Džeks Londons - ŠAUBAS PAR LABU APSŪDZĒTAJAM

— Aizvāciet viņu,, zēni. Jūs redzat, ka es nesitu viņu. Es nevēlos kauties. Es gribu iet prom no šejienes.

Apkārt stāvošie nedz kustējās, nedz bilda kādu vārdu. Šis klusums vēstīja ļaunu, un Votsonam pamira sirds. Petsijs mēģināja atgrūst viņu, bet Votsons nogāza viņu uz muguras un, ticis vaļā, gribēja mesties uz durvīm. Taču skatītāji aizstājās priekšā. Viņš ievēroja to bālās, uzblīdušās sejas — tādas ir cilvēkiem, kuri nekad nav redzējuši sauli, — un saprata, ka tie ir pilsētas džungļu nakts laupītāji un plēsoņas. Viņi spieda Votsonu atpakaļ, un Petsijs atkal kā vērsis metās viņam virsū.

Votsons aptvēra viņu un, izmantojot atelpas brīdi, mē­ģināja iežēlināt šo bandu. Tomēr viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Un tad viņš izjuta, ko nozīmē bailes. Votsonam bija gadījušās līdzīgas situācijas, kad tādos zaņķos rupji apietas ar vientuļu apmeklētāju, sakropļo un sadauza viņu līdz nāvei. Viņš saprata vēl kaut ko: ja grib izglābties, nedrīkst sist ne uzbrucējam, ne viņa palīgiem.

Tomēr Votsonā uzvirmoja taisnīgs sašutums. Lai nu kā, bet septiņi pret vienu — tas nebija godīgi. Bez tam viņš bija saniknots, viņā modās cīņas alkstošs zvērs, kas snauž katrā cilvēkā. Šajā brīdī viņš atcerējās sievu un bērnus, nepabeigto grāmatu, desmittūkstoš akru lielo kalnu rančo, kuru tā mīlēja. Gara acīm pavīdēja pat zilā debess velve, saules apspīdētās, puķēm rotātās pļavas, līdz ceļiem strautā iebridušie slinkie lopi, foreļu ziba upītēs. Dzīve bija laba, pārāk laba, lai ar to riskētu dzīvniecisku dusmu

uzliesmojuma dēļ. Vārdu sakot, Kārters Votsons nomieri­nājās un sāka izjust foaiies.

Pretinieks mēģināja izrauties no prasmīgā tvēriena. Votsons atkal nogāza viņu uz grīdas un metās uz durvīm, bet atkal atdūrās pret bālģīmjiem. No jauna bija jāizvai­rās no Petsija sitieniem un jāpāriet klineā. Tas atkārto­jās vairākas reizes. Votsons kļuva aizvien mierīgāks, bet apjukušais Petsijs, nevarēdams neko padarīt pretiniekam, iedegās aizvien spīvākās dusmās. Netikdams vaļā no Vot- sona, viņš sāka sist tam ar galvu. Sākumā trāpīja ar pieri pa degunu, bet tad Votsons piespieda seju Petsijam pie krūtīm. Tagad sakaitinātais Petsijs trieca galvu pret Vot- sona pauri, sasizdams pats savu aci, degunu un vaigu. Jo vairāk viņš sevi savainoja, jo negantāk sita ar galvu.

Šis vienpusīgais cīniņš turpinājās divpadsmit piecpa­dsmit minūtes. Votsons ne reizi nesita, tikai mēģināja aiz­bēgt. Dažbrīd, kad viņš, atraisījies no pretinieka, līkumoja starp galdiņiem un centās aizkļūt līdz durvīm, bālģīmji saķēra viņu aiz žaketes un atsvieda atpakaļ pie Petsija.. Laiku pa laikam — un tas atkārtojās daudz reižu — Kār­ters sagrāba Petsiju un, vispirms pagriezis, nogāza zemē uz muguras durvju virzienā, cenzdamies tajā brīdī sa­sniegt savu mērķi.

Galu galā Votsons nopinkājies, ar asiņojošu degunu un aizpampušu aci izkļuva uz ielas un ieskrēja krūtīs polis- rnenim.

— Apcietiniet to cilvēku'! — Votsons sēca.

— Sveiks, Pētsij! — teica polismenis. — Kas te par kautiņu?

— Sveiks, Cārlij! — atbildēja bāra saimnieks., — Šis tips ienāk …

— Apcietiniet šo cilvēku! — atkārtoja Votsons,

— Lasies! Vācies prom! — teica Petsijs.

— Vācieties prom, — piebalsoja polismenis, —- citādi ietupināšu jūs.

— Neiešu prom, kamēr jūs neapcietināsiet šo cilvēku. Viņš bez kāda iemesla uzbruka man.

— Vai tā ir, Petsij? — jautāja polismenis.

— Nē-e. Es tev izstāstīšu visu, Cārlij, un, zvēru pie dieva, man ir arī liecinieki. Es sēdēju virtuvē un ēdu zupu, kad ienāca šis tips un sāka sieties man klāt. Savu mūžu neesmu viņu redzējis. Viņš bija pilnā

— Paskatieties uz mani, polismeni! — protestēja sašu* tušais sociologs. — Vai tad es esmu piedzēries?

Polismenis drūmi, naidīgi paskatījās uz viņu un pameta ar galvu, lai Petsijs stāsta tālāk.

— Sitais tips sējās man klāt. «Esmu Tims Makgrets,» šis saka, «un varu izdarīt ar tevi visu ko. Rokas augša!» Es pasmējos, bet viņš divreiz iebliež man un izgāž manu zupu. Paskaties uz manu aci. Mani tikko nenogalināja.

— Ko jūs darīsiet, polismeni? — jautāja Votsons.

— Vācieties prom, citādi es nudien apcietināšu jūs! Sajā brīdī Kārterā Votsonā uzliesmoja brīva pilsoņa

cēlais sašutums.

— Es protestēju, polismeni…

Bet polismenis sagrāba Votsonu aiz rokas tik nikni, ka viņš gandrīz vai pakrita.

— Iesim, jūs esat apcietināts!

— Apcietiniet arī viņu! — uzstāja Votsons.

— Nenāk ne prātā! — atteica polismenis. — Kāpēc jūs viņam uzbrukāt, kad viņš mierīgi ēda zupu?

II

Kārters Votsons bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Ne vien tāpēc, ka viņu bija bez iemesla aizskāruši, pamatīgi piekāvuši un apcietinājuši. Visas rīta avīzes kā viena iz­nāca ar sensacionāliem paziņojumiem, ka Votsons dzē­rumā saķildojies ar pazīstamā «Vendoma» saimnieku. Paziņojumos nebija taisnības ne tik, cik melns aiz naga. Petsijs Horans un viņa drauģeļi aprakstīja kautiņu visos sīkumos. Nav šaubu, ka Kārters Votsons bijis piedzēries. Trīs reizes viņš iegrūsts renstelē, un trīs reizes viņš kā traks nācis atpakaļ un draudējis izārdīt bāru. «Izcilais sociologs piedzēries un iespundēts aiz restēm» — Votsons izlasīja kādas avīzes pirmajā lapaspusē, kur bija ievietots arī liels viņa attēls. Citi virsraksti skanēja šādi: «Kārters Votsons tiecas pēc čempiona titula», «Kārters Votsons da­būjis, ko pelnījis», «Ievērojamais sociologs mēģina izde­molēt kafejnīcu», «Petsijs Horans nokautējis Kārteru Votsonu trijos raundos».

Izlaists pret galvojumu, Kārters Votsons otrā rītā ieradās policijas tiesā kā apsūdzētais Kārtera Votsona lietā, lai atbildētu par uzbrukumu kādam Petsijam ITora- nam un viņa piekaušanu. Bet vispirms prokurors, kuram maksāja algu par visu «tautas» aizskārēju apsūdzēšanu, pavilka Votsonu sāņus un uzsāka neoficiālu sarunu ar viņu.

— Vai labāk nebūtu izbeigt šo lietu? — jautāja proku­rors. — Došu jums padomu, mister Votson: sniedziet mis­teram Horanam roku — un darīts! Es pateikšu tiesnesim vienu vārdu, un lietu izbeigs.

— Bet es negribu to izbeigt, — atteica Votsons. — Jūsu pienākums ir mani apsūdzēt, nevis ierosināt, lai izlīgstu ar šo … ar šo tipu.

— O, es jūs apsūdzēšu, neuztraucieties! — atcirta pro­kurors.

— Jums būs jāapsūdz arī šis Petsijs Horans, — brīdi­nāja Votsons, — tāpēc ka es iesūdzēšu viņu tiesā par uz­brukšanu un piekaušanu.

— Labāk gan sniedziet viens otram roku un izbeidziet šo lietu, — atkārtoja prokurors, un šoreiz viņa balsī bija saklausāmi gandrīz vai draudi.

Abu lietu izskatīšana bija nolikta pēc nedēļas pie poli­cijas tiesneša Vitberga.

— Tev nav nekādu izredžu, — Votsonam teica kāds viņa bērnības draugs, pilsētas vislielākās avīzes bijušais izdevējs. — Visi zina, ka tas tips tevi piekāvis. Viņam ir slikta slava, bet tas tev neko nedos. Abas lietas izbeigs. Un tikai tāpēc, ka tu esi tu. Kuru katru parastu cilvēku no­tiesātu.

— Es neko nesaprotu! — iesaucās apmulsušais socio­logs. — Tas tips ne no šā, ne no tā uzbruka un piekāva mani. Es neiesitu nevienu pašu reizi, un es …

—- Tas nav svarīgi, — draugs pārtrauca viņu.

— Bet kas tad ir svarīgi?

— Es tev pateikšu. Tu esi sacēlies pret vietējo policiju un visu politisko mašīnu. Kas tu esi? Tu pat neesi šīs pilsētas iedzīvotājs. Tu dzīvo laukos. Te tu nevari dabūt nevienu vēlētāja balsi. Tev nav nekādas ietekmes uz vē­lētājiem. Bet šis kroga īpašnieks savā rajonā var savākt ļoti daudz balsu.