Džeks Londons - INTERESANTS FRAGMENTS

Šajā stāstā pieminētais kapitālists jeb rūpniecības oli­garhs Rodžers Vondervoters ir pēc skaita devītais Von- dervoteru dzimtas pārstāvis, kurai gadsimtiem ilgi piede­rējušas Dienvidu tekstilfabrikas. Rodžera Vondervotera ziedu laiki bija mūsu ēras divdesmit sestā gadsimta otrā puse, kad jau piekto gadsimtu pastāvēja nežēlīgā rūpnie- cības oligarhija, kas bija izaugusi uz agrākās Republikas drupām.

Dažas būtiskas pazīmes liecina, ka stāsts uzrakstīts tikai divdesmit devītajā gadsimtā. Un ne vien tāpēc, ka pirms tam bija aizliegts rakstīt vai iespiest tamlīdzīgus darbus, bet arī tāpēc, ka strādnieku šķira bija tik neiz­glītota, ka vienīgi retais no tās pārstāvjiem prata lasīt un rakstīt, šajā tumšajā laikā valdīja pārcilvēks, kas pārējos cilvēkus sauca par «bara lopiem». Prasme lasīt un rakstīt tika nīdēta un skausta. Tā laika likumu krājumā varēja atrast pat tādu briesmīgu likumu, kas noteica, ka jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa šķiriskās piederības pastrādā vissmagāko noziegumu, ja viņš māca strādnieku šķiras pārstāvim kaut vai ābeci. Tik stingri izglītības ierobežo­jumi valdošajai šķirai bija vajadzīgi, lai šī šķira varētu palikt pie varas.

Iznākums bija tāds, ka parādījās profesionāli stāstnieki, šiem stāstniekiem maksāja oligarhija, un viņu stāsti bija leģendāri, mistiski, romantiski un nekaitīgi. Brīvības gars tomēr nekad pilnīgi neiznīka, un aģitatori stāstnieku mas­kās aicināja vergus sacelties. Par to, ka tālāk lasāmo stāstu oligarhi bija aizlieguši, liecina Ešberijas krimināl­policijas dokumenti, kuros teikts, ka divtūkstoš septiņsimt trīsdesmit ceturtā gada divdesmit septītajā janvarī kāds Džons Tērnijs atzīts par vainīgu, jo viņš to stāstījis strād­nieku krodziņā, un notiesāts uz pieciem gadiem katorgas darbos bora raktuvēs Arizonas tuksnesī. (Redaktora pie­zīme.)

Klausieties, mani brāļi, un es jums pastāstīšu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, bet Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs tā asinssuņa Rodžera Vondervotera fabrikā. Vergi, kas strādāja šajā fabrikā, bija iesaukuši to par «Elli», un viņiem, manuprāt, gan vajadzēja to zināt. Fabrika atradās Kingsberijā, nevis tur, kur Vondervoteru vasaras pils, bet otrā malā. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberijā? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir skumīgi. Tas tāpēc, ka jūs nezināt, ka esat vergi. Kad būšu izstāstījis jums šo stāstu, man gribētos noorganizēt no jums grupu, kas mācītos lasīt un rakstīt. Mūsu saim­nieki prot lasīt un rakstīt, viņiem pieder daudz grāmatu, un tieši tāpēc viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un nestrādā. Kad visi darba cilvēki iemācīsies lasīt un rakstīt — abso­lūti visi —, viņi kļūs stipri, un tad viņi liks lietā savu spēku, lai sarautu važas, un nebūs vairs pasaulē ne kungu, ne vergu.

Kingsberijā, mani brāļi, atrodas vecajā Alabamas štatā. Trīssimt gadus Vondervoteriem piederēja Kingsberijā ar tās vergu barakām un fabrikām, kā arī barakas un fabri­kas daudzās citās pilsētās un štatos. Jūs jau esat dzir­dējuši par Vondervoteriem — kurš nav dzirdējis? — taču atļaujiet man pastāstīt• par viņiem kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Pirmais Vondervoters bija vergs — tāpat kā jūs un es. Sapratāt? Pirms trīssimt gadiem viņš bija vergs. Viņa tēvs bija mehāniķis Aleksandra Berella vergu cie­matā, bet māte — veļas mazgātāja turpat. Par to nav ne mazāko šaubu. Es stāstu jums patiesību. Tā ir vēsture. Katrs vārds, ko es saku, ir iespiests mūsu kungu vēstu­res grāmatās, kuras jūs nevarat izlasīt, tāpēc ka jūsu kungi neļauj jums apgūt lasītprasmi. Tagad jūs saprotat, kādēļ viņi neļauj jums apgūt lasītprasmi, grāmatās taču ir par to rakstīts. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs izlasītu par to, jūs zaudētu cieņu pret saviem kun­giem, bet tas būtu bīstami… kungiem. Taču es to visu zinu, tāpēc ka protu lasīt, un es jums stāstu to, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grā­matās.

Pirmo Vondervoteru nesauc par Vondervoteru, viņš bija Vendžs, Bills Vendžs, mehāniķa Jergisa Vendža un veļas mazgātājas Lauras Kārnlijas dēls. Jaunais Bills Vendžs bija stiprs. Viņš varēja palikt kopā ar vergiem un vadīt tos cīņā par brīvību, taču viņš pārdevās saimniekiem un tika labi atalgots. Vēl būdams mazs puišelis, viņš sāka spiegot barakā. Viņš ziņoja par sava tēva musinošajām runām. Tas ir fakts. Es pats savām acīm lasīju par to dokumentos. Viņš bija pārāk labs vergs, lai viņu atstātu vergu barakā. Aleksandrs Berells viņu vēl pavisam mazu aizveda no turienes un iemācīja viņam lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja daudz ko, un viņš kļuva par valdības sle­peno aģentu. Protams, viņš vairs nevalkāja verga drēbes, darīja to tikai tais reizēs, kad viņam vajadzēja izdibināt vergu noslēpumus un uzzināt kaut ko par viņu sazvērestī­bām. Tas bija viņš, kas astoņpadsmit gadu vecumā nodeva dižo varoni — biedru Ralfu Džeikobusu, kuram tika pie­spriests nāves sods uz elektriskā krēsla. Protams, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet jūs vēl nezināt, ka viņu iedzinis nāvē pirmais Vondervoters, kura uzvārds toreiz bija Vendžs. Es to zinu. Es par to izlasīju grāmatās. Tajās ir daudz tādu interesantu faktu.

Bet pēc tam, kad Ralfs Džeikobuss bija miris šajā bries­mīgajā nāvē, Billa Vendža iesauka mainījās daudzkārt. Tuvu un tālu viņš bija pazīstams kā Viltīgais Vendžs. Viņš uzkalpojās slepenajā dienestā jo augstu un tika bagātīgi atalgots, un tomēr viņš vēl nebija kļuvis kungu šķiras loceklis. Vīrieši bija ar mieru uzskatīt viņu par savējo, turpretī sievietes atteicās to darīt. Viltīgais Vendžs uz­cītīgi kalpoja saviem kungiem. Viņš pats bija bijis vergs un zināja vergu paradumus. Viņu nebija iespējams ap­muļķot. Tolaik vergi bija drosmīgāki nekā tagad un laiku pa laikam mēģināja izcīnīt sev brīvību. Viltīgais Vendžs vienmēr izmanījās ielūkoties vergu sazvērestību plānos; tie visi izjuka, bet vadītāji nokļuva uz elektriskā krēsla. Divtūkstoš divsimt piecdesmit piektajā gadā viņš dabūja jaunu iesauku, šajā gadā notika Lielā Sacelšanās. Apga­balā uz rietumiem no Klinšu kalniem septiņpadsmit miljoni vergu drošsirdīgi cīnījās par atbrīvošanos no saviem kun­giem. Kas to lai zina, ja Viltīgais Vendžs nebūtu bijis dzīvs, iespējams, ka viņi būtu uzvarējuši. Bet Viltīgais Vendžs nesēdēja, rokas klēpī salicis. Saimnieki piešķīra viņam visplašākās pilnvaras. Astoņos cīņas mēnešos tika nogalināti miljons trīssimt piecdesmittūkstoš vergu. Vi­ņus nogalināja Vendžs, Bills Vendžs, Viltīgais Vendžs, viņš apspieda Lielo Sacelšanos. Par to viņš saņēma augstu apbalvojumu, un viņa rokas bija tā aptraipītas ar vergu asinīm, ka no tā laika viņš tika iedēvēts par Asiņaino

Vendžu. Redzat, mani brāļi, cik interesantas lietas var atrast grāmatās, ja prot tās lasītī Ticiet man, grāmatās ir vēl daudz citu — vēl interesantāku lietu. Un, ja vien jums būs vēlēšanās mācīties kopā ar mani, pēc gada jūs jau varēsiet lasīt šīs grāmatas paši. Daži no jums varēs lasīt jau pēc sešiem mēnešiem.

Asiņainais Vendžs nodzīvoja līdz sirmam vecumam un vienmēr, līdz pašai nāvei, piedalījās kungu apspriedēs, tomēr pats kungu kārtā netika iecelts. Viņš, redzat, bija nācis pasaulē verga būdā. Toties viņu devīgi atalgoja. Vi­ņam bija savas desmit pilis, kur dzīvot. Kaut viņš nebija kungs, viņam tomēr piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā vi­ņam bija liela izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un viņam piederēja vesela sala, kur kafijas plantācijās sviedrus lēja desmittūkstoš vergu. Taču vecumdienās viņš bija vientuļš, tāpēc ka dzīvoja nošķīries, savu brāļu vergu ni­cināts, bet tie, kam viņš kalpoja, skatījās uz viņu no aug­šas un atteicās būt viņa brāļi. Kungi skatījās uz viņu no augšas tāpēc, ka viņš bija dzimis vergs. Viņš nomira neaprakstāmi bagāts, taču nomira šausmīgā nāvē, sirds­apziņas pārmetumu mocīts, nožēlodams visu, ko bija iz­darījis un kas bija aptraipījis viņa vārdu ar asinīm.