Džeks Londons - KONAS šERIFS

— Gribot negribot jums iepatīkas šis klimats, — teica Kadverts, atbildot manai slavas dziesmai par Konas krastu. — Es atbraucu uz šejieni pirms astoņpadsmit ga­diem, tikko beidzis koledžu. Kopš tā laika neesmu no še­jienes izbraucis, nerunājot, protams, par tām reizēm, kad esmu ciemojies savā dzimtenē. Un es jūs brīdinu: ja kāda vieta zemes virsū jums ir dārga, nekavējieties te pārāk ilgi, citādi šis nostūris liksies vēl dārgāks.

Mēs nupat bijām paēduši pusdienas plašā terasē, kas bija pavērsta pret ziemeļiem, lai gan novietojumam tādā jaukā klimatā nav nekādas nozīmes.

Sveces nodzēsa, un baltās drānās ģērbies slaids japānis kā spoks parādījās sudrabainajā mēness gaismā, pasniedza mums cigārus un izgaisa bungalo tumsā. Es skatījos caur banānu un lchua koku lapotni lejup, kur tūkstoš pēdu zemāk aiz guaijavas brikšņiem pletās mierīgā jūra. Ve­selu nedeļu, kopš biju izkāpis krastā no nelielā kabotāžas kuģīša, es dzīvoju pie Kadverta, un šajā laikā vējš ne reizi nebija sagrumbojis rāmo ūdens virsmu. Tiesa, bija atskrējušas pūsmas, bet tās bija vismaigākās dvesmas, kas jebkad vasarā pieredzētas salās. Tās nevarēja saukt par vēju: tās bija nopūtas — garas, smaržīgas nopūtas, ko, atelpai ļaudamās, izdvesa pasaule.

— Lotosu zeme, — es teicu.

— Kur diena ir līdzīga dienai un katra diena ir kā pa­radīze, — atbildēja Kadverts. — Nekad nekas nenotiek. Nav pārāk karsts, nav pārāk auksts. Vienmēr ir tieši tā, kā vajag. Vai esat ievērojis, kā jūra un zeme elpo pēc kārtas?

Es patiešām biju pamanījis šo tīkamo, ritmisko elpu. Katru rītu vēroju, kā jūras vējiņš, pie krasta sacēlies un maigi apdvesis zemi ar ozonu, atgriežas jūrā. Rotaļāda­mies virs jūras, tas viegli satumsināja ūdens virsmu, un visur bija redzamas garas joslas, kurām vēsmas kaprīzie skūpsti lika pārvietoties, ņirbēt un mainīties. Bet katru vakaru es vēroju, kā jūras elpa sastingst dievišķā mierā, un klausījos, kā kafijas kokos un palmās šalc liegā zemes elpa.

— Tā ir mūžīgā klusuma zeme, — es teicu. — Vai te kādreiz pūš vējš? Vai pūš tā pa īstam? Jūs saprotat, ko es domāju.

Kadverts papurināja galvu un norādīja uz austrumiem.

— Kā tas var pūst, ja to apstādina tāda barjera?

Augstu pacēlās Mauna-Kea un Mauna-Loa kalnu mil­zeņi, it kā aizsedzot pusi zvaigžņotās debess. Divarpus jūdžu virs mūsu galvas slējās to galotnes, klātas ar sniegu, ko tropu saule nebija spējusi izkausēt.

— Lieku galvu ķīlā, ka trīsdesmit jūdzes no šejienes tieši šobrīd pūš vējš ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Es neticīgi pasmaidīju.

Kadverts piegāja pie telefona uz terases. Viņš izsauca vispirms Vaimeu, Kohalu un Hamakuu. No sarunas fragmentiem sapratu, ka vējš pūš. «Pamatīgi uzpūš un norimst, jā?… Un cik ilgi?… Tikai nedēļu?… Hallo, Eib, tas esat jūs? … Jā, jā … Jūs tomēr stādīsiet kafi­jas kokus Hamakuas krastā… Ejiet kārties ar saviem vējžogiem! Jums vajadzētu redzēt manus kokus!»

— Vētra, — viņš sacīja, pakārdams klausuli un pa­griezdamies pret mani. — Es vienmēr izjokoju Eibu par viņa kafiju. Viņa plantācijas aizņem piecsimt akru, un viņš taisa brīnumus ar saviem vējžogiem, bet, kā saknes noturas zemē, — tas ir pāri manai saprašanai. Vai pūš? No Hamakuas puses pastāvīgi pūš. Kohala ziņo, ka šo­neris ar dubultrifiem kuļas pa kanālu starp Havaju sa­lām un Maui un ka tam iet smagi.

— Grūti iedomāties, — es nedroši teicu. — Vai tie­šām kaut vēsmiņa nevar pa kādu apkārtceļu atkļūt līdz šejienei?

— Ne mazākā vēsmiņa. Mūsu zemes vējam ar to nav nekāda sakara, jo tas sākas šaipus Mauna-Kea un Mauna- Loa. Redzat, zeme izstaro siltumu ātrāk nekā jūra, un tādējādi naktī zeme apdveš jūru ar savu elpu. Dienā zeme sasilst vairāk nekā jūra, un tad jūra apdveš zemi… Klausieties! Ceļas zemes elpa, kalnu vējš.

Es dzirdēju, kā tas tuvodamies liegi šalc kafijas kokos, sakustina palmas un nopūšas cukurniedrēs. Uz terases vēl klusums. Un tad bija klāt pirmā kalnu vēja pūsma, vāji aromātiska, pikanta un tīkami vēsa, vēsa kā zīds, kā vīns — tik vēsa, cik vēss var būt vienīgi Konas kalnu vējš.

— Jūs brīnāties, ka pirms astoņpadsmit gadiem es iemīlējos Konā? — jautāja Kadverts. — Tagad es vairs nespētu aizbraukt no šejienes. Es laikam nomirtu. Tas būtu briesmīgi. Bija vēl viens cilvēks, kas mīlēja Konu tāpat kā es. Manuprāt, viņš mīlēja to vēl vairāk, tāpēc ka bija dzimis Konas piekrastē. Viņš bija dižs cilvēks, mans labākais draugs, vairāk nekā brālis man. Bet viņš aizbrauca un nav miris.

— Mīlestība? — es apvaicājos. — Sieviete?

Kadverts papurināja galvu.

— Viņš arī neatgriezīsies, lai gan viņa sirds paliks te līdz pašai nāvei.

Kadverts apklusa un paskatījās lejup uz piekrastes ugunīm. Es klusēdams smēķēju un gaidīju.

— Viņš jau bija iemīlējies … savā sievā. Bez tam vi­ņam bija trīs bērni — un viņš tos mīlēja. Tagad viņi dzīvo Honolulu. Zēns stājas iekšā koledžā.

— Kāda pārsteidzīga rīcība? — es pēc brīža nepacie­tīgi jautāju.

Viņš atkal papurināja galvu.

— Viņš neko noziedzīgu nebija izdarījis, un viņu ne­kādās noziedzībās neapsūdzēja. Viņš bija Konas šerifs.

— Jūs gribat būt paradoksāls, — es teicu.

— Tā laikam gan izklausās, — viņš piekrita. — Tā ir īsta sodība.

Kadverts brīdi pētīgi skatījās uz mani, tad pēkšņi sāka stāstīt:

— Viņš bija spitālīgais. Nē, tā viņam nebija iedzimta, nevienam tā nav iedzimta. Viņš saslima ar spitālību. Šis cilvēks… Bet vai nav vienalga? Viņu sauca Laits Gre- gorijs. Katrs kamai zina šo stāstu. Viņš bija dzimis ame­rikānis, bet augumā līdzinājās veco Havaju salu virsai­šiem. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, bez drē­bēm svēra divsimt divdesmit mārciņas — vieni muskuļi un kauli, ne unces tauku. Viņš bija stiprākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu redzējis, atlēts, milzis, dievs. Mans draugs. Un viņa sirds un dvēsele bija tikpat skaistas kā ķermenis.

Interesanti, ko jūs darītu, ieraugot savu draugu, savu brāli uz slidenas bezdibeņa malas. Viņš slīd, slīd, bet jūs nekādi nevarat viņam palīdzēt. Tieši tā bija. Es neko nevarēju darīt. Es redzēju, ka tas tuvojas, un neko ne­varēju darīt. Mans dievs, ko lai es būtu darījis? Slimība bija uzlikusi viņam uz pieres ļaunu un neapstrīdamu zīmi. Neviens cits to neredzēja. Es vienīgais to redzēju — laikam tāpēc, ka mīlēju viņu. Es neticēju savām acīm. Tas bija pārāk briesmīgi. Un tomēr šī zīme bija viņam uz pieres, uz ausīm. Es pamanīju, ka viņam piepamst ausu ļipiņas — pavisam nedaudz. Vēroju mēnešiem ilgi. Par spīti visam, cerēju, bet tad kļuva tumšāka āda starp uzacīm — parādījās tumšs plankumiņš, gluži kā viegls iedegums. Es arī būtu noturējis to par iedegumu, bet tas it kā neredzami spīdēja, brīdi paspīdēja un nodzisa. Mē­ģināju iestāstīt sev, ka tas ir iedegums, taču man ne­izdevās. Es zināju, ko tas nozīmē. Es vienīgais to redzēju. Neviens cits to nebija pamanījis, tikai Stīvens Kaluns, bet to es uzzināju vēlāk. Redzēju, ka tās tuvojas — no­lādētās, neaprakstāmās šausmas, bet atraidīju domas par nākotni. Man bija bail. Es nespēju domāt. Un naktīs rau­dāju.

Viņš bija mans draugs. Mēs kopā ķērām haizivis Niihauā. Dzināmies pakaļ savvaļas lopiem Mauna-Kea un Mauna-Loa. Iejājām zirgus un iededzinājām zīmes vēr­šiem Kartera rančo.