Džeks Londons - «FRENSISS SPEITS»

Viņš pavisam mierīgi pārgrieza vēnu pie kreisā elkoņa, bet arī šoreiz no asinīm nebija ne vēsts.

— Tā ir veltīga ķēpāšanās, — teica Sallivens. — Lai viņš nemocītos, asinis jālaiž viņam no rīkles.

Tas zēnam bija par daudz.

— Negrieziet rīkli! — viņš iekliedzās. — Rīklē tāpat nebūs asiņu. Ļaujiet drusku atvilkt elpu! Tas tāpēc, ka esmu nosalis un izvārdzis. Ļaujiet man atlaisties un drusku pagulēt! Tad es sasildīšos un asinis tecēs.

— Nav vērts, — iebilda Sallivens. — It kā tu tagad varētu gulēt. Paskaties uz sevi! Tevi tak krata drudzis.

— Limerikā es reiz saslimu, — ātri runāja O'Braiens, — un ārsts nevarēja nolaist man asinis. Bet, kad es pāris stundu biju nogulējis un gultā sasilis, asinis tecēja viegli. Dieva vārds, es saku taisnību. Nenogaliniet mani!

— Viņa vēnas ir pušu, — sacīja kapteinis. — Nav no­zīmes atstāt viņu, lai mokās. Tam tūlīt pat ir jādaragals.

Matroži grasījās satvert O'Braienu, bet viņš kapas at­pakaļ.

— Es jūs izdeldēšu no pasaules! — viņš griezīgi ieklie­dzās. — Neaiztiec mani, Salliven! Es vēl atgriezīšos! Es jums rādīšos! Vai jūs būsiet nomodā, vai gulēsiet — es jums rādīšos, kamēr jūs nebūsiet nosprāguši!

— Kauna lieta! — ieaurojās Bieins. — Ja īsais kociņš būtu kritis man, es ļautu, lai puiši nocērt man galvu, un mirtu mierīgi.

Sallivens ielēca aplī un sagrāba nelaimīgo jungu aiz matiem. Pārējie matroži sekoja viņam. O'Braiens spēra un sita, koda rokās tiem, kas viņu turēja ciet. Mazais Džo­nijs Siens sāka raudāt kā izkults, taču matroži nelikās viņu dzirdam. O'Braienu nogāza atmuguriski uz klāja un viņam zem galvas pabāza katla vāku. Gormanu izgrūda priekšā. Kāds bija iespiedis viņam rokā lielu nazi.

— Dari, kas tev jādara! Dari taču! — matroži kliedza.

Koks noliecās pār jungu, bet, ielūkojies viņam acīs,

samulsa.

— Ja tu to nedarīsļ, es tevi nožmiegšu pats savām ro­kām! — uzbrēca Bieins.

Pār koku bira lamas un draudi. Bet viņš ka nevarēja, tā nevarēja saņemties.

— Varbūt viņa dzīslās būs vairāk asiņu nekā O'Braie­nam, — daudznozīmīgi teica Sallivens.

Bieins sagrāba Gormanu aiz matiem, bet Sallivens mē­ģināja atņemt viņam nazi. Gormans izmisīgi turēja to ciet.

— Laidiet vaļā, es visu izdarīšu! — viņš kā ārprātīgs kliedza. — Negrieziet man rīkli! Es to izdarīšu! Es to izdarīšu!

— Nu, nu, paskatīsimies, kā tu to izdarīsi, — draudīgi noteica kapteinis.

Gormans ļāva izgrūst sevi priekšā. Viņš paskatījās uz jungu, aizvēra acis un sāka murmināt lūgšanu. Tad, acis neatvēris, koks izdarīja to, ko viņam pienācās darīt.

O'Braiens spalgi iekliedzās, un drīz vien kļuva dzirdamas burbuļojošas elsas. Matroži turēja viņu, līdz agonija bei­dzās, tad nolaida ķermeni uz klāja. Viņi dega nepacietībā un lādēdamies un draudēdami skubināja Gormanu ātrāk pagatavot maltīti.

— Liecieties mierā, nolādētie slepkavas, — klusi teica Maenijs. — Liecieties mierā, kad es jums saku! Tagad jums vairs nekas nav vajadzīgs. Es jau teicu: no šī zēna asinīm jums nebūs nekāda labuma. Izlej tās pār bortu, Biein! Izlej tās pār bortu!

Bieins, vēl joprojām turēdams vāku abās rokās, pa­skatījās uz vēja pusi. Viņš piegāja pie treliņiem un iesvieda vāku ar visu tā saturu jūrā. Nepilnas jūdzes at­tālumā pilnās burās uz viņu pusi nāca kuģis. Matrožus tā bija nodarbinājis uz klāja notiekošais, ka neviens ne­bija pametis aci uz jūru. Tagad visa komanda vēroja, kā tuvojas kuģis. Ar neapsūbējušu varu apkaltais priekš- vadnis šķēla ūdeni kā zelta nazis, lielās apakšējās buras, kuģim noslīdot no viļņa muguras, ikreiz laiski noplivinā­jās, bet par visām augstākās audekla buras, jūrai cēli viļņojot, ikreiz saplaka un paklanījās.

Kad kuģis jau šūpojās kabeļtauvas attālumā no «Fren- sisa Speita», kapteinis atģidās un pavēlēja uzmest virsū O'Braiena līķim brezentu. No svešā kuģa tika nolaista laiva, kas devās pie «Frensisa Speita». Džons Gormans iesmējās. Sākumā viņš smējās klusi, bet ar katru airu šļakstu viņa smējiens kļuva aizvien skaļāks. Šie vājprātīgā smiekli sagaidīja glābšanas laivu, kad tā piestāja pie kuģa un kapteiņa vecākais palīgs uzkāpa uz klāja.