Džeks Londons - ŠAUBAS PAR LABU APSŪDZĒTAJAM

Lai kā Votsonu iebiedēja un apsauca, galu galā viņam tomēr izdevās vienkārši un precīzi aprakstīt kautiņu, un, par spīti jautājumu krustugunīm, neviens sīkums viņa liecībā netika apgāzts. Pavisam citādi bija ar Petsija un abu viņa drauģeļu kliedzošajām viltus liecībām.

Gan Petsija advokāts, gan prokurors uzturēja apsū­dzību, īstenībā neko nepierādīdami. Votsons protestēja pret to, bet prokurors apklusināja Votsonu, paziņodams, ka viņš ir prokurors un zina, kas viņam darāms.

— «Petsijs Horans liecināja, ka viņa dzīvībai draudē­jušas briesmas un viņš bijis spiests aizstāvēties,» — ska­nēja tiesneša Vitberga spriedums. — «Misters Votsons liecināja to pašu. Katrs no viņiem zvērēja, ka pirmais sitis pretinieks, katrs zvērēja, ka pretinieks uzbrucis bez jebkāda iemesla. Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Šajā gadījumā šaubas ir diezgan pa­matotas. Tāpēc šajā gadījumā šaubas tiek izskaidrotas par labu Kārteram Votsonam un līdz ar to viņš tiek at­brīvots no apcietinājuma. Tas pats attiecas uz Petsija Horana lietu. Šaubas tiek tulkotas par labu viņam — un viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma.» Es iesaku abiem apsūdzētajiem sadoties rokās un izlīgt.

Vakara avīzē Votsons vispirms izlasīja virsrakstu «Kārters Votsons attaisnots». Otrā avīzē bija rakstīts: «Kārters Votsons izbēg no soda naudas.» Bet vislabākā bija informācija, kas sākās šādi: «Kārters Votsons ir lāga zēns.» Tajā bija teikts, ka tiesnesis Vitbergs ierosinājis abiem kaušļiem sadoties rokās, ko viņi arī nekavējoties izdarījuši. Tālāk bija lasāms:

««Iedzersim uz to vienu glāzīti,» teica Petsijs Horans.

«Lai notiek!» sacīja Kārters Votsons.

Un viņi roku rokā devās uz tuvāko bāru.»

IV

Šis piedzīvojums neatstāja Votsona dvēselē nekādu rūgtumu. Tā bija vēl viena jauna «sociālā pieredze», un rezultātā Votsons uzrakstīja vēl vienu grāmatu, kuras no­saukums bija «Policijas tiesas procedūra: eksperimentāla analīze».

Pēc gada, kādā vasaras rītā aizjājis uz savu rančo, Votsons nokāpa no zirga un kājām devās pa nelielu aizu, lai apskatītu pagājušajā ziemā iestādītās kalnu papardes. Iznācis no aizas, viņš nokļuva puķēm rotātā pļavā, bur­vīgā savrupā nostūrī, kuru no pārējās pasaules šķīra zemi pakalni un koku skupsnas. Un te viņš ieraudzīja cilvēku, kas acīmredzot bija atnācis pastaigāties no vasaras vies­nīcas mazajā pilsētiņā kādu jūdzi no šejienes. Viņi sati­kās aci pret aci un pazina viens otru. Šis cilvēks bija ties­nesis Vitbergs. Turklāt tā bija nepārprotama ielaušanās svešā teritorijā, tāpēc ka Votsons bija izlicis uz sava īpa­šuma robežām zīmes, kaut gan nepiešķīra tām nekādu svaru.

Tiesnesis sniedza roku, bet Votsons izlikās neredzam.

— Politika ir netīra lieta, vai ne, tiesnesi? — viņš sa­cīja. — Es redzu gan jūsu roku, bet es negribu to spiest. Avīze rakstīja, ka es pēc tiesas esot sniedzis roku Petsi­jam Horanam. Jūs zināt, ka tas nav taisnība, bet atļaujiet pateikt, ka es tūkstošreiz labprātāk sniegtu roku viņam un viņa nekrietnajiem līdzskrējējiem nekā jums.

Tiesnesis Vitbergs bija ārkārtīgi uztraukts, un, kamēr viņš krekšķinādams un stomīdamies mēģināja bilst kādu vārdu, Votsonu, kurš skatījās uz viņu, pēkšņi apskaidroja kāda doma, un viņš nolēma izstrādāt asprātīgu un ļaunu joku.

— Es nedomāju, ka cilvēks ar tādām zināšanām un pie­redzi kā jums var būt tik ļauns, — teica tiesnesis.

— Ļauns? — iebilda Votsons. — Nu, nē. Tas nav manā dabā. Un, lai jūs pārliecinātos par to, es parādīšu kaut ko interesantu, kaut ko tādu, ko jūs nekad nebūsiet redzē­jis. — Votsons pacēla no zemes akmeni, kas bija dūres lielumā. — Vai redzat to? Skatieties uz mani!

To teikdams, Votsons spēcīgi iesita ar akmeni sev pa vaigu. Viņš pāršķēla miesu līdz kaulam, un izšļācās asinis.

— Akmens bija pārāk ass, — viņš paskaidroja pār­steigtajam policijas tiesnesim, kas nosprieda, ka Votsons zaudējis prātu. — Vajadzēja tikai mazlietiņ ieskrambāt. Tādās lietās galvenais ir ticamība.

Kārters Votsons sameklēja gludāku akmeni un ar to vairākas reizes vieglāk iesita sev pa vaigu.

— Aha, — viņš nodudināja, — pēc pāris stundām vaigs būs skaistā zaļganmelnā krāsā. Tas būs pārliecinoši.

— Jūs esat jucis! — trīcošā balsī sacīja tiesnesis Vit­bergs.

— Nerunājiet rupjības! — teica Votsons. — Vai jūs re­dzat manu nobrāzto un asiņojošo seju? Jūs to izdarījāt ar labo roku. Jūs man iesitāt divas reizes. Tas ir zvērīgs neizprovocēts uzbrukums. Manai dzīvībai draud briesmas. Man ir jāaizstāvas…

Tiesnesis Vitbergs bailēs atkāpās, redzot sev pie paša deguna Votsona dūres.

— Pamēģiniet tikai desist man, un es likšu apcietināt jūs, — draudēja tiesnesis.

— To pašu es teicu Petsijam, — atbildēja Votsons. — Un vai zināt, ko viņš izdarīja, kad es vinatn pateicu to?

— Nē.

— Luk, kol

Tajā pašā mirklī Votsona labā dūre trāpīja pa tiesneša Vitberga degunu, un godājamais jurists nogāzās augš­pēdu zālē.

— Celieties augšā! — pavēlēja Votsons. — Celieties augšā, ja esat kārtīgs cilvēks. Tā man teica Petsijs, jūs to jau zināt.

Tiesnesis Vitbergs negribēja celties augšā, bet Votsons saņēma viņu aiz apkakles un uzrāva kājās tikai tādēļ, lai pataisītu viņam zilu aci un tad atkal apgāztu viņu augš­pēdu. Tad sākās spīdzināšana pēc indiāņu parauga. Ties­nesi Vitbergu piekāva pēc visiem likumiem. Viņam sita pa vaigiem, pa ausīm, viņu vilka ar seju pa zemi. Un visu laiku Votsons rādīja, kā to darījis Petsijs Horans. Reizi pa reizei atjautīgais sociologs iesita tā, lai rastos īsts asinsizplūdums. Vienu reizi, uzslējis nabaga tiesnesi stā­vus, viņš tīšuprāt sasita sev degunu pret šī džentlmeņa galvu. No deguna sāka tecēt asinis.

— Redziet nu! — iesaucās Votsons, paiedams nost un veikli iztriepdams asinis pa visu krūtežu. — Jūs to izda­rījāt. Jūs iegāzāt man ar dūri. Tas ir šausmīgi. Esmu tikko dzīvs. Man atkal ir jāaizstāvas.

Un tiesnesis Vitbergs atkal dabūja ar dūri pa seju un nokrita zālē.

— Es likšu apcietināt jūs, — viņš sacīja šņukstēdams.

— To pašu teica Petsijs.

— Zvērīgs uzbrukums … bez iemesla .,«

— Arī to teica Petsijs.

— Es noteikti likšu jūs apcietināt.

— Ja vien jums izdosies aizsteigties man priekšā.

Ar šiem vārdiem Kārters Votsons nokāpa aizā, uzlēca zirgā un jāja uz pilsētu.

Pēc stundas, kad tiesnesis Vitbergs bija atklibojis līdz savai viesnīcai, ciema konstebls viņu apcietināja: Kārters Votsons bija apsūdzējis tiesnesi vardarbībā un piekau­šanā.

V

— Godājamais tiesnesi, — otrā dienā Votsons teica ciema tiesnesim, pārtikušam fermerim, kurš pirms trīs­desmit gadiem bija beidzis lauku skolu, — tā kā šim Solam Vitbergam iešāvies prātā apsūdzēt mani piekau­šanā, es ierosinātu abas lietas izskatīt kopā. Liecības un fakti abos gadījumos ir vienādi.

Tiesnesis piekrita, un abas lietas izskatīja reizē. Vot­sons, kā apsūdzības liecinieks, runāja pirmais un izklās­tīja, kā viss noticis.

— Es plūcu puķes, — viņš liecināja, — plūcu puķes uz paša zemes, ir nedomādams, ka varētu draudēt bries­mas. Pēkšņi starp kokiem parādījās šis cilvēks un skrēja man virsū. «Es esmu Dodo,» viņš saka, «un varu pataisīt tevi zilu un melnu. Rokas augšā!» Es pasmaidīju, bet viņš tajā mirklī — baukš! — nogāza mani zemē un izsvaidīja puķes. Viņš lamājās visneķītrākajiem vārdiem. Tas bija zvērīgs uzbrukums bez kāda iemesla. Paskatieties uz manu vaigu, uz manu degunu. Tos nevar vairs pazīt. Viņš, jādomā, bija piedzēries. Nebiju paguvis attapties no pārsteiguma, kad viņš sāka man sist. Manai dzīvībai draudēja briesmas, un es biju spiests aizstāvēties. Tas ir viss, godājamais tiesnesi, lai gan visbeidzot es gribu teikt, ka galīgi nekā nesaprotu. Kāpēc viņš nosauca sevi par Dodo? Kāpēc tik zemiski uzbruka man?