Džeks Londons - «FRENSISS SPEITS»

— Lai tas ir viens no jungām! — iesaucās Sallivens, matrozis no Tarbertas, zīmīgi paskatīdamies uz O'Braienu.

— Es domāju, — turpināja kapteinis, — ka tas 110 mums, kurš mirs pārējo labā, būs paveicis labu darbu.

— Labu darbu, labu gan! — kliegdami piebalsoja mat­roži.

— Es domāju arī, ka labāk būtu mirt kādam no jungām. Viņiem nav ģimeņu, kas jāuztur, draugi neapraudās viņus tā, kā mūs apraudās sievas un bērni.

— Pareizi. Tiesa kas tiesa. Tā arī jādara, — piekrita matroži.

Vienīgi jungas skaļi protestēja pret netaisno lēmumu.

— Mums dzīvība ir tikpat dārga kā jums visiem, — iebilda O'Braiens. — Savus tuviniekus mēs arī mīlam tāpat. Bet ja runā par sievām un bērniem — kas gādās par manu veco māti, kura ir palikusi atraitne? Tu, Maikl Biein, pats būdams no Limerikas, zini to tīri labi. Tas nav godīgi. Lai visi velk lozes — kā matroži, tā jungas.

Maenijs vienīgais aizstāvēja jungas, teikdams, ka tais­nīgi būtu visiem ar vienādām tiesībām piedalīties lozēšanā. Sallivens un kapteinis uzstāja, ka lozes jāvelk tikai jun­gām. Sākās lamāšanās, un pašā strīda karstumā Sallivens piedraudēja O'Braienam:

— Tas būs labi darīts, ja mēs novāksim tevi no ceļa. Tu to esi pelnījis. Mēs ar tevi izrēķināsimies.

Viņš lēca klāt O'Braienam, lai sagrābtu un uz vietas nogalinātu jungu, un arī daži matroži virzījās tuvāk un sniedzās pēc viņa. O'Braiens atsprāga atpakaļ un, vairī­damies no matrožiem, kliedza, ka ir ar mieru, lai lozēšanā piedalās tikai jungas.

Kapteinis sagatavoja četrus dažāda garuma kociņus un pasniedza tos Sallivenam.

— Tu varbūt domā, ka lozēšana nebūs godīga, — Salli­vens ņirdzīgi teica O'Braienam. — Tad izraugies lozi pats.

O'Braiens piekrita. Viņam ar kabatdranu cieši aizsēja acis, un viņš notupās uz ceļiem, pagriezies ar muguru pret Sallivenu.

— Mirs tas, kuram tu izraudzīsies visīsāko kociņu, — sacīja kapteinis.

Sallivens pacēla vienu no kociņiem. Pārējos viņš bija paslēpis rokā, tā ka neviens nevarēja redzēt, vai izvilktais kociņš ir vai nav īss.

— Kuram būs šis kociņš? — jautāja Sallivens.

— Mazajam Džonijam Sienam, — atbildēja O'Braiens.

Sallivens nolika kociņu sānis. Apkārt stāvošie nevarēja

redzēt, vai tas ir liktenīgais vai nav. Sallivens pacēla otru kociņu.

— Kuram būs šis kociņš?

— Džordžam Bērnsam, — atbildēja O'Braiens.

Kociņš tika nolikts blakus pirmajam, un Sallivens pa­cēla trešo.

— Bet kuram būs šis?

— Man pašam, — teica O'Braiens.

Sallivens ar ašu kustību sagrūda kociņus kopā. Neviens neko nebija redzējis.

— Tu pats to esi sev izvilcis, — paziņoja Sallivens.

— Labi darīts, — pusbalsī noteica vairāki matroži.

O'Braiens bija ļoti mierīgs. Viņš piecēlās, noņēma ap­sēju un aplaida skatienu apkārt.

— Kur tas ir? — viņš jautāja. — Kur ir īsais kociņš? Tas, ko es izvilku sev?

Kapteinis norādīja uz četriem kociņiem, kas gulēja uz klāja.

— Kā jūs zināt, ka mans kociņš bija īss? — viņš vai­cāja. — Džonij Sien, vai tu to redzēji?

Džonijs Siens, visjaunākais no jungām, klusēja.

— Vai tu to redzēji? — tagad O'Braiens jautāja Maeni- jam.

— Nē, es to neredzēju.

Matroži paklusām sarunājās un rūca.

— Lozēšana bija godīga, — teica Sallivens. — Tu va­rēji vinnēt, bet zaudēji, tas ir viss.

— Godīga lozēšana, — apstiprināja kapteinis. — It kā es pats nebūtu redzējis! īsākais kociņš tika tev, O'Braien, un tu labāk būtu gatavojies. Kur ir koks? Gorman, panāc šurp! Atnesiet kāds zupas bļodas vāku! Gorman, dari savu darbu, kā pieklājas vīrietim!

— Bet kā lai es to izdaru? — jautāja koks. Viņš bija vājredzīgs, neapņēmīgs cilvēciņš ar gļēvu zodu.

— Tā ir zemiska slepkavība! — iekliedzās O'Braiens.

— Es viņam neskaršos klāt, — paziņoja Maenijs. — Es neēdīšu nevienu kumosu.

— Tad tavu daļu dabūs vīri, kas ir labāki par tevi, — zobgalīgi noteica Sallivens. — Dari, kas tev jadara, kok!

— Mans pienākums nav nogalināt zēnus, — nedroši iebilda Gormans.

— Ja tu negribi mums palīdzēt, iztiksim bez tevis, — piedraudēja Bieins. — Kādam būs jāmirst, ja ne viņam, tad tev!

Džonijs Siens sāka raudāt. O'Braiens satraukti ieklau­sījās. Viņš bija bāls. Viņam drebēja lūpas un reizēm viss ķermenis raustījās drebuļos.

— Es uzmunsturējos par koku, — sacīja Gormans. — Ja te būtu kambīze, es arī strādātu kambīzē. Bet savas rokas ar asinīm es nesmērēšu. Tas nav līgumā paredzēts. Es esmu koks …

— Un tu būsi tas ne ilgāk par minūti, — cieti noteica Sallivens, tajā pašā mirklī no mugurpuses sagrābdams koku aiz galvas un liekdams to atpakaļ. — Kur tavs nazis, Maik? Dod to šurp!

Sajutis tērauda pieskārienu, Gormans iešņukstējās.

— Es darīšu to, tikai pieturiet jungu!

Likās, ka koka nožēlojamais izskats kaut kādā veidā iedrošina O'Braienu. .

— Viss kārtībā, Gorman, — viņš teica. — Vari sākt. Es pats zinu, ka tu negribi to darīt. Viss kārtībā, ser, — zēns uzrunāja kapteini, kura roka stingri turēja viņa plecu. — Varat neturēt mani, ser. Es stāvēšu mierīgi.

— Beidz muldēt un aizej pēc zupas bļodas vāka, — Bieins pavēlēja Džonijam Sienam, iecirzdams viņam pa­matīgu pļauku.

Junga, vēl gluži puišelis, atnesa vāku. Iedams pa klāju, viņš grīļojās un krita, tik izvārdzis no bada bija. Pār viņa vaigiem ritēja asaras. Bieins paņēma no Džonija vāku un vēlreiz iesita viņam.

O'Braiens novilka jaku un atsedza labo roku līdz ple­cam. Viņa apakšējā lūpa vēl drebēja, taču junga saval­dījās. Gormanam jau sniedza kapteiņa atvāzto spalvu nazīti.

— Maenij, ja tev izdodas atgriezties mājās, izstāsti ma­nai mātei, kas ar mani notika, — O'Braiens lūdza.

Maenijs pamāja ar galvu.

— Tā ir nekrietna slepkavība, nekrietna un riebīga, — viņš teica. — Zēna asinis nenesīs jums svētību. Pieminiet manus vārdus — nevienam nebūs labuma no tām!

— Sagatavojieties! — pavēlēja kapteinis. — Tu, Salli- ven, turi vāku — tā cieši klāt! Neko nenolej zemē! Tā ir dārga manta.

Gormans sāka. Nazis bija neass. Viņam pašam trūka spēka. Turklāt roka viņam trīcēja tik nevaldāmi, ka viņš tikko nepalaida vaļā nazi. Saspiedušies kopā, jungas stā­vēja attālāk raudādami un šņukstēdami. Visi matroži, iz­ņemot Maeniju, bija apstājuši upuri un izstiepuši kaklus, lai labāk redzētu.

— Esi taču vīrs, Gorman! — brīdinoši sacīja kapteinis.

Nelaimīgais koks izmisīgā apņēmībā zāģēja ar asmeni

O'Braiena delnu. Vēnas jau bija pārgrieztas. Sallivens pielika klāt bļodas vāku. Griezumi bija plati jo plati, bet sarta straume kā neplūda, tā neplūda. Asiņu nemaz ne­bija. Vēnas bija izsīkušas, tukšas. Neviens nebilda ne vārda. Drūmie un mēmie stāvi šūpojās vienā ritmā ar kuģi. Visu acis bija kā'piekaltas neaptveramajam un šau­šalīgajam skatam — vēl dzīvā cilvēka tukšajām vēnām.

— Tas ir brīdinājums! — iekliedzās Maenijs. — Lieciet zēnu mierā! Pieminiet manus vārdus! No viņa nāves mums nebūs nekāda labuma.

— Pamēģini pie elkoņa, pie kreisā elkoņa, tas ir tuvāk pie sirds, — beidzot neskaidrā, aizsmakušā, pārvērstā balsī ierunājās kapteinis.

— Dod man nazi, — rupji teica O'Braiens un izņēma nazi kokam no rokām. — Es nevaru noskatīties, kā tu mani moki.