Džeks Londons - ŠAUBAS PAR LABU APSŪDZĒTAJAM

— Tu gribi teikt, ka tiesnesis Vitbergs aptraipīs savas iestādes godu un lauzīs zvērestu, attaisnodams šo lopu? — jautāja Votsons.

— Gan redzēsi, — drūmi atbildēja draugs. — O, viņš nostrādās to veikli!. Viņš pasludinās ārkārtīgi likumīgu, ārkārtīgi juridisku spriedumu, kurā būs savārstīti visi mūsu enciklopēdijā atrodamie vārdi par taisnīgumu un tiesībām.

— Bet ir taču arī avīzes! — iebilda Votsons.

— Avīzes pašreiz necīnās ar varas iestādēm. Tās tevi apstrādās tā, ka nezināsi, cik vecs esi. Tu taču redzi, ko tās jau paguvušas tev nodarīt.

— Tātad tie zeļļi nerakstīs protokolā taisnību?

— Viņi uzrakstīs kaut ko tik ticamu, ka publika ticēs tam. Tu jau zini, ka viņi raksta protokolus saskaņā ar instrukcijām no augšas. Viņiem pavēlēs sagrozīt un iz­pušķot patiesību, un tev klāsies plāni, kad viņi to izdarīs. Labāk tūlīt pat izbeigt šo lietu. Tu esi iekūlies ķezā.

— Bet ir jau noteikta lietas izskatīšana.

— Tev tikai jāpasaka viens vārds, un viņi to izbeigs. Cilvēks nevar cīnīties ar mašīnu, ja viņu pašu neatbalsta mašīna.

III

Bet Kārters Votsons bija stūrgalvīgs. Viņš saprata, ,ka mašīna sadragās viņu, bet visu mūžu viņš bija krājis sociālo pieredzi, un šis gadījums bija kaut kas jauns.

Tiesas dienas rītā prokurors vēlreiz mēģināja nokārtot lietu.

— Ja jūs esat tā noskaņots, es gribētu uzaicināt advo­kātu, — sacīja Votsons.

— Tas nav vajadzīgs, — atteica prokurors. — Tauta maksā man, lai es uzturētu prasību, un es to darīšu. Bet paklausieties, ko es teikšu. Jums nav nekādu izredžu. Mēs abas šīs lietas apvienosim — un tad sargieties.

Tiesnesis Vitbergs atstāja uz Votsonu labu iespaidu. Šis neliela auguma druknais jaunais cilvēks ar gludi noskūto seju tiešām izskatījās patīkams un inteliģents. Labo iespaidu vairoja vienmēr smaidošās lūpas un jaut­rās rieviņas tumšo acu kaktiņos. Pētīgi vērodams viņu, Votsons gandrīz vai bija pārliecināts, ka viņa vecā drauga pareģojums nepiepildīsies.

Bet drīz vien Votsons mainīja savas domas. Petsijs Ho­rans un viņa dienderi sniedza tiesai veselu lēveni nepatiesu liecību. Votsons nebūtu spējis tam ticēt, ja nebūtu dzirdē­jis pats ar savām ausīm. Viņi noliedza, ka kautiņa laikā bijuši klāt pārējie četri liecinieki. Viens no lieciniekiem apgalvoja, ka atradies virtuvē un redzējis, kā Votsons bez jebkāda iemesla uzbrucis Petsijam, bet otrs, palicis bāra, redzējis, kā Votsons vēl divas reizes mēģinājis uzkrist Petsijam, kas ne pie kā nav bijis vajnīgs. Lamu vārdi, ku­rus liecinieki piedēvēja Votsonam, bija tik neizsakāmi riebīgi, ka viņi nodeva paši sevi. Tas nebija iespējams, ka viņš ņemtu mutē tādus vārdus! Bet, kad liecinieki ap­rakstīja, cik nežēlīgi viņš sitis nabaga Petsijam pa seju un kā salauzis krēslu, veltīgi mēģinādams iespert viņam, Votsonam pat nāca smiekli un tajā pašā laikā bija smagi ap sirdi. Tiesa bija farss, nekas vairāk, un, vērojot šādu zemiskumu, viņš jutās nomākts un nodomāja, cik garš ceļš cilvēcei vēl jānoiet līdz progresa virsotnēm.

Votsons nepazina sevi, un arī visniknākais ienaidnieks nepazītu viņu — par tādu trakgalvi un skandālistu viņš bija iztēlots. Bet, kā jau visos gadījumos ar juceklīgām viltus liecībām, dažās stāstu detaļās bija robi un pret­runas. Taču tiesnesis diezin kāpēc nepamanīja tās, bet Petsija advokāts veikli apgāja. Votsons nebija pagādājis sev aizstāvi un tagad priecājās, ka nebija to izdarījis.

Tomēr Votsons vēl juta zināmu uzticību pret tiesnesi Vitbergu, kad pats piegāja pie tiesas galda un sāka stās­tīt, kā viss noticis.

— Godājamais tiesnesi! Es pastaigājos pa ielu un ne­jauši…. — Votsons iesāka, bet Vitbergs pārtrauca viņu.

— Mūs neinteresē jūsu iepriekšējā rīcība, — viņš rupji uzkliedza. — Kurš pirmais iesita?

— Godājarna-is tiesrlesi, — turpināja Votsons, — man nav liecinieku, un pārliecināties par mana stāsta patiesī­gumu jūs varēsiet, tikai noklausījies to līdz galam…

Viņu atkal pārtrauca.

— Mēs te neizdodam žurnālus, — kliedza tiesnesis Vitbergs, skatīdamies uz viņu ļaunām acīm. Votsons gan­drīz vai nespēja ticēt, ka tas ir tas pats cilvēks, kura seju viņš bija pētījis pirms dažām minūtēm.

— Kurš sita pirmais? — jautāja Petsija advokāts.

Prokurors iejaucās, pieprasīdams paskaidrot, kuru no

abām lietām pašreiz izskata un ar kādām tiesībām Pet­sija advokāts iztaujā apsūdzēto. Advokāts atsita uzbru­kumu. Tiesnesis Vitbergs paziņoja, ka nekā nezina par divām apvienotām lietām. Tas viss prasīja paskaidroju­mus. Sākās ģenerālkauja, kas beidzās ar to, ka abi ju­risti atvainojās tiesai un viens otram. Lietas izskatīšana turpinājās, un Votsonam likās, ka viņš redz kabatas zagļu bandu, kas taisa traci ap godīgu cilvēku, kamēr citi velk viņam laukā maku. Mašīna darbojās — un tas bija viss.

— Kāpēc jūs iegājāt šajā iestādījumā, kam ir slikta slava? — jautāja Votsonam.

— Jau daudzus gadus es studēju ekonomiku un socio­loģiju un cenšos iepazīties .

Tālāk Votsons netika.

— Mūs neinteresē jūsu oloģijas, — pārtrauca tiesnesis Vitbergs. — Jautājums ir skaidrs. Atbildiet uz to skaidri! Vai jūs bijāt vai nebijāt iereibis? Tā ir visa jautājuma būtība.

Kad Votsons mēģināja pastāstīt, kā Petsijs savainojis sev seju, sizdams ar galvu, viņu atklāti izsmēja un ties­nesis Vitbergs atkal pārtrauca viņu.

— Vai apzināties, cik svēts ir zvērests, kuru jūs node­vāt, apsolīdams runāt tikai taisnību? — jautāja tiesnesis. — Jūs stāstāt mums pasaciņu. Tas ir neiedomājami, ka cilvēks tā kropļotu pats sevi, sizdams maigās un jutīgās sejas daļas pret jūsu galvu. Jūs esat prātīgs cilvēks. Tas taču ir neiedomājami, vai ne?

— Cilvēki zaudē spēju domāt, kad ir sadusmoti, — lēn­prātīgi atteica Votsons.

Tas dziļi aizskāra tiesnesi Vitbergu, un viņš iedegās svētās dusmās.

— Kādas jums tiesības tā runāt? — viņš kliedza. — Tā ir novirzīšanās. Tam nav nekāda sakara ar lietu. Jūs, ser, esat te, lai liecinātu par notikušo. Tiesai nav ne mazākās vēlēšanās uzklausīt jūsu viedokli, vienalga, par ko tas būtu.

— Es tikai atbildēju uz jautājumu, jūsu godība, — pa­zemīgi iebilda Votsons.

— Nekā tamlīdzīga! — atkal eksplodēja tiesnesis. — Un es brīdinu jūs, ser, brīdinu, ka ar tādu apvainojošu iztu­rēšanos jūs noskaņojat visus pret sevi. Un es gribu, lai jūs zinātu, ka mēs šajā nelielajā tiesas zālē protam ievē­rot likumus un pieklājību. Man kauns par jums.

Un, kamēr turpinājās abu juristu sīkumainais strīds, kas bija pārtraucis apsūdzētā liecību par notikumiem «Vendomā», Kārters Votsons bez kāda sarūgtinājuma, ziņkāri un tajā pašā laikā skumji vēroja, kā tepat acu priekšā darbojas varenā un nožēlojamā mašīna, kas va- dfja šo valsti, domāja par nesodīto un nekautrīgo kukuļ­ņemšanu, kuru tūkstošiem pilsētās piekopa šai mašīnai kalpojošie riebekļi. Te, šajā zālītē, tiesnesis, kas arī pa­devīgi kalpoja šai mašīnai, klanījās krodziniekam, kurš turēja savās rokās milzumu vēlētāju. Bezgodīgā, maziskā tiesas prāva bija tikai viens no piemēriem, kā darbojas šī kolosālā daudzsejainā mašīna katrā pilsētā un štatā, tūk­stoš veidolos mezdama ēnu pār visu zemi.

Kārteram ausīs skanēja pazīstama frāze: «Tas taču ir smieklīgi.» Pašā strīda karstumā viņš skaļi iesmējās, iz­pelnīdamies ar to drūmu tiesneša Vitberga skatienu. Viņš nosprieda, ka šie kauslīgie juristi ir tūkstoškārt slik­tāki par bramanīgajiem tirdzniecības kuģu stūrmaņiem, kuri prot ne tikai uzbrukt, bet arī aizstāvēties. Turpretī šie sīkie nekrietneļi slēpās aiz likuma varenās muguras. Viņi paši sita, bet nevienam citam nebija atļauts sist pretī, tāpēc ka aiz viņiem bija cietuma kameras un apro­bežoto polismeņu — šo algoto, profesionālo kaušļu nūjas. Votsons tomēr nejuta sarūgtinājumu. Viņš aizmirsa, cik rupja un liekulīga ir šī procedūra, jo tas viss bija vien­kārši smieklīgi. Votsonu izglāba humora izjūta.