Džeks Londons: Mapuhi māja

Drīz vien pēc pusdienas, pieceldamās laivā visā augumā, Nauri ieraudzīja Hikueru. Kokospalmu puduru uz salas vairs nebija. Tikai šur tur retumis rēgojās pa aplauzītam stumbram. Ieraugot salu, viņa kļuva mundrāka. Viņa taču atradās tai tuvāk nekā bija domājusi. Bet straume nesa laivu uz rietumiem. Pretodamās straumei, Nauri turpināja airēt. Aira lāpstiņas sējums kļuva vaļīgs, un viņai pagaja daudz laika, savelkot auklu ciešāk. Bez tam vienmēr bija jāsmeļ. Ik pēc pāris stundām viņai vajadzēja mest mieru airēšanai, lai izsmeltu no laivas ūdeni. Un visu laiku Viņa tika nesta uz rietumiem.

Ap saulrietu Hikuera atradās trīs jūdzes dienvidaustrumos no Nauri. Parādījās pilns mēness, un ap pulksten astoņiem sala bija divas jūdzes no viņas tieši austrumos. Nauri pamocījās vēl stundu, bet sala joprojām bija tikpat talu kā iepriekš. Viņa bija iekļuvusi ļoti stiprā straumē, laiva bija pārāk liela, airis nekur nederēja, un viņa izšķieda daudz laika un pūļu, smeļot ūdeni. Bez tam Nauri bija ļoti nogurusi un spēki viņai zuda. Lai viņa pūlējās ka pūlēdamās, laivu nesa uz rietumiem.

Nauri pielūdza savu haizivju dievu, izlēca no laivas un sāka peldēt. Ūdens viņu atsvaidzināja, un laiva drīz vien alika viņai aiz muguras. Pēc stundas zeme jau bija lietni tuvāk. Tad nāca visbriesmīgākais. Taisni viņai priekšā, ne tālāk par divdesmit pēdām, ūdeni pāršķēla milzīga spura. Nauri peldēja tai tieši virsū, un tā lēnām aizslīdēja projām, pagriezdamās pa labi un apmezdama ap viņu loku. Nauri neizlaida spuru no acīm un tikai peldēja. Kad ta nozuda, viņa iegremdēja seju ūdenī un gaidīja. Kad ta atkal parādījās, viņa sāka atkal peldēt. Nauri manīja, ka haizivs nesteidzas. Skaidrs, pēc orkāna tai nebija trūcis barības._ Ja haizivs būtu ļoti izsalkusi, Nauri nešaubījās, ka tā tūliņ mestos viņai virsū. Haizivs bija piecpadsmit pēdu gara un varētu Nauri pārgriezt uz pusēm ar vienu kodienu.

Bet Nauri nebija laika noņemties ar haizivi. Vienalga, vai viņa peldēja vai ne, straume visu laiku nesa viņu projām no zemes. Pagāja pusstunda, un haizivs kļuva drošāka. Redzēdama, ka tai nekas nedraud, tā sāka mest ap Nauri arvien šaurākus lokus un, garām slīdot, nekautrīgi zibsnīja ar acīm. Nauri ļoti labi zināja, ka agrāk vai vēlāk plēsoņa uzdrošināsies mesties viņai virsū. Nauri nolēma rīkoties pirmā. Tas bija izmisuma pilns solis. Nauri taču bija jau veca sieviete, turklāt atradās viena pati jūrā un bija kļuvusi pavisam vārga aiz bada un pārciestajām grūtībām, tomēr, sastapusies ar šo jūras plēsoņu, viņa gribēja novērst tā uzbrukumu, pati uzbrukdama pirmā. Viņa peldēja uz priekšu, gaidīdama izdevīgu brīdi. Beidzot haizivs gausi slīdēja viņai garām tikai astoņu pēdu attālumā. Nauri it kā uzbrukdama metās uz to. Haizivs nikni pasita ar asti un aizbēga, ar savu raupjo sānu nobrāzdama viņai ādu no elkoņa līdz plecam. Tā aizpeldēja airi ar lielu līkumu un beidzot pazuda.

Mapuhi un Tefara gulēja ar skārda gabaliem pārklātā smilšu bedrē un ķildojās.

— Ja tu būtu darījis, kā es teicu, — Tefara jau tūkstošo reizi pārmeta, — ja tu būtu paslēpis pērli un nebūtu nevienam neko stāstījis, tā būtu tev vēl tagad.

— Bet Huru-Huru bija kopā ar mani, kad es atvēru gliemežnīcu, es tev jau neskaitāmas reizes esmu to leicis.

— Un tagad mums vairs nebūs mājas. Rauls man šodien sacīja, ja tu nebūtu pārdevis Toriki pērli…

— Es to nepārdevu. Toriki mani apzaga …

— Ja tu nebūtu pārdevis pērli, viņš tev dotu pieci tūkstoši franču dolāru, kas ir tikpat kā desmittūkstoš Cīles dolāru.

— Viņš būs apspriedies ar savu māti, — Mapuhi paskaidroja. — Viņa gan kaut ko saprot no pērlēm.

— Bet tagad mums vairs nav peries, — Tefara žēlojās.

— Toties es samaksāju Toriki savu parādu. Tas tomēr ir tūkstoš divi simti dolāru.

— Toriki ir beigts! — Tefara iekliedzās. — Nekas nav zināms par viņa šoneri. Tas ir aizgājis bojā kopā ar «Aorai» un «Hiru». Vai Toriki tev dos trīs simti dolāru kredīta, kā solījās? Nē, jo Toriki ir beigts. Un, ja tu nebūtu atradis pērli, vai tu tagad būtu Toriki parādā tūkstoš divi simti dolāru? Nē, jo Toriki ir beigts un mirušajiem nekas nav jāmaksā.

— Bet Levi nesamaksāja Toriki, — Mapuhi sacīja. — Viņš iedeva tam papīra gabaliņu, pret kuru Papeetē varētu saņemt naudu. Taču tagad Levi ir beigts un nevar samaksāt;' un Toriki ir beigts, un papīrs pazudis kopā ar viņu, bet pērle pazudusi ar visu Levi. Tev taisnība, Tefara. Esmu paspēlējis pērli un neesmu nekā par to dabūjis. Labāk gulēsim.

Piepeši viņš pacēla roku un ieklausījās. Ārpusē bija dzirdamas tādas skaņas, it kā kāds smagi un ar mokām elpotu. Kāda roka grābstījās ap pinumu, kas aizsedza ieeju.

— Kas tur ir? — Mapuhi iesaucās.

— Nauri, — skanēja atbilde. — Vai nezināt, kur ir mans dēls Mapuhi?

Tefara iekliedzās un satvēra vīra roku.

— Spoks! — zobiem klabot, viņa čukstēja. — Spoks!

Mapuhi seja aiz šausmām kļuva dzeltena. Viņš bailīgi

piespiedās sievai.

— Labā sieviete, — viņš stomījās, cenzdamies pārvērst savu balsi. — Es labi pazīstu tavu dēlu. Viņš dzīvo lagūnas austrumu krastā.

Ārpusē atskanēja nopūta. Mapuhi kļuva mundrāks. Viņš bija pievīlis garu.

— Bet no kurienes tu nāc, labā sieviete? — viņš vaicāja.

— No jūras, — skanēja skumīga atbilde.

— Tā jau es domāju! Tā jau es domāju! — ievaimanājās Tefara, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ.

— No kura laika Tefara pārnakšņo svešās mājās? — Nauri balss jautāja.

Mapuhi uzmeta sievai baiļu un pārmetumu pilnu skatienu. Viņas balss bija nodevusi viņus abus.

— Un no kura laika mans dēls Mapuhi atsakās no savas vecās mātes? — balss turpināja.

— Nē, nē, es ne — Mapuhi nav atteicies no tevis, — viņš iesaucās. — Es neesmu Mapuhi. Es tev saku, ka viņš ir lagūnas austrumu krastā.

Ngakura uztrausās sēdus un sāka raudāt. Pinums sakustējās.

— Ko tu dari? — Mapuhi prasīja.

— Es eju iekšā, — Nauri balss atbildēja.

Pinuma gals cēlās uz augšu. Tefara gribēja palīst zem segas, bet Mapuhi viņu nelaida. Viņam vajadzēja kāda, pie kā turēties. Drebēdami pie visām miesām, klabošiem zobiem, acis iepletuši, viņi raudzījās uz pinumu. Bedrē ielīda Nauri — slapja un bez ahu.

— Tu varētu iedot savai vecajai mātei nodzerties, — spoks žēli sacīja.

— Iedod viņai nodzerties, — Tefara drebošā balsī teica.

— Iedod viņai nodzerties, — Mapuhi savukārt teica Ngakurai.

Un viņi abi izgrūda Ngakuru laukā no segas apakšas. Pēc brītiņa Mapuhi, bailīgi palūrējis, redzēja, ka spoks dzer. Kad tas izstiepa trīcošo roku un uzlika uz viņējās, viņš sajuta šīs rokas svaru un pārliecinājās, ka tas nav spoks. Tad viņš izlīda no segas apakšas un izvilka līdzi arī Tefaru. Drīz vien viņi visi klausījās Nauri stāstu. Un, kad viņa pastāstīja par Levi un ielika Tefarai rokā pērli, pat Tefara atzina, ka viņas vīramāte ir dzīvs cilvēks.

— Rīt no rīta, — Tefara sacīja, — tu pārdosi pērli Raulam par pieciem tūkstošiem franču dolāru.

— Bet māja? — Nauri iebilda.

— Viņš uzcels māju, — Tefara atbildēja. — Viņš saka, tā izmaksāšot četri tūkstoši franču dolāru. Bet par tūkstoš franču dolāriem viņš dos mums preces uz kredīta, tas ir, par divi tīkstošiem Cīles dolāru.

— Un vai māja būs sešas asis gara? — Nauri jautaja.

— Jā, — Mapuhi atbildēja, — sešas asis.