Džeks Londons - VELNI FUATINO SALA
Здесь есть возможность читать онлайн «Džeks Londons - VELNI FUATINO SALA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Прочие приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:VELNI FUATINO SALA
- Автор:
- Жанр:
- Год:неизвестен
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
VELNI FUATINO SALA: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VELNI FUATINO SALA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Džeks Londons VIII sēj.
Saules dēls
VELNI FUATINO SALA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VELNI FUATINO SALA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Tas notika tovakar, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilšpapīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trieciena viņš bija izvairījies.
Kādu dienu agri no rīta, pirms saule bija sākusi kveldēt visā spēkā, pienāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.
Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Viņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehaa bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dinamīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldējuši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis viņus uzošņāja.
— Saka, šis gribētu atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim nobadojušies līdz nāvei.
— Vediet viņu šurp! — Grīfs teica.
— Un tad mēs viņu nokausim! — Cilvēks-Kaza priecīgi izsaucās.
Grīfs papurināja galvu.
— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Kaza turējās pretī.
— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli! Pēc mūsu paražām doto vārdu nedrīkst lauzt.
— Tās ir muļķīgas paražas.
— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grifs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehaa osta un skatās. — Nedari tā, Tehaa, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas ir bads! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņkāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!
Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās prātīgi, nepastiepdams roku sveicienam.
— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzirdējis.
— Es vēlētos, kaut par jums es nekad nebūtu dzirdējis, — Grīfs atbildēja.
— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, kamēr vēl nezināju, kas iebraucis, nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jums izdevās mani tā iesprostot.
— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu. — Grīfs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru [2] , nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien ari pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, šai ziņā būtu līdzīgi.
Zem iedeguma Rauls nikni pietvīka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā ari izcilnētajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa seja to pauda pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tādu, kā šim cilvēkam trūka.
— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu.
Nu bija Grifa kārta palocīties.
— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.
— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.
— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.
Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.
— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?
Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.
— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.
Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.
Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.
— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.
Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu apsmādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.
— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.
Rauls netīksmē iesmējās.
— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.
Grīfs pakratīja galvu.
— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.
— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.
— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.
Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez rezultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un izzuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.
— Pašlaik nu mēs esam badā, Brāli, — teica Grifs, — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatino. Iespējams, ka viņš jau rit pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē un Tehaa, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz klints.
Tehaa, vienīgais fuatinietis starp raiateiešiem, būdams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarikadētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grifa un Mauriri.
Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns uz zemes sē- res, kur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka atstāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz piekrasti. No slēptuves Lielās klints virsotnē Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», virzīdamies pa šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūstītie Fuatino vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šoneri. Kamēr tie apakšā lēnām airējās, Mauriri pēc Grifa norādījumiem sauca tiem lejup, kā rīkoties. Grifam blakus atradās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sasaistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «VELNI FUATINO SALA»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VELNI FUATINO SALA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «VELNI FUATINO SALA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.