Džeks Londons - VELNI FUATINO SALA

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeks Londons - VELNI FUATINO SALA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Прочие приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

VELNI FUATINO SALA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VELNI FUATINO SALA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

VELNI FUATINO SALA
Džeks Londons VIII sēj.
Saules dēls

VELNI FUATINO SALA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VELNI FUATINO SALA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Tas notika tovakar, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilš­papīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trie­ciena viņš bija izvairījies.

VIII

Kādu dienu agri no rīta, pirms saule bija sākusi kvel­dēt visā spēkā, pienāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.

Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Vi­ņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehaa bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dinamīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldē­juši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis viņus uzošņāja.

— Saka, šis gribētu atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim nobadojušies līdz nāvei.

— Vediet viņu šurp! — Grīfs teica.

— Un tad mēs viņu nokausim! — Cilvēks-Kaza priecīgi izsaucās.

Grīfs papurināja galvu.

— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Kaza turējās pretī.

— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli! Pēc mūsu paražām doto vārdu nedrīkst lauzt.

— Tās ir muļķīgas paražas.

— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grifs nopietni at­bildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pa­manīdams, cik kārīgi Tehaa osta un skatās. — Nedari tā, Tehaa, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas ir bads! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņkāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!

Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās prātīgi, nepastiepdams roku sveicienam.

— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzir­dējis.

— Es vēlētos, kaut par jums es nekad nebūtu dzirdē­jis, — Grīfs atbildēja.

— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, ka­mēr vēl nezināju, kas iebraucis, nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jums izdevās mani tā iesprostot.

— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu. — Grīfs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru [2] , nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien ari pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, šai ziņā būtu līdzīgi.

Zem iedeguma Rauls nikni pietvīka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārstei­gumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pret­statā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā ari izcilnētajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa seja to pauda pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tādu, kā šim cilvēkam trūka.

— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnī­jušies par karaļvaras iegūšanu.

Nu bija Grifa kārta palocīties.

— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami kolo­niālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu no­teicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.

— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.

— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.

Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.

— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?

Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.

— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.

Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.

Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.

— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pa­garšojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.

Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu ap­smādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.

— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drī­zumā nepadosieties.

Rauls netīksmē iesmējās.

— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.

Grīfs pakratīja galvu.

— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.

— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.

— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos sa­slēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida ana­hronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā iz­bēgt no tā, kas jums gaidāms.

Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez re­zultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un iz­zuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.

— Pašlaik nu mēs esam badā, Brāli, — teica Grifs, — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatino. Iespējams, ka viņš jau rit pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē un Tehaa, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz klints.

Tehaa, vienīgais fuatinietis starp raiateiešiem, būdams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarikadētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grifa un Mauriri.

Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns uz zemes sē- res, kur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka at­stāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz pie­krasti. No slēptuves Lielās klints virsotnē Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», vir­zīdamies pa šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūstītie Fuatino vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šoneri. Ka­mēr tie apakšā lēnām airējās, Mauriri pēc Grifa norādīju­miem sauca tiem lejup, kā rīkoties. Grifam blakus atra­dās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sasaistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VELNI FUATINO SALA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VELNI FUATINO SALA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «VELNI FUATINO SALA»

Обсуждение, отзывы о книге «VELNI FUATINO SALA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x