloniju.

Kādu pēcpusdienu klubā, kur es rakstīju vēstules, iegrie­zās Džeks Kersdeils.

— Tieši jūs man esat vajadzīgs, — viņš mani uzrunāja.

— Es parādīšu jums traģēdijas visbēdīgāko pusi — spi­tālīgo vaimanas pirms izbraukšanas uz Molokai. «Noeau» viņus uzņems pēc dažām minūtēm. Bet es jūs brīdinu, neļaujiet vaļu jūtām. Lai cik neviltotas ir šīs bēdas, pēc gada viņi vaimanātu vēl briesmīgāk, ja Veselības depar­taments mēģinātu aizvest viņus prom no Molokai. Mēs vēl pagūsim iedzert viskiju ar sodu. Mani gaida pajūgs. Nepaies ne piecas minūtes, kad mēs jau būsim piestātnē.

Un mēs braucām uz piestātni. Ap četrdesmit nelaimīgo, nošķirti no pārējiem, tupēja starp savām mašām, segām un dažādām mantām. «Noeau» bija tikko piestājis pie lihtera, kas to šķīra no piestātnes. Misters Makvejs, ko­lonijas priekšnieks, uzraudzīja iekāpšanu. Mani iepazīs­tināja ar viņu, kā arī ar doktoru Džordžu — vienu no Veselības departamenta ārstiem, ar kuru es jau biju ticies Kalihi. Spitālīgie bija pagalam nobēdājušies. Lielākajai tiesai sejas bija atbaidošas — pārāk briesmīgas, lai es tās aprakstītu. Taču šur tur manīja diezgan pievilcīgus cilvēkus bez redzamām spitālības pazīmēm. Es ievēroju kādu balto meitenīti, kurai nebija vairāk par divpadsmit gadiem, ar zilām acīm un zeltainiem matiem. Vienu vaigu tomēr bija skārusi spitālība. Atbildot uz manu piezīmi, cik vientuļa viņa jutīsies starp melnādainajiem slimnie­kiem, Džordžs sacīja:

— Diezin vai. Šī ir laimīga diena viņas mūžā. Viņa ir no Kauai. Viņas tēvs ir lops. Tagad, dabūjusi šo kaiti, viņa brauc pie mātes uz koloniju. Māti aizsūtīja uz turieni pirms trim gadiem — ļoti smags gadījums.

— Ne vienmēr var spriest pēc ārienes, — paskaidroja misters Makvejs. — Vai redzat to dūšīgo, zaļoksno puisi? Izskatās kā pati veselība, bet es nejauši uzzināju, ka viņam čūla izēdusies cauri pēdai un otra tāda pati ir uz pleca. Ir arī vēl citi. Vai redzat meiteni, kas smēķē papi­rosu? Paskatieties uz viņas roku! Pirksti viņai ir savilkti. Tie kļuvuši nedzīvi. Slimība skar nervus. Jūs varat no­griezt meitenei pirkstus ar trulu nazi vai saberzt ar mus­katriekstu rīvi, un viņa itin neko nejutīs.

— Nu, bet tai skaistajai sievietei, — es nerimos, — gan nevar būt šī kaite. Viņa ir tik jauka un apburoša.

— Bēdīgs gadījums, — pār plecu izmeta misters Mak­vejs, jau griezdamies, lai ietu ar Kersdeilu pastaigāties pa piestātni.

Tā bija skaista sieviete — tīrasiņu polinēziete. Kaut gan manas zināšanas par šo rasi un tās tipiem bija nie­cīgas, es nevarēju nesecināt, ka viņa cēlusies no senas virsaišu cilts. Viņai nebija vairāk par divdesmit trijiem vai divdesmit četriem gadiem. Viņas auguma līnijas un samēri bija nevainojami, un viņā tikai mazliet bija iezī­mējies šīs rases sievietēm raksturīgais apaļīgums.

— Tas bija trieciens mums visiem, — doktors Džordžs pats ierunājās. — Viņa labprātīgi paziņoja par savu sli-

mlbu. Nevienam tas nebija ne prātā nācis. Taču viņa kaut kā bija saķērusi šo kaiti. Mēs visi bijām satriekti, ticiet man. Panācām to, ka avīzēs šī ziņa neparādījās. Neviens, izņemot mūs un viņas ģimeni, nezina, kas ar viņu no­ticis. Lai kam jūs Honolulu pajautāsiet, katrs jums pa­teiks, ka viņa laikam aizbraukusi uz Eiropu. Paklausot viņas lūgumam, mēs vairījāmies to izpaust. Nabaga mei­tene, cik viņa ir lepnai

— Bet kas viņa ir? — es jautāju. — Spriežot pēc tā, ko jūs par viņu stāstāt, viņai ir jābūt kaut kam.

— Vai esat dzirdējis par Lusiju Mokunui? — viņš at­jautāja.

— Lusiju Mokunui? — es atkārtoju, cenzdamies atce­rēties, tad papurināju galvu. — Tā kā būtu dzirdējis šo vārdu, bet nevaru atcerēties.

— Neesat dzirdējis par Lusiju Mokunui? Par Havaju lakstīgalu? Piedodiet, jūs taču esat malahini\ kā lai jūs to zinātu! Redzat, Lusija Mokunui bija Honolulu, nē, visu Havaju salu mīlule.

— Jūs sakāt «bija»? — es pārtraucu.

— Tieši tā. Tagad ar viņu ir cauri. — Viņš līdzjūtīgi paraustīja plecus. — Divpadsmit haoles, piedodiet, baltie bija iemīlējušies viņā. Sīkos pielūdzējus es neskaitu klāt. Minētie divpadsmit bija haoles ar stāvokli un teikšanu. Ja vien gribējusi, viņa būtu apprecējusies ar augstākā tiesneša dēlu. Jūs sakāt, ka viņa ir skaista? Bet jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa dzied! Labākā iezemiešu dzie­dātāja Havaju salās. Rīkle viņai ir no tīra sudraba un saules stariem. Mēs viņu dievinājām. Vispirms viņa ap­braukāja Ameriku ar havajiešu karalisko orķestri. Pēc tam divas, reizes brauca viena pati — koncertēja.

— A! — es iesaucos. — Tagad atceros. Pirms diviem gadiem dzirdēju viņu Bostonā. Tad tā ir viņa! Tagad es viņu pazīstu.