Džeks Londons: «FRENSISS SPEITS»

(Patiess notikums)

«Frensis Speits» gāja ar vienu bezanburu, kad tas notika. Par iemeslu tam bija ne tik daudz paviršība, cik disciplīnas trūkums komandā, kurā nebija neviena laba jūrnieka. Stūrmanis, īrs no Limerikas, bija gan pludinājis plostus no Kvebekas kuģiem uz krastu Šanonas grīvā, taču par īstu jūras braukšanu viņam nebija nekādas jē­gas. Viņam bija bail no milzīgajiem viļņiem, kas cēlās tumsā aiz kuģa un gāzās tam virsū; vairīdamies no drau­došajiem triecieniem, viņš biežāk pameta stūri nekā palika pie tās, lai neļautu kuģim novirzīties no kursa.

Pulksten trijos no rīta šā cilvēka jūrnieka necienīgās rīcības dēļ notika katastrofa. Ieraudzījis milzīgu vilni, kas bija daudz augstāks par citiem, viņš pieliecās, palaizdams vaļā stūres rata spieķus. «Frensiss Speits» sagriezās, bet tā pakaļgals pacēlās gaisā, un vilnis ar visu spēku bruka tam virsū. Pēc brīža kuģis atradās ieplakā starp viļņiem, sasvēries uz aizvēja pusi tā, ka ūdens applūdināja klāju līdz pat lūku komingsiem; vilnis pēc viļņa vēlās pāri vēja puses bortam, un ledainas straumes aizmēza okeānā visu, kas bija palicis uz klāja.

Nevarīgie, izmisušie, aiz apjukuma un bailēm notrulušie matroži nevienam nepakļāvās, viņiem pietika apņēmības vienīgi neklausīt pavēlēm. Daži vaimanāja, citi, ieķērušies vēja puses vantīs, klusēja, vēl citi murmināja lūgsnas vai neganti lādējās, un ne kapteinis, ne kapteiņa palīgs ne­varēja piespiest viņus ķerties pie sūkņiem vai uzvilkt buru skrandas, lai iegrieztu kuģi vējā. Pēc nepilnas stundas kuģis sagāzās uz sāniem, bet šie gļēvuļi neveikli sarāpās uz borta un iekārās takelāžā. Kad kuģis sāka svērties uz sāniem, kapteiņa palīgs atradās pakaļgala kajītē un aiz­rijās ar ūdeni tāpat kā divi matroži, kas bija meklējuši glābiņu kuģa priekšgalā.

Kapteiņa palīgs bija bijis visprasmīgākais vīrs uz kuģa, un kapteinis tagad apmulsa ne mazāk kā viņa matroži. Kapteinis nedarīja neko citu kā tikai lamāja viņus par

kūtrumu, cirst fokmastus un grotmastus vajadzēja matro­zim Maenijam no Belfāstas un jungām O'Braienam no Limerikas. Viņi izdarīja to, riskēdami ar dzīvību, stāvē­dami uz avarējušā kuģa vertikālā klāja, un vispārējā haosā pār bortu pārkrita arī bezanmasts. «Frensiss Speits» nostājās taisni, un labi, ka tā tilpnēs bija kokmateriāli, citādi kuģis būtu nogrimis, jo tas jau bija piesmēlies ar ūdeni. Grotmasts, kas vēl aizvien turējās vantīs, kā mil­zīgs kalēja veseris baugāja pa kuģa korpusu, un matroži pie katra sitiena novaidējās vien.

Pār satrakoto okeānu ausa diena, un aukstajā, pelēcī­gajā gaismā virs viļņiem bija saskatāma tikai «Frensisa Speita» pūpe, salauztais bezanmasts un izrobotie falš- borti. Tas notika Ziemeļatlantijā ziemas vidū, un nelai­mīgie jūrnieki bija līdz nāvei nosaluši. Taču viņiem ne­bija kur tverties. Viļņi, veldamies pāri kuģim, aizskaloja prom pie viņu ķermeņiem pielipušo sāli un apklāja tos ar jaunu sāls kārtu. Kajītē zem pūpes ūdens sniedzās līdz ceļiem, bet te vismaz varēja paglābties no stindzinošā vēja, un te bija sapulcējušies dzīvi palikušie, kas turējās, pie kā vien varēja, un balstījās cits pret citu.

Velti Maenijs centās piedabūt matrožus pēc kārtas stā­vēt sardzē bezanmastā, lai nepalaistu garām kādu kuģi, ja to laimētos ieraudzīt. Ģilinošais vējš bija viņiem pārāk smags pārbaudījums, un viņi labprātāk palika kajītē. Junga O'Braiens, kuram bija tikai piecpadsmit gadu, no­mainīja Maeniju uz nelielā laukumiņa, kur dvēsele sala ārā. Trijos dienā jungā iekliedzās, ka ieraudzījis buru. To padzirdējuši, cilvēki metās ārā no kajītes un, saspiedušies pakaļgalā pie treliņiem un ieķērušies vēja puses bezanvantīs, lūkojās uz svešo kuģi. Taču tas pagāja garām tālu no viņiem, un, kad kuģis bija nozudis aiz apvāršņa, ma­troži drebinādamies gāja atpakaļ uz kajīti un neviens ne­piedāvājās nomainīt maršā stāvošo novērotāju.

Otrās dienas nogalē Maenijs un O'Braiens atteicās no saviem mēģinājumiem, un no šā brīža pilnīgi viļņu varā pamestais kuģis dreifēja pa sabangoto okeānu bez sarg- matroža. Dzīvi bija palikuši trīspadsmit, un septiņdesmit divas stundas viņi stāvēja līdz ceļiem virmojošajā ūdenī — pa pusei nosaluši, bez ēdamā; viņiem bija tikai trīs pu­deles vīna. Visa pārtika un dzeramais ūdens bija palicis apakšā, un nebija nekādu izredžu tikt tiem klāt. Dienas ritēja, bet viņi nebija ēduši ne miltuma. Mazliet dzeramā

ūdens viņi savāca, piekāruši zupas bļodas vāku pie bezan- inasta. Taču lietus lija reti, un viņiem klājās grūti. Kad lija, viņi samērcēja kabatdrānas, bet pēc tam izžņaudzīja tās mutē vai zābakos. Kad vētra sāka pieklust, viņiem pat izdevās uzslaucīt ar lupatām ūdeni no tām klāja daļām, kur netika klāt viļņi, un tādējādi papildināt ūdens krā­jumus. Toties ēdamā viņiem nebija nemaz un nebija arī iespējams to dabūt, lai gan pār kuģi nereti aizlidoja jūras putni.

Kad vētra bija rimusies, viņi, četras diennaktis nostā­vējuši kājās, beidzot varēja atlaisties uz apžuvušajiem ka­jītes dēļiem. Taču, stāvot līdz ceļiem sāļajā ūdenī, pava­dītās garās stundas nebija palikušas bez sekām: uz kājām sāka veidoties jēlumi. Sie jēlumi neizturami sāpēja. Vis­vieglākais pieskāriens sagādāja briesmīgas ciešanas, bet novārgušie ļaudis šajā šaurībā nepārtraukti pieskārās cits citam. Tiklīdz kāds paspēra kaut soli, pār viņu nobira lamu, lāstu un vaidu krusa. Sajā nožēlojamajā situācijā stiprie saka apspiest vājākos, no sausajām vietām izgrūz­dami viņus aukstumā un slapjumā. Sevišķi ļauni matroži apgājās ar O'Braienu. Kaut gan bez viņa bija vēl trīs jungas, O'Braienam klājās visļaunāk. Tas bija izskaidro­jams vienīgi ar to, ka,- būdams stiprāks un valdonīgākas dabas nekā pārējie jungas, viņš biežāk aizstāvēja savas tiesības un saslējās pret sīkajām pārestībām, ko matroži nodarīja jungām. Ikreiz, kad O'Braiens tuvojās matro­žiem, lai sameklētu sausāku vietu, kur izgulēties, vai arī gāja garām, viņu spārdīja kājām, dunkāja un grūda nost. Viņš savukārt lādēja matrožus par viņu rupjo patmīlību, un uz viņu atkal bira belzieni, spērieni un lamas. Nelai­mīgi bija visi, taču šādas izturēšanās dēļ viņš bija ne­laimīgāks par citiem, un vienīgi dzīvības liesma, kas dega jungā neparasti spoži, deva viņam spēku izturēt.

Zaudēdami ar katru dienu vairāk spēku, matroži kļuva arvien spurīgāki un niknāki; tas savukārt padarīja viņus vēl neiecietīgākus pret O'Braienu un vairoja zēna cieša­nas. Septiņpadsmitajā dienā bads kļuva neciešams un matroži stāvēja nelielās grupiņās, pusbalsī sarunādamies un laiku pa laikam uzmezdami acis O'Braienam. Tieši dienas vidū sapulce gāja uz beigām. Kapteinis tika ievē­lēts par runātāju. Visi salasījās pūpē.

— Vīri, — kapteinis iesāka, — mēs ilgu laiku — jau divas nedēļas un divas dienas dzīvojam bez ēšanas, bet šķiet, ka ir pagājuši divi gadi un divi mēneši. Ilgi mēs vairs tā neķeipsim. Dzīvot ar tukšu vēderu — tas ir pāri cilvēka spēkiem. Ir jāapsver nopietns jautājums: vai la­bāk mirt visiem vai vienam. Mēs visi ar vienu kāju jau esam kapā. Ja viens no mums mirs, pārējie varēs dzīvot, kamēr satiks kādu kuģi. Ko jūs par to sakāt?

Maikls Bieins, kas bija stāvējis pie stūres, kad «Fren- siss Speits» novirzījās no kursa, atsaucās, ka tas būšot labi darīts. Pārējie viņu atbalstīja.