Džeks Londons - VELNI FUATINO SALA

— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurkšķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīniņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju Lavīnas restorānā. Es jūs redzēju uz «Kitivei- kas». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Šie cil­vēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāli- ņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi paņēma ka- tordzniekus no Numeas salas un tā pavairoja savus spē­kus. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebridu salās. Vani- kori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…

Bet Grīfs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš skriešus metās uz pie­krasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledoni- jas. Un šitā rīkļurāvēju banda patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu briesmu dar­biem.

Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā takas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas stei­dzās viņam pretī no piekrastes puses.

— Lielo Brāli, — Cilvēks-Kaza elsa, — es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi meklēs tevi.

Viņš metās pa taku projām no piekrastes.

— Kur Brauns? — Grīfs vaicāja.

— Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!

— Bet mani cilvēki no laivas?

Mauriri bija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.

— Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera. Viņus neno­nāvēs. Es tev saku taisnību, Velniem vajadzīgi matroži, Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šoneri — to es pats redzēju. Nāc!

Kaut gan Deivids Grifs daudz nebēdāja par savu dzī­vību un ādu, tomēr arī lieka pārgalvība nebija viņa dabā. Viņš zināja, kad jācīnās un kad jābēg, un nemaz ne­šaubījās, ka patlaban pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Ma- laarai, kura sakumpusi tupēja Lielās mājas durvīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie pa­pēžiem gluži kā šunelis klunkurēja Zaķa Lūpa. No aizmu­gures jau skanēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij pulsēt kaklā. Platā taka sašau- rinājās, pasviedās pa labi un strauji slējās kalnup. Pē­dējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka. vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zel­tainu lapseņu pūļiem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Mauriri pacēla roku pret kailu vulkāniskas klints izcilni un rādīja, ka stidziņa ved tieši tam pāri.

— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvas, bet citas takas nav. Viņi arvien paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!

Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.

— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.

Viņš izlēca saules kvēlē, un no apakšas vairākas šau­tenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plakšķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grīfs sekoja, un kāda lode ietriecās klintī tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un pilnīgi iepazinās ar notikušo.

— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No vi­sām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņi braukāja pa līci gan lielajās laivās, gan kanulaiviņās. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raia­teas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nokļūt līča viņā galā, bet viņi aizšķērsoja ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs gan izglābām šautenes un visas patro­nas, bet laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un patronām.

— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nedeva man brīdinājuma zīmi, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.

— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie te­vis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; mani viņi vajāja līdz pat rītausmai un vēl visu rītu dzenāja tur pa to ieplaku. Tad tu iebrauci ar savu šoneri — un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.

— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?

— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un nešau- dīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.

— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs uz­runāja «Valetas» pavāru.

Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms gada viņš ar «Valetu» bija aizbraucis no Tahiti un brau­kājis pa Paumotu salām. Vecais Dipijs bija reizē «Vale­tas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nome­tinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Stūr­maņa vārds bija Rauls van Asvelds, kravas pārziņa — Karls Lepsiuss.

— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunāja­mies tumsā uz klāja, kad viņi domāja, ka neviens neklau­sās, — Zaķa Lūpa paskaidroja.

«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta pēr|u, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī pēc izbraukšanas no Fanriki kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Ta- hitiešu matroži visi samukuši bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van Asvelds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.

— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienī­gais paliku dzīvs un vēl abi velni, jo manis viņiem va­jadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējieiņ.