Džeks Londons - INTERESANTS FRAGMENTS

Turpretī ar viņa bērniem bija citādi. Viņi nebija dzi­muši vergu barakā un saskaņā ar tā laika Augstākā Oli­garha Džona Morisona īpašu lēmumu tika ieskaitīti kungu šķirā. Un tad Vendžu vārds nozuda no vēstures lappu­sēm. Vendži kļuva par Vondervoteriem, un Džeisons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva par Džeisonu Von­dervoteru, Vondervoteru dzimtas nodibinātāju. Bet tas no­tika pirms trīssimt gadiem, un šodienējie Vondervoteri ir aizmirsuši savus priekštečus un iedomājas, ka ir taisīti no cita materiāla nekā jūs un es, un visi pārējie vergi. Es jums jautāju, kāpēc vergs kļūst par cita verga kungu. Kāpēc verga dēls kļūst par daudzu vergu kungu? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodiet paši, tikai neaizmir­stiet, ka Vondervoteru priekšteči ir bijuši vergi.

Bet tagad, mani brāļi, es atgriežos pie sava stāsta sā­kuma, lai pateiktu jums par Toma Diksona roku. Rodžera Vondervotera fabrika Kingsberijā pamatoti tika iesaukta par «Elli» L bet cilvēki, kas tajā strādāja, kā jūs redzēsiet, bija īsti vīrieši. Tur strādāja arī sievietes un bērni, pavi­sam mazi bērni. Visiem, kas tur strādāja, pēc likuma bija parastas vergu tiesības, taču tikai pēc likuma, jo daudzas no šīm tiesībām viņiem atņēma divi «Elles» uzraugi — Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.

Tas ir garš stāsts, un es jums nestāstīšu to visu. Es pateikšu tikai par roku. Tā bija iegājies, ka saskaņā ar likumu daļa vergu niecīgās algas katru mēnesi tika' ietu­rēta un noguldīta fondā. Sis fonds bija paredzēts palī­dzības sniegšanai tiem strādniekiem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai saslimuši. Kā jūs paši zināt, minētais fonds atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un «Ellē» šo fondu pārzināja divi uzraugi, lai nolādēta viņu piemiņa.

Klensijs un Mansters lietoja šo naudu savām vajadzī­bām. Ja notika nelaimes gadījums, cietušā biedri, kā tas bija pieņemts, at|āva viņam izsniegt pabalstu no fonda, bet uzraugi atteicās izmaksāt naudu. Ko vergiem atlika darīt? Saskaņā ar likumu viņiem bija savas tiesības, bet viņi nevarēja panākt, lai likums tiktu ievērots. Tie, kas sūdzējās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši zināt, kādi mēdz būt sodi: naudas sods par neesošu brāķi darbā, pa­augstināti rēķini akciju sabiedrības veikalā, zvēriska iztu­rēšanās pret vainīgā sievu un bērniem un pārcelšana pie sliktām mašīnām, pie kurām strādājot cilvēks nevar no­pelnīt ne bada algu.

Reiz «Elles» vergi iesniedza protestu pašam Vondervo- teram. Tas bija tajā laikā, kad viņš dažus mēnešus pava- bija izklāstītas viņiem nodarītās pārestības, un visi vergi ka viņa māte pratusi rakstīt un paslepšus iemācījusi arī dēlu rakstīt, tāpat kā viņu kādreiz paslepšus bija iemā­cījusi viņas māte. Tā nu šis vergs uzrakstīja petīciju, kur bija izklāstītas viņiem nodarītas pārestības, un visi vergi parakstu vietā pavilka zem tās krustiņus. Uzlīmējuši uz aploksnes markas, viņi nosūtīja petīciju Rodžeram Vonder- voteram. Bet Rodžers Vondervoters, neko neizdarījis, no­deva petīciju tālāk abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters spēra vai zemes gaisā. Naktī viņi aizsūtīja uz vergu bara­kām apsargus. Viņi bija bruņojušies ar stekiem. Ļaudis runāja, ka otrā rītā tikai puse no vergiem bijuši spējīgi strādāt «Ellē». Viņi bija nežēlīgi piekauti. Vergs, kas prata rakstīt, bija piekauts tā, ka nodzīvoja tikai trīs mē­nešus. Taču pirms nāves viņš uzrakstīja vēl vienu petīciju, bet, kāpēc, to jūs tūlīt dzirdēsiet.

Pirms četrām piecām nedēļām Tomam Diksonam, ver­gam no «Elles», dzensiksna bija norāvusi roku. Viņa darba biedri, kā parasti, lūdza viņam pabalstu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā parasti, atteicās izmaksāt naudu. Vergs, kas prata rakstīt un jau bija par matu no nāves, atkal sīki izklāstīja viņu sūdzības. Un šis do­kuments tika ielikts Toma Diksona norautajā rokā.

Tajā laikā Rodžers Vondervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas viņā galā. Viņu nemocīja drausmīgā slimība, kas gāž no kājām jūs un mani, brāļi; vai nu viņam bija neliels žults izplūdums, vai drusku sāpēja galva, tāpēc ka viņš bija par daudz ieēdis vai par daudz iedzēris. Bet viņam, tādam vārīgam un gļēvam, pietika ar to pašu. Tādi visu mūžu vatē ievīstīti cilvēki ir bezgala vārīgi un gļēvi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vondervoters cieta no savām galvas sāpēm vai iedomājās, ka cieš ne mazāk kā Toms Diksons, kuram roka bija norauta līdz plecam.

Rodžers Vondervoters bija aizrāvies ar zinātnisko zem­kopību, un savā fermā trīs jūdzes no Kingsberijas viņam bija izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ļoti le­pojas ar savām jaunajām zemenēm un pats būtu braucis novākt pirmās ogas, ja nebūtu uzbrukusi šī slimība. Tās dēļ viņš bija spiests pavēlēt vecajam vergam atvest no fermas pirmo zemeņu grozu. To visu pastāstīja pils vir­tuves zēns, kas nakšņoja vergu fabrikā. Atnest ogas bija vajadzējis plantācijas uzraugam, bet tas gulēja, jo, mē­ģinādams iejāt kumeļu, bija lauzis kāju. Virtuves zēns pastāstīja par to naktī. Tādējādi kļuva zināms, ka zeme­nes tiks vestas nākamajā dienā. Tad «Elles» barakā dzī­vojošie vergi, kas bija īsti vīri, nevis gļēvuļi, noturēja apspriedi.

Vergs, kas prata rakstīt, bet bija slims un mira no dabūtajiem sitieniem, sacīja, ka viņš aizvedīšot Toma Dik­sona roku; viņam tik un tā esot jāmirst, un kas par to, ja viņš nomiršot drīzāk. Tā tonakt pēc sardzes pēdējās apgaitas pieci vergi izzagās no barakas. Viņu vidū bija vergs, kas prata rakstīt. Viņi nogulēja ceļmalas krūmos līdz ritam, kad parādījās vecais vergs no fermas, vezdams savam kungam uz pilsētu dārgās ogas. Tā kā vergs no fermas bija vecs un reimatisma saliekts, bet vergs, kas prata rakstīt, bija sasists līdz nāvei un tikko jaudāja pavilkt kājas, viņiem bija ļoti līdzīga gaita. Vergs, kas prata rakstīt, uzģērba otra verga drēbes, uzrāva pār acīm cepuri ar platām malām, uzrāpās uz ratu bukas un brauca uz pilsētu. Vecais vergs sasiets nosēdēja krūmos līdz pašam vakaram, pēc tam citi vergi atlaida viņu un devās atpakaļ uz baraku, lai saņemtu sodu par noteikumu pār­kāpšanu.

Rodžers Vondervoters pa tām starpām zvilnēja savā lie­liskajā guļamistabā un gaidīja ogas; guļamistaba bija tik brīnišķīga un ar tādām ērtībām, ka mums un jums, kas savu mūžu neesam redzējuši neko tamlīdzīgu, acis ap­žilbtu. Vergs, kas prata rakstīt, vēlāk stāstīja, ka šī gu­ļamistaba viņam šķitusi kā pati paradīze. Un kā nu ne! Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un savu dzīvību, lai dabūtu gatavu šo guļamistabu, turpretī vergi paši gulēja pretīgās migās kā meža zvēri. Vergs, kas prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lēzena šķīvja: redzat, Rodžers Vondervoters bija izteicis vēlē­šanos personiski aprunāties ar viņu par ogām.

Vergs, kas prata rakstīt, tikko turēdamies uz kājām, streipuliski pārgāja pāri lieliskajai istabai un nokrita ce­ļos pie Vondervotera gultas, turēdams izstieptajās rokās paplāti. No augšpuses paplāti sedza lielas, zaļas lapas, un miesassargs, kas stāvēja blakus, nogrūda tās nost, lai Vondervoters varētu redzēt ogas. Un, paslējies uz elkoņa, Rodžers Vondervoters arī redzēja tās. Viņa acis skatīja brīnišķīgās, svaigās zemenes, kas atgādināja dārgakme­ņus, un starp tām — rūpīgi nomazgāto un, protams, mani brāļi, salīdzinājumā ar asinssarkanajām ogām balto jo balto Toma Diksona roku. Un vēl viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos sažņaugto petīciju, ko bija atsūtījuši viņa vergi no «Elles».