Džeks Londons - INTERESANTS FRAGMENTS

— Ņem un izlasi, — teica vergs, kas prata rakstīt. Un, kad saimnieks paņēma petīciju, miesassargs, kas bija sa­stindzis aiz pārsteiguma, ar dūri iesita pa seju ceļos no­slīkušajam vergam. Vergs mira, viņam tikpat kā nebija spēka un viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nokritis uz sāniem,_ gulēja nekustēdamies, noasiņodams no sitiena pa seju. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils ap­sardzes, atgriezās ar sargiem, un vergs tika uzrauts kā­jās. Bet, kad vergu vilka, viņš ieķērās uz grīdas nokri­tušajā Toma Diksona rokā.

— Metiet viņu dzīvu pie suņiem! — pārskaities kliedza miesassargs. — Metiet viņu dzīvu pie suņiem!

Bet Rodžers Vondervoters, aizmirsis galvas sāpes, jo­projām atspiedies uz elkoņa, pavēlēja viņam apklust un lasīja tālāk petīciju. Un, kamēr viņš lasīja, visi stāvēja klusi un nekustīgi: saniknotais miesassargs, ārsts, pils apsardze, bet pašā vidū — asinīm noplūstošais vergs, kas vēl aizvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Rodžers Vondervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu un sacīja:

— Ja šajā papīrā būs kaut mazliet sāmelots, tu nožē­losi, ka esi nācis pasaulē.

Vergs atbildēja:

— Es visu mūžu nožēloju, ka esmu nācis pasaulē.

Rodžers Vondervoters vērīgi palūkojās uz viņu, un vergs

piebilda:

Jūs jau esat nodarījis man pašu ļaunāko. Es mirstu. Pēc nedēļas es vairs nebūšu starp dzīvajiem, tāpēc man vienalga, varat nogalināt mani tūlīt.

— Bet ko tu darīsi ar to? — jautāja kungs, rādīdams uz roku, un vergs atbildēja:

— Nesīšu atpakaļ uz baraku un apbedīšu. Toms Dik- sotis bija mans draugs. Mūsu stelles atradās blakus.

Mans stāsts ir tikpat kā galā, brāļi. Vergs un roka tika ar ratiem nogādāti atpakaļ barakā. Neviens vergs nesaņēma sodu par to, ko viņi bija nodarījuši. Gluži otrādi — Rodžers Vondervoters izdarīja izmeklēšanu un sodīja uzraugus Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Vi­ņus atlaida no darba. Viņiem iededzināja pierē kauna zīmi, nocirta labo roku un tad abus izmeta uz ielas, lai stai­guļo apkārt un lūdzas žēlastības dāvanas līdz pašai nā­vei. Fonds pēc tam kādu laiku tika pārvaldīts saskaņā ar likumu, bet tikai kādu laiku, mani brāļi, jo Rodžera Von- dervotera vietā nāca viņa dēls Alberts, cietsirdīgs saim­nieks un gandrīz pustraks cilvēks.

Brāļi, vergs, kas pasniedza kungam roku, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā māte bija pa­slepšus iemācījusi lasīt viņu, tā tēvs iemācīja mani. Bet, tā kā viņš drīz vien nomira no sitieniem, Rodžers Vonder­voters izņēma mani no barakas un mēģināja iztaisīt par cilvēku. Es varēju kļūt par uzraugu «Ellē», bet es labāk kļuvu par stāstnieku, lai vienmēr klejotu pa zemi un būtu tuvāks saviem brāļiem vergiem. Un es slepeni stāstu jums par šādiem notikumiem, zinādams, ka jūs mani nenodosiet, jo, ja jūs to izdarītu, — jūs to zināt ne sliktāk kā es, — man izrautu mēli un es vairs nevarētu neko stāstīt. Un vēl es gribu pavēstīt jums, brāļi, ka pienāks labāki laiki, kad visā pasaulē viss būs labi un nebūs ne kungu, ne vergu. Bet vispirms jums ir jāsagatavojas šai labajai nā­kotnei — jums jāiemācās lasīt. Iespiestajā vārdā ir ap­slēpts milzu spēks. Un es esmu te, lai mācītu jūs lasīt, un ir vēl citi cilvēki, kas pēc tam, kad es būšu nostaigājis savu ceļu, gādās, lai jums būtu grāmatas, vēstures grā­matas, no kurām' jūs uzzināsiet patiesību par saviem kun­giem un mācīsieties būt tikpat stipri kā viņi.

(Redaktora, piezīme. Šis stāsts ņemts no grāmatas «Vēs­turiski fragmenti un uzmetumi», kura pirmo reizi publi­cēta piecdesmit sējumu izdevumā četrtūkstoš četrsimt div­desmit septītajā gadā un kuru tagad, pēc divsimt gadiem, tās ticamības un vērtības dēļ izrediģējusi un no jauna izdevusi Vēstures pētījumu nacionālā komiteja.)