Džeks Londons - KONAS šERIFS

Visa nelaime sākās ar Stīvena Kalunas māsu. Kad viņu sāka turēt aizdomās, bet viņa vēl nebija nonākusi ārsta Strovbridža rokās, brālis aizgādāja viņu kādā klusā vietiņā. Laits bija Konas šerifs, un viņa pienākums bija sameklēt meiteni.

Tovakar mēs visi pulcējāmies Hilo, Neda Ostina bārā. Kad iegājām, Stīvens Kaluna jau bija tur — jau mazlietiņ iedzēris un ķildīgs. Laits smējās par kādu joku — smē­jās veselīgi, laimīgi kā milzīgs puika. Kaluna nievīgi nospļāvās uz grīdas. Laits, tāpat kā visi pārējie, to pa­manīja, bet nelikās zinis par puisi. Kaluna meklēja kašķi. Viņš uzskatīja par personisku apvainojumu Laita cenšanos sameklēt viņa māsu. Viņš visvisādi izrādīja savu neap­mierinātību ar Laita klātbūtni, bet Laits joprojām neli­

kās zinis. Laitam, jādomā, bija viņa drusku žēl, jo šerifa vissmagākais pienākums bija spitālīgo arestēšana. Nav sevišķi patīkami ielauzties kādā mājā un aizvest tēvu, māti vai bērnu, kas nav nodarījis nekā ļauna, bet pēc tam izraidīt viņu mūžīgā trimdā Molokai. Protams, tas ir ne­pieciešams sabiedrības drošībai, un es ticu, ka Laits pir­mais apcietinātu savu paša tēvu, ja vien viņam rastos aizdomas.

Beidzot Kaluna izgrūda:

«Paklausieties, Gregorij, jūs domājat, ka dabūsiet rokā Kalaniveo, bet jums nekas neiznāks!»

Kalaniveo bija viņa māsa. Izdzirdējis savu vārdu, Laits palūkojās uz viņu, bet neatbildēja. Kaluna lēca no ādas ārā. Viņš nepārtraukti uzkurināja sevi.

«Zināt, es jums kaut ko pateikšu,» viņš kliedza. «Jūs pats nokļūsiet Molokai ātrāk nekā aizdabūsiet uz turieni Kalaniveo! Es pateikšu, kas jūs esat. Jums nav tiesību atrasties godīgu cilvēku sabiedrībā. Jūs esat sacēlis baigu kņadu, pārlieku pļāpādams par savu pienākumu, vai tā nav? Jūs esat daudzus spitālīgos nosūtījis uz Molokai, visu laiku zinādams, ka jums pašam tur ir vieta.»

Ne reizi vien biju redzējis Laitu sadusmotu, bet tik pārskaitušos kā toreiz — nekad. Ar spitālību, kā jūs zināt, pie mums nejoko. Vienā lēcienā Laits bija klāt Kalunam, sagrāba viņu aiz kakla un norāva no krēsla. Šerifs nikni purināja viņu, tā ka jauktenim zobi sāka klabēt.

«Ko tu gribēji teikt»? Laits jautāja. «Klāj vaļā, citādi es no tevis izspiedīšu patiesību!»

Kā jūs zināt, Rietumos ir kāda frāze, kas izrunājama ar smaidu. Tāpat ir pie mums salās, tikai mūsu frāze attiecas uz spitālību. Lai nu kāds bija Kaluna, bet gļēvulis gan viņš nebija. Līdzko Laits atlaida vaļīgāk roku, Ka­luna atbildēja:

«Es pateikšu tev taisnību. Tu pats esi spitālīgais.»

Laits negaidot nogrūda jaukteni sāniski uz krēsla, ne­nodarot viņam nekādu ļaunumu, un sāka no visas sirds smieties. Taču viņš smējās viens un, pamanījis to, pār­laida acis mums visiem. Es piegāju pie Laita un raudzīju aizvest viņu prom, bet viņš nepievērsa man uzmanību. Viņš kā apburts skatījās uz Kalunu, kas ātri, nervozi ber­zēja sev kaklu, it kā lai dabūtu nost sērgu, ko bija at­

stājuši žņaudzēja pirksti. Šīs kustības bija neapzinātas, īstas.

Laits atkal pārlaida acis mums visiem, lēni noskatī­dams visus pēc kārtas.

«Ak mans dievs, zēni! Ak mans dievs!» viņš teica.

Viņš nevis izrunāja, bet drīzāk izdvesa šos vārdus aiz­smakušā, baiļu un šausmu pārņemtā balsī. Bailes aiz­žņaudza Laitam rīkli, bet es domāju, ka diezin vai viņš līdz šim ir pazinis bailes.

Beidzot viņa bezgalīgais optimisms guva virsroku, un viņš atkal iesmējās.

«Lielisks joks, vienalga, kas to būtu izdomājis,» viņš sacīja. «Iedzeršana uz mana rēķina. Man uz brīdi dūša saskrēja papēžos. Bet, zēni, neatkārtojiet to ne ar vienu! Tas ir par daudz nopietni. Ticiet man, šajā brīdī es miru tūkstoš reižu. Man ienāca prātā sieva, bērni un…»

Viņam aizlūza balss, un jauktenis, kas vēl aizvien ber­zēja kaklu, novērsa acis. Viņš bija apmulsis un norai­zējies.

«Džon,» Laits sacīja, pagriezdamies pret mani.

Viņa līksmā, dārdošā balss skanēja man ausīs. Tomēr es nespēju atbildēt viņam. Tajā brīdī es riju asaras, tur­klāt zināju, ka no manas sejas visu var nolasīt.

«Džon,» viņš atkārtoja, panākdamies tuvāk.

Viņš uzsauca man bikli, taču baismāks par visiem lie­tuvēniem bija tieši Laita Gregorija balsī saklausāmais biklums.

«Džon, Džon, ko tas nozīmē?» viņš turpināja vēl ne- drošāk. «Tas taču ir joks, vai ne? Džon, še mana roka! Vai tad es sniegtu tev roku, ja būtu spitālīgs? Vai es esmu spitālīgais, Džon?»

Viņš sniedza man roku; un, pie velna vai pie dieva, no kā man bija jābīstas? Laits bija mans draugs. Es sa­tvēru viņa roku, kaut gan sirds man sažņaudzās, redzot viņa seju apskaidrojamies.

«Tas bija tikai joks, Lait,» es teicu. «Mēs gribējām iznest tevi cauri. Bet tev taisnība — tas ir pārāk no­pietni. Mēs vairs tā nedarīsim!»

Šoreiz viņš nesmējās. Viņš smaidīja kā cilvēks, kas pamodies no nelāga sapņa un vēl nav ticis vaļā no smagā iespaida.

«Nu labi,» Laits teica. «Nedariet vairs tā, bet es parū­pēšos par iedzeršanu. Bet man jāatzīstas, ka jūs, zēni, brīdi likāt man pamatīgi trūkties. Paskatieties, kā esmu nosvīdis!»

Viņš nopūtās, norausa sviedrus no pieres un devās pie letes.

«Tas nav joks,» strupi pateica Kaluna.

Es biju gatavs ar acīm nogalināt viņu un jutu, ka tie­šām varētu aizraidīt Kalunu uz viņpasauli. Tomēr es ne­iedrošinājos nedz bilst kādu vārdu, nedz sist. Tas tikai paātrinātu katastrofu, bet es vēl loloju cerību kaut kā novērst to.

«Tas nav joks,» Kaluna atkārtoja. «Jūs esat spitālī­gais, Gregorij, un jums nav tiesību pieskarties pie godīgu cilvēku miesas… pie godīgu cilvēku tīrās miesas!»

Tad Gregorijs saskaitās.

«Tas joks ir aizgājis par tālu! Rimsties, Kaluna, rim­sties, kad tev saka, citādi es tevi iekaustīšu!»

«Vispirms aizejiet uz bakterioloģisko pārbaudi,» Ka­luna atbildēja, «un pēc tam sitiet mani kaut līdz nāvei, ja vēlaties! Paskatieties taču, cilvēk, uz sevi spogulī! Pats redzēsiet. Kuram katram tas redzams. Jums veidojas lauvas seja. Redzat, āda virs acīm kļuvusi tumšāka.»

Laits ielūkojās spogulī, un es pamanīju, ka viņam dreb rokas.

«Es neko neredzu,» viņš beidzot sacīja, tad pagriezās pret hapa-haole. «Tev ir melna sirds, Kaluna. Un es ne­kaunos atzīties, ka tu esi mani nobiedējis tā, kā neviens cilvēks nedrīkst biedēt otru. Es turēšu tevi pie vārda — tūlīt iešu to noskaidrot. Iešu taisni pie doktora Strov- bridža. Bet, kad nākšu atpakaļ, sargies!»

Neskatīdamies uz mums, Laits gāja uz durvju pusi.

«Pagaidi tepat, Džon!» viņš sacīja, redzēdams, ka gra­sos iet līdzi.

Mēs palikām, sastinguši kā rēgi.

«Tas ir taisnība,» sacīja Kaluna. «Gan paši redzēsiet!»

Visi paskatījās uz mani, un es pamāju ar galvu. Harijs Bērnlijs pielika glāzi pie lūpām, bet tūlīt pat nolaida to. Pusi viņš izšļakstīja uz letes. Lūpas viņam drebēja kā bērnam, kas gatavs laist vaļā raudienu. Neds Ostins van­dījās pa ledus kasti. Viņš tur neko nemeklēja un, manu­prāt, diezin vai apjauta, ko dara. Visi klusēja. Harijam Bērnlijam lūpas drebēja vēl vairāk. Pēkšņi viņš, savilcis seju atbaidoši ļaunā grimasē, iegāza Kalunam ar dūri pa seju. Kaluna nepalika parādā. Mēs nemēģinājām viņus izšķirt. Mums būtu vienalga, kaut vai nogalinātu jauk­teni. Kautiņš bija briesmīgs, bet mūs tas neinteresēja. Es pat neatceros, kad Bērnlijs mitējās sist un atļāva na­baga zellim aizrāpot. Mēs bijām pārāk satriekti.