Džeks Londons: Mapuhi māja

No tūkstoš divi simti cilvēkiem, kas iepriekšējā vakarā bija salā, dzīvi bija palikuši tikai trīs simti. Mormoņu misionārs un žandarms tos reģistrēja. Lagūna bija pilna līķiem. Neredzēja vairs nevienas mājas, nedz būdiņas. Visā salā nebija palicis ne akmens uz akmens. Noturējusies bija tikai reti kāda kokosa palma, bet palikušās bija aplauzītas, un tām bija notriekti visi rieksti. Nebija dzeramā ūdens. Seklajās akās, kur uzkrājas lietus ūdens, bija nosēdusies sāls. No lagūnas izzvejoja dažus izmirkušus miltu maisus. Izglābušies izgrieza nokritušo kokosriekstu kodolus un ēda tos. Vietām viņi salīda mazās bedrītēs, kuras izraka smiltīs un pārklāja ar skārda jumtu atliekām. Misionārs pagatavoja primitīvu destilatoru, bet viņš nespēja izdesti- lēt ūdeni trīs simti cilvēkiem. Otrās dienas vakarā Rauls, peldēdamies lagūnā, ievēroja, ka nejūt vairs tik negantas slāpes. Viņš pavēstīja to pārējiem, un drīz vien trīs simti vīriešu, sieviešu un bērnu stāvēja līdz kaklam ūdenī un centās kaut tādējādi remdināt savas slāpes. Līķi peldēja viņiem garām, un viņi klupa pret tiem, kas gulēja lagūnas dibenā. Trešajā dienā ļaudis apraka visus mirušos un sāka gaidīt glābšanas kuģus.

Pa to laiku Nauri, ko orkāns bija atšķīris no viņas ģimenes, piedzīvoja citādas likstas. Kopā ar dēli, pie kura viņa turējās, sadauzīta, nobrāztu un skabargām piedzītu ādu viņa tika pārsviesta pāri rifam un nesta projām jūrā. šeit, milzīgu viļņu kalnu mētāta, Nauri pazaudēja savu dēli. Viņai bija jau gandrīz sešdesmit gadu, bet viņa bija dzimusi šais salās un visu mūžu nodzīvojusi pie jūras. Peldēdama tumsā, aizrīdamās, smakdama un cīnīdamās pēc elpas, viņa sajuta spēcīgu kokosrieksta triecienu sev pa plecu. Vienā mirklī viņa saprata, kas darāms, un satvēra riekstu. Stundas laikā Nauri izdevās notvert vēl septiņus riekstus. Kopā sasieti, tie izveidoja glābšanas jostu, kas noturēja viņu virs ūdens, tai pašā laikā draudēdami viņu arī sadauzīt līdz nāvei. Nauri bija resna sieviete un drīz vien pārklājās zilumiem, bet viņa jau bija pieredzējusi orkānus un, lūdzot savu haizivju dievu, lai pasarga no haizivīm, gaidīja, kad vējš aprims. Bet ap pulksten trijiem viņa bija tādā nemaņā, ka it nekā nesajuta. Viņa nepamanīja arī, ka ap sešiem vējš pilnīgi apklusa. Nauri atjēdzās tikai tad, kad viņu izskaloja smiltīs. Viņa ieķērās tajās ar ievainotām un asiņainām rokām un kājām un rāpās uz augšu, līdz viļņi viņu vairs nevarēja aizsniegt.

Viņa zināja, kur atrodas. Šī mazā saliņa nevarēja būt nekas cits kā Takokota. Te nebija lagūnas. Neviens te nedzīvoja. Hikueru no šejienes šķīra piecdesmit jūdžu. Viņa nevarēja saskatīt Hikueru, bet zināja, ka tā atrodas dienvidos. Pagāja vairākas dienas, un viņa pārtika no kokosriekstiem, kas bija noturējuši viņu virs ūdens. Viņa dzēra to sulu un ēda kodolus, bet nekad pilnīgi neremdināja izsalkumu. Nauri nevarēja būt droša, ka viņu kads izglābs. Viņa redzēja pie apvāršņa glābšanas kuģu dūmus, bet nebija ne mazāko cerību, ka kāds kuģis piestās pie vientuļās un neapdzīvotās Takokotas.

Jau no paša sākuma viņai nedeva mieru līķi. Jūra neatlaidīgi izmeta tos smiltīs, un viņa tikpat neatlaidīgi, kamēr vien pietika spēka, grūda tos atpakaļ jūrā, kur tos saplosīja un aprija haizivis. Kad viņas spēki apsīka, līķi kā baiga josta apņēma salu, un viņa atkāpās no tiem, cik tālu vien varēja, lai gan nekur tālu aiziet nebija iespējams.

Desmitajā dienā pēdējais kokosrieksts bija apēsts un Nauri bija galīgi izžuvusi aiz slāpēm. Viņa vilkās gar krastmalu, meklēdama kokosriekstus. Dīvaini, ka uzpeld tik daudz līķu, bet nav neviena rieksta. Jūrā taču vajadzēja būt ieskalotiem daudziem, daudziem riekstiem, taču bija tikai slīkoņi! Beidzot viņa atmeta cerības un apguļas smiltīs. Tas bija gals. Atlika tikai gaidīt nāvi.

Reiz, atgūdama samaņu, viņa pamazām attapās, ka rau- gas uz kāda slīkoņa galvu, karn ir gaiši sarkans matu cekuls. Vilnis pavēla ķermeni uz viņas pusi un tad atkal aiznesa atpakaļ. Slīkonis apgriezās, un viņa redzēja, ka tam nav sejas. Nauri tomēr šķita pazīstams tā gaiši sarkanais matu cekuls. Pagāja stunda. Nauri nemaz nepūlējas izdibināt, kas ir slīkonis. Viņa gaidīja nāvi, un viņai bija gluži vienalga, kas agrāk bijis šis briesmonis.

Taču pēc stundas viņa lēnām piecēlās sēdus un aplūkoja līķi. Neparasti liels vilnis bija to uzmetis tik augstu, ka mazākie vairs nevarēja aizsniegt. Jā, viņa nebija maldījusies, tāds sarkanu matu cekuls bija tikai vienam cilvēkam Paumotu salās. Tas bija vācu ebrejs Levi, kas bija nopircis Mapuhi pērli un aizvedis to projām ar «ITiru». Tagad skaidrs, ka «Hira» gājusi bojā. Zvejnieku un zagļu dievs bija novērsies no pērļu uzpircēja.

Viņa aizrāpās līdz slīkonim. Krekls tam bija norauts un ap vidu bija redzama ādas josta, kurā glabā naudu. Aizturētu elpu Nauri mēģināja atāķēt sprādzes. Tas izdevās vieglāk, nekā viņa bija domājusi, un viņa steigšus aizrāpās projām pa smiltīm, vilkdama līdzi jostu. Tad viņa attaisīja vienu kabatu pēc otras, bet visas bija tukšas. Kur viņš varēja būt to ielicis? Viņa to atrada pašā pēdējā kabatā — pirmo un vienīgo pērli, ko viņš bija nopircis šai braucienā. Nauri parāpās vēl pāris soļu tālāk, lai nebūtu jāpieskaras slīkoņa jostai, un aplūkoja pērli. Tā bija tā pati, ko Mapuhi bija atradis un ko viņam nolaupīja Toriki. Viņa to pasvārstīja rokā un tīksminādamās paviļāja šurp un turp. Bet viņa nepriecājās par tās skaistumu. Nauri tajā redzēja māju, ko Mapuhi, Tefara un viņa tik rūpīgi bija uzcēluši savās iedomās. Ik reizes, uzlūkodama pērli, viņa redzēja māju visos sīkumos, tur bija pat pulkstenis ar bumbām pie sienas. Tās dēļ bija vērts dzīvot.

Viņa norāva strēmeli no sava ahu un, cieši iesējusi tajā pērli, pakāra sev kaklā. Tad viņa elsodama un vaidēdama sāka vilkties gar krastmalu un uzmanīgi meklēja kokosriekstus. Drīz viņa atrada vienu un, paskatījusies apkārt, arī otru. Viņa pāršķēla riekstu, izdzēra tā sulu, kas garšoja pēc pelējuma, un apēda līdz pēdējai kripatiņai visu kodolu. Mazliet vēlāk viņa atrada iedragātu, no bluķa izdobtu laivu. Tai nebija duļļa, bet viņa nezaudēja cerības un pievakarē atrada arī dulli. Katrs atradums bija laba zīme. Pērle bija talismans. Pirms saulrieta viņa vēl ieraudzīja ūdenī peldam koka kasti. Velkot krastā, tās saturs grabēja, un viņa atrada tajā desmit lašu konservu kārbu. Viņa attaisīja vienu, dauzīdama pret laivas malu. Pa izsisto caurumu viņa izdzēra šķidrumu. Pēc tam viņa vairākas stundas maziem kumosiņiem makšķerēja no kārbas laukā pašu lasi.

Nauri gaidīja palīdzību vēl astoņas dienas. Pa šo laiku viņa nostiprināja laivai dulli, izlietodama visas kokosriekstu šķiedras, ko varēja atrast, un arī sava ahu paliekas. Laivai bija liela sūce, un Nauri nespēja to aizlāpīt, bet viņa izraudzījās kokosrieksta čaulu, kas noderēja par smeļamo. Viņa ilgi domāja, kā pagatavot airi. Ar skārda gabaliņu viņa nodzina sev matus līdz pašai ādai. Tad viņa savija no matiem auklu un piesēja ar to konservu kastes dēli pie trīs pēdas gara koka. Izgrauzusi ar zobiem robiņus, viņa pie tiem nostiprināja auklu.

Pēc astoņpadsmit dienām ap pusnakti viņa nolaida laivu ūdenī un devās atpakaļ uz Hikueru. Nauri bija veca sieviete. Pēc visa pārdzīvotā viņa bija zaudējusi savus taukus, palikuši bija tikai kauli un āda, un mazliet sīkstu muskuļu. Laiva bija liela, domāta trim spēcīgiem airētajiem. Bet Nauri ar paštaisīto airi tika galā viena. Bez tam laivā stipri sūcās ūdens, un trešā daļa laika pagāja, to smeļot laukā. Atausa diena, taču viņa velti lūkojās pec Hikueras. Takokota, palikusi aiz muguras, bija izzudusi pie apvāršņa. Saule tveicēja, un viņas kailais ķermenis pārplūda sviedriem. Viņai bija palikušas divas lašu kārbās, un viņa izsita tām caurumus un izdzēra šķidrumu. Viņai nebija laika izvilkt no kārbas pašu zivi. Straume nesa viņu uz rietumiem, un viņa nezinaja, vai ir pavirzījusies uz priekšu arī uz dienvidiem.