Džeks Londons - VELNI FUATINO SALA

Četru šauteņu zalve no zemes sēres liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz pie­krastei, ķeras pie darba. Lodes vairs nespindza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ieročus. Tomēr neko nopietnu nodarīt viņi nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja virsbūvju aizsega, kamēr vējš un paisums nesa šoneri arvien tālāk projām. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.

Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas parā­dīja viņa atjautību un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatino ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no sa­viem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri zemes sērei, tā neļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim at­jaunotā šaudīšana vēstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neņem vērā to, ka «Valeta» bija pagalam.

Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni ap­draudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairā­kas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pavadībā pel­dēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pie­nāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.

— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pilnībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sap­ņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un nevaram laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar palaist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.

— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.

Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu kala- bašus [1] , katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja tālāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigaretes vai pīpes.

— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalabašus!

Apgriezies ar galvu lejup, viņš ienira. Grīfs, gulēdams

ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri atstātās fosfores- cētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās. .

— Še! Dzer!

Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.

— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.

— Pašā dibenā?

— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni aug­stu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!

Vairākas reizes piepildījis plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni, pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs iz­vilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vēroja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aiz­šūpo jās garām.

Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien palieli­nājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mau­riri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.

— Tur ir haizivis, — Grifs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.

— Pe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatino ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.

— Bet tīģerhaizivis? Es ari tās esmu šeit redzējis.

— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.

Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks atpel­dēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sanākušas tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.

— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šo­nakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehaa.

Grifs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā tropu tveicē nav pietiekams valgums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehaa at­griezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazīt vi­sas ārējās pazīmes, kas saistās ar slāpēm, — kad lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pārklājas graudainām gļotām un pietūkušajai mēlei mute kļūst par šauru.

Tumsā Grīfs - aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, saldajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildījās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalabašu, un Grīfs, lū­kodamies lejup no augšas, ieraudzīja jūras spoku vizmo- šanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert līdzi dārgo nastu — piepildītos kalabašus.

Barības viņiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas bija pārāk stāvas, lai nokāptu līdz ūdens līmenim, kur radzes klāja gliemežu kolonijas, pērkonīgi rēcošās bangotnes apskalotas. Vietvietām, kur varēja no­rāpties pa aizām, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz glie­mežu un jūras ežu. Reizēm izdevās noķert cilpā kādu fregatputnu vai citu jūras lidoni. Kādreiz, izmantojot kā ēsmu fregatputna gabalu, viņiem palaimējās noķert uz āķa haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto haizivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa hai­zivij.

Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mo­cība. Mauriri lūdzās lietu no Kazu dieva. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši bija atkrituši no tā un piesauca savu seno pagānisma dienu dievus. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acis nikni zibinot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vē­sajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dār­dināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita se­višķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vairāk par citiem. Brauns, izbadojies, slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausīties ukuleļu un ģitāru trinkšķus vai Huahines salas sieviešu dziesmiņas un hula melodijas, bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzu- šais tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:

Kur nav ne bēdu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.

Kur nav ne atmodas, ne miega —

Kur nav ne saules, nav ne sniega — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.

Tad Brauns sāka plosīties. Aklā niknumā viņš raidīja pret šoneri šāvienu pēc šāviena. Atbildes vietā atsaucās vīriešu un sieviešu smieklu šalts un no zemes sēres ska­nēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais tenoriņš ne­mitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, kamēr korālis bija galā.