Džeks Londons - KONAS šERIFS

Medījām kazas Haleakalā. Viņš mā­cīja man nirt un vizināties bangās ar dēli, kamēr es kļuvu gandrīz tikpat veikls kā viņš, bet viņš bija veik­lāks par kuru katru kanaku. Es redzēju, kā viņš ienirst piecpadsmit asu dziļumā un paliek zem ūdens divas mi­nūtes. Viņš bija amfībija un kalnietis. Viņš rāpās pa tā­dām takām, pa kurām uzdrošinājās kāpaļāt tikai kalnu kazas. Viņš nebaidījās ne no paša velna. Viņš atradās uz «Lugas», kas cieta avāriju, un nopeldēja trīsdesmit jūdzes trīsdesmit sešās stundās pa nemierīgu jūru. Viņš sveiks un vesels iznāca no briesmīgiem viļņiem, kas jūs un mani pārvērstu receklī. Viņš bija dižens cilvēks, cil­vēks dievs. Mēs izgājām cauri revolūcijas ugunīm. Mēs abi bijām romantiski monarhisti. Viņu divreiz ievainoja, viņam piesprieda nāves sodu. Viņš bija pārāk dižens cil­vēks, lai republikāņi viņu nogalinātu. Viņš tikai smējās par tiem. Vēlāk, parādot pienācīgo godu, viņu iecēla par Konas šerifu. Viņš bija vienkāršs cilvēks, liels bērns, kas nekad nekļuva pieaudzis. Viņa domu gaita nebija sarež­ģīta. Šis process viņam ritēja bez samešanās un novir­zēm. Viņš gāja taisni uz mērķi, un viņa mērķi vienmēr bija vienkārši.

Šis cilvēks bija sangviniķis. Es neesmu pazinis otru tik paļāvīgu, apmierinātu un laimīgu cilvēku. Viņš neko neprasīja no dzīves. Viņam vairs nebija ko vēlēties, jo dzīve neko nebija palikusi viņam parādā. Dzīve viņam bija samaksājusi pilnā mērā, skaidrā naudā un vēl avansā. Ko tad viņš vēl varēja vēlēties, ja jau bija saņē­mis šo lielisko ķermeni, dzelzs veselību, imunitāti pret visām parastajām slimībām un kautro, tīro dvēseli? Fi­ziski viņš bija pati pilnība. Savu mūžu viņš nebija sli­mojis. Viņš nezināja, kas ir galvas sāpes. Kad man sā­pēja galva, viņš skatījās uz mani neizpratnē, un man nāca smiekli par viņa neveiklajiem mēģinājumiem just līdzi. Viņš nesaprata, ko tādas galvas sāpes vispār no­zīmē, nespēja saprast. Sangviniķis! Nav nekāds brīnums. Vai tad viņš, apveltīts ar tādu ārkārtīgu dzīvīgumu un neiedomājami lielisku veselību, varēja būt citāds?

Minēšu tikai vienu piemēru, lai parādītu jums, kā viņš ticēja savai brīnišķajai zvaigznei 1 un kā šī ticība attais­nojās. Viņš vēl bija jauneklis — mēs tikko bijām satiku­šies, — kad apsēdās spēlēt pokeru Vailuku. Spēlmaņu vidū bija kāds dūšīgs vācietis, vārdā Šulcs, kas spēlēja rupji un pašpārliecināti. Vācietim veicās, un viņš bija kļuvis pilnīgi neciešams, kad Laits Gregorijs nolēma iz­mēģināt roku. Pirmais likmes lielumu pieteica šulcs. Laits, tāpat kā pārējie, pievienojās, bet Šulcs piespieda visus pasēt, visus, tikai ne Laitu. Viņam nepatika vācieša tonis, un viņš paaugstināja likmi. Šulcs savukārt paaugstināja, bet Laits neatpalika. Tā viņi turpināja spēli, te viens, te otrs paaugstinādams likmi. Likmes bija augstas. Bet vai jūs zināt, kādas kārtis bija Laitam? Divi karaļi un trīs mazie kreiči. Tas nebija pokers. Laits nespēlēja pokeru, viņš spēlēja savu optimismu. Viņš nezināja, kādas kārtis ir Šulcam, bet paaugstināja un paaugstināja likmi, ka­mēr Šulcs iekaucās, bet Šulcam bija rokā trīs dūži. Padomājiet tik, cilvēks ar pāris karaļiem piespiež trīs dūžus taisīt piepirkumu!

Jā, Šulcs pieprasīja divas kārtis. Dalīja otrs vācietis, turklāt Šulca draugs. Tobrīd Laits jau zināja, ka spēlē pret trim vienādām kārtīm. Un ko viņš darīja? Ko jūs būtu darījis? Protams, paceltu trīs kārtis un atstātu abus karaļus. Bet Laits rīkojās citādi. Viņš spēlēja optimismu.

Viņš nometa karaļus, atstāja trīs mazos kreičus un pie- pirka divas kārtis. Viņš pat nepaskatījās uz tām. Viņš skatījās uz Šulcu, gaidīdams, kad tas pieteiks likmi, un Šulcs pieteica arī pamatīgu. Tā kā vācietim bija trīs dūži, viņš zināja, ka uzvarēs Laitu. Laitam gan rokā bija trīs vienādas kārtis, tomēr tām katrā ziņā vajadzēja būt ma­zākām par dūžiem. Nabaga Šulcs! Viņa spriedumi bija pilnīgi pareizi. Maldīgs bija secinājums, ka Laits spēlē pokeru. Piecas minūtes viņi paaugstināja likmi, līdz bei­dzot Šulca pārliecība sāka gaist. Bet Laits līdz šim ne­bija paskatījies uz savām piepirkuma kārtīm, un Šulcs to zināja. Es redzēju, ka viņš domā, tad atdzīvojas un atkal lielīgi paaugstina likmi. Beidzot vācietis neizturēja sa­sprindzinājumu.

«Pagaidiet, Gregorij,» viņš beidzot ierunājās. «Esmu jūs apspēlējis no paša sākuma. Man nav vajadzīga jūsu nauda. Man rokā ir …»

«Vienalga, kas jums ir,» Laits viņu pārtrauca. «Jūs ne­zināt, kas man rokā. Es apskatīšos.»

Viņš paskatījās un paaugstināja likmi par simts dolā­riem. Tad viņi no jauna sāka pēc kārtas paaugstināt likmi. Beidzot Šulcs piekāpās, pacēla un atklāja savus trīs dūžus. Laits parādīja savas piecas kārtis. Tās visas bija melnas. Viņš bija piepircis vēl divus kreičus. Zināt, viņš bija sabojājis Šulcam nervus, vācietis vairs nevarēja spēlēt pokeru. Tā viņš vairs nekad nespēlēja. Viņam zuda pārliecība, un viņš kļuva nedrošs.

«Bet kā tu to dabūji gatavu?» es vēlāk jautāju Lai­tam. «Piepērkot divas kārtis, tu taču zināji, ka paspēlēsi. Turklāt tu ne reizi nepaskatījies uz savu piepirkumu.»

«Man nebija ko skatīties,» Laits atbildēja. «Es zināju, ka tur ir divi kreiči. Citādi nevarēja būt. Tu domāji, ka es ļaušu, lai tas resnais vācietis mani apspēlē? Tas ne­bija iespējams! Es neesmu no tiem, kurus var apspēlēt. Man vajadzēja uzvarēt. Zini, es būtu juties pārsteigts vairāk par visiem, ja man nebūtu bijuši kreiči.»

Tāds bija Laits, un varbūt šis gadījums palīdzēs jums novērtēt viņa bezgalīgo optimismu. Laits uzskatīja, ka viņam pienākas gūt sekmes un dzīvot bez bēdu. Un šajā gadījumā, tāpat kā desmit tūkstošos citu, viņš atrada apstiprinājumu šai pārliecībai. Viņš patiešām arī guva sekmes un dzīvoja bez bēdu. Lūk, kāpēc viņš ne no kā nebaidījās! Ar viņu nekas nevarēja notikt. Viņš to zināja, tāpēc ka līdz šim ar viņu nekas nebija noticis. Toreiz, kad nogrima «Luga» un Laits nopeldēja trīsdesmit jūdzes, viņš pavadīja ūdenī divas naktis un vienu dienu. Un visu šo briesmīgo laiku viņš ne reizi nebija zaudējis cerību, ne reizi nebija šaubījies, ka izglābsies. Viņš zināja, ka sasniegs zemi. Viņš pats man to teica, un es zināju, ka tā ir taisnība.

Tāds bija Laits Gregorijs. Pavisam cita kaluma cilvēks nekā parastie mirstīgie. Viņš bija augstāka būtne, ko ne­skāra parastās slimības un likstas. Viņš dabūja visu, ko gribēja. Sievu, skaistuli no Karuteru ģimenes, viņš atka­roja kādam ducim sāncenšu. Viņa apmetās uz dzīvi pie Laita un kjuva par labāko sievu pasaulē. Viņš gribēja dēlu un dabūja. Viņš gribēja meitu un otru dēlu un da­būja arī. Un bērni bija bez jebkādas vainas un trūku­miem, ar krūškurvjiem kā mazām mučelēm; viņi bija man­tojuši tēva veselību un spēku.

Un tad notika nelaime. Viņam bija uzspiesta zvēra zīme. Es vēroju viņu kādu gadu. Man sirds plīsa pušu. Bet viņš to nezināja, un arī nevienam citam tas nenāca prātā, vienīgi tam nolādētajam hapa-haole Stīvenam Ka- lunam. Viņš to zināja, bet man nebija ne jausmas, ka viņš zina. Ak jā, zināja arī ārsts Strovbridžs! Viņš bija apgabala ārsts un uzreiz pamanīja spitālības pazīmes. Redzat, viņa pienākums bija arī apskatīt aizdomās turē­tos un nosūtīt tos uz pieņemšanas staciju Honolulu. Arī Stīvens Kaluna bija ievingrinājis aci spitālīgo noteikšanā. Slimība plosījās viņa ģimenē, četri vai pieci viņa radi­nieki jau bija nosūtīti uz Molokai.

Читать дальше