Džeks Londons - ARDIEVU, DžEK!

Mani nomāca skumju smagums. Dzīve labākajā gadī- umā bija bezjēdzīga. Pagājuši tikai divi gadi, un šī lie- iskā būtne, kas stāvējusi panākumu virsotnē, tagad at­rodas spitālīgo barā un gaida, kad viņu sūtīs uz Molokai. Man ienāca prātā Henlija rindas:

Vecs klaidonis ļauj skatīt savas čūlas;

Man dzīve liekas misēklis un kauns.

1 Iebraucējs.

Es nodrebēju, iedomājoties pats savu nākotni. Ja tik briesmīgs liktenis piemeklējis Lusiju Mokunui, kālab tas nevar piemeklēt mani vai kādu citu? Es labi zināju, ka dzīvē mums ik uz soja uzglūn nāve, bet… dzīvot starp dzīviem miroņiem, mirt un nebūt mirušam, būt vienam no tiem nožēlojamajiem radījumiem, kas kādreiz bijuši vīrieši un sievietes, kuras reiz bijušas līdzīgas Lusijai Mokunui, visu Polinēzijas burvību iemiesojumam, māk­sliniecei un vīriešu valdzinātājai… Es laikam nespēju noslēpt satraukumu, tāpēc Džordžs steidza mani pārlieci­nāt, ka spitālīgie kolonijā jūtoties ļoti laimīgi.

Tas viss bija neiedomājami briesmīgi. Es nespēju ska­tīties uz viņu. Netālu no mums aiz novilktas virves, ko apsargāja policists, stāvēja spitālīgo radi un draugi. Vi­ņiem neļāva nākt tuvāk. Nebija nedz pēdējo apkampienu, nedz atvadu skūpstu. Viņi sasaucās, izkliegdami pēdējos uzdevumus, pēdējos mīlas vārdus, pēdējos atkārtotos rīko­jumus. Aiz virves stāvošie šausmīgā sasprindzinājumā skatījās. Pēdējo reizi viņi lūkojās savu mīļoto sejās, tā­pēc ka tie bija dzīvi miroņi, kurus ar bēru kuģi veda uz Molokai kapsētu.

Džordžs deva rīkojumu, nelaimīgie radījumi ar mokām pietrausās kājās un, savu nastu smaguma liekti, sāka streipuļot pāri lihterim uz tvaikoni. Tas bija bēru gā­jiens. Aiz virves palikušie sāka vaimanāt. Asinis stinga dzīslās, sirds plīsa pušu. Es vēl nekad nebiju dzirdējis tādas vaimanas un, cerams, nekad arī nedzirdēšu. Kers­deils un Makvejs joprojām stāvēja piestātnes otrā galā, nopietni sarunādamies — par politiku, protams, tāpēc ka abi bija pagalam aizrāvušies ar šo spēli. Kad Lusija Mo­kunui gāja man garām, es zagšus paskatījos uz viņu. Lusija bija skaista. Viņa bija skaista pat mūsu izpratnē — viens no retajiem ziediem, kas izplaukst reizi simts ga­dos. Un tieši viņai bija lemta Molokai. Viņa kā karaliene aizgāja pa lihteri taisni uz kuģa pakaļgalu un nokāpa uz atklātā klāja, kur pie reliņa saspiedušies spitālīgie, asa­ras liedami, raudzījās uz krastā palikušajiem tuvinie­kiem.

Atdeva galus, un «Noeau» sāka attālināties no piestāt­nes. Vaimanas kļuva skaļākas. Cik daudz bēdu un izmi­suma! Es vēl nebiju paguvis sev nosolīties, ka savu mūžu vairs nebūšu liecinieks «Noeau» atiešanai, kad atgriezās Makvejs un Kersdeils. Kersdeilam mirdzēja acis, bet viņa lūpas nespēja valdīt jautru smaidu. Acīmredzot saruna par politiku bija sagādājusi viņam prieku. Virve tika atāķēta nost, un raudošie radinieki drūzmējās piestātnē, kur stāvējām mēs.

— Tā ir viņas māte, — čukstēja ārsts Džordžs, rādī­dams uz sirmgalvi, kas stāvēja man blakus un, šurpu turpu līgodamās, asaru aptumšotām acīm skatījās uz tvai­koni. Es pamanīju, ka Lusija Mokunui arī raud. Pēkšņi viņa mitējās raudāt un palūkojās uz Kersdeilu. Tad viņa izstiepa rokas, kā to tik apburoši bija darījusi Olga Ne- zersola, apskaudama publiku, un uzsauca:

— Ardievu, Džek! Ardievu!

Viņš izdzirdēja kliedzienu un atskatījās. Es nekad ne­biju redzējis tādu baiļu pārņemtu cilvēku. Viņš sagrīļo­jās, nobālēja līdz matu saknēm, it kā iekšēji sašļuka un saguma. Viņš strauji pacēla rokas un izdvesa: «Mans dievs, mans dievs!» — tad ar milzīgu piepūli savaldījās un uzsauca:

— Ardievu, Lusija! Ardievu!

Kersdeils stāvēja piestātnē un māja viņai ar rokām, līdz beidzot «Noeau» bija krietni tālu no krasta un at­sevišķas pie reliņa sadrūzmējušos aizbraucēju sejas vairs nevarēja saskatīt.

— Es domāju, ka jūs zināt, — teica Makvejs, kas ziņ­kāri bija vērojis viņu. — Lai nu kam, bet jums vaja­dzēja zināt. Es domāju, ka tieši tāpēc jūs esat atnācis uz šejieni.

— Tagad zinu, — ļoti nopietni atbildēja Kersdeils.

— Kur ir pajūgs?

Viņš ātri, gandrīz skriešus devās pie pajūga. Man arī vajadzēja gandrīz vai skriet, lai tiktu viņam līdzi.

— Brauciet pie ārsta Hervija, — viņš sacīja kučierim.

— Un cik ātri vien varat.

Elsdams un pūzdams viņš atlaidās sēdeklī. Viņš kļuva arvien bālāks. Lūpas viņam bija cieši sakniebtas, uz pie­res un augšlūpas parādījās sviedru lāses. Likās, ka viņš cieš briesmīgas mokas.

— Dieva dēj, Mārtiņ, paskubini zirgus! — Kersdeils piepeši uzsauca. — Uzdod viņiem ar pātagu! Vai dzirdi? Uzdod zirgiem ar pātagu!

— Viņi sāks auļot, ser, — kučieris iebilda.

— Lai auļo, — atbildēja Kersdeils, — Es jums labi samaksāšu un nokārtošu visu ar policiju. Uzdod viņiem! Nu, tā, tā! Ātrāk, ātrāk!

— Man taču nenāca ne prātā… — Kersdeils murmi­nāja, atkal atslīgdams sēdeklī un drebošām rokām no- rausdams sviedrus.

Pagriezienos pajūgs tā lēkāja, svaidījās un gāzelējās, ka sarunāties nebija iespējams. Un nebija jau arī par ko runāt. Bet es dzirdēju viņu nepārtraukti čukstam:

— Man taču nenāca ne prātā, man nenāca prātā…