Džeks Londons: Saules dēls

Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grifa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to centīgi ierakstīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan ap­smiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzītas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. To izdarīja trīs dauzonīgi kareivji, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt pret tiem savus žokļus. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.

Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā 1 ie­la ja pils pagalmā. Viņa labā acs un zods bija sapampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret duri. Torīt pilī tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Sā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā no plīsumu vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vien­kāršo ļaužu pūlis, ko karaspēks mēģināja atturēt, spaidī­jās ārpus pagalma. Vienīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievērojamākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dī- zijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kornēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, tuvre­dzīgi samiedzies.

Pārmaiņus gan pievēja piekrastes runasvīrs, gan no- vēja piekrastes runasvīrs, gan kalnu ciematu runasvīrs, katrs pārstāvēdams grupu mazāku runasvīru un augst­maņu, cēlās kājās un teica savu runu. īstenībā viņi visi teica vienu un to pašu. Viņi piktojās par papīra naudu. Saimniecība neejot nekādā jēgā. Kopru vairs nekūpinot. Ļaudis kļuvuši aizdomīgi. Apstākļi izveidojušies tādi, ka visi gribot maksāt savus parādus, bet neviens negribot, lai viņam maksā. Nu aizdevēji mēdzot slapstīties no sa­viem parādniekiem. Nauda kļuvusi lēta. Cenas kāpjot, bet trūkstot pašu vajadzīgāko mantu. Lai nopirktu vistu, vajagot maksāt trīsreiz vairāk par parasto cenu, un arī tad vēl vista esot tik sīksta, ka acīmredzot, ja vien to nepasteigtos pārdot, tūdaļ būtu pati nosprāgusi aiz ve­cuma. Izredzes esot bēdīgas. Parādījušās zīmes un pare­ģojumi. Dažos novados uznākušas žurku briesmas. Raža esot vāja. Cukurāboli esot sīciņi. Visražīgākajam avokado kokam pievēja piekrastē noslēpumainā kārtā nokritušas visas lapas. Mango augļiem zudusi katra garša. Banānu lapas apgraužot nez kādi tārpi. Zivis esot pametušas okeānu, bet parādījušās tīģerhaizivis neiedomājamos dau­dzumos. Meža kazas aizbēgušas nepieejamās kalnu vir­sotnēs. Poi x saknes poi dīķos kļuvušas rūgtas. Kalnos at­skanot dārdoņa, pa naktīm staigājot gari; kāda sieviete no Punta-Punas pēkšņi zaudējusi valodu, bet Eiho cie­matā piedzimis kazlēns ar piecām kājām. Un sanāksmē sapulcējušies ciematu vecākie bija cieši pārliecināti, ka visā vainojama vienīgi Fulualeas dīvainā nauda.

Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neapmieri­nāti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīkojumu tir­gotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.

Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un vi­siem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organizā­ciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tir­gotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veikalo- šanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinā­dams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.

Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tir­gotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad ne­pieņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neat­griezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.

Viņš stastija vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīviešus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdājiem) ļau­dis viņus sauks. «Kai-kanakI Kairkanak!»

Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man izskaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobeidza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.

Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība — tā Kornē­lijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādām priekšrocībām, kādas dodot bal­tie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot arvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas būtība — lai nu visi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstā­kās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Saules Spalvas, esot to ieviesis. Un tālab tirgotāji pretojoties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi brau­cot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotā­jiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tikai vēlētos.

Tālab baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš sau­coties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltajiem laupītājtirgoņiem spožā gaismā nevei­coties. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.

Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mutēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizētās val­stīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pajautāšot Jere­mijam, vai tas tā esot vai ne.

Jeremija neko neatbildēja.

— Jūs redzat, — Kornēlijs turpināja, — viņš neatbild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi valstīs ir papīr­naudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cil­vēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīna- kalnā, es jautā tev — vai tu vari noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?

Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bun­goja pa klēpī turamā groza rokturi.