Džeks Londons: Mapuhi māja

Kādu brīdi viņi ieklausījās, kā viļņi krāc un tricina māju, tad izgāja laukā. Vētra bija aprimusi. Viņi redzēja «Aorai» apmēram jūdzi no krasta. To mētāja un svaidīja milzīgi viļņi, kas cits pēc cita brāzās no ziemeļaustrumiem un nikni atsitās pret koraļļu rifu. Kāds no Raula airētājiem rādīja uz ieeju līcī un kratīja galvu. Palūkojies uz to pusi, Rauls ieraudzīja baltu putu un viļņu jūkli.

— Es labāk pārnakšņošu pie jums, kaptein, — viņš sacīja, tad lika airētājam izvilkt laivu krastā un sameklēt pajumti sev un saviem biedriem.

— Tieši divdesmit deviņi, — kapteinis Linčs ziņoja, jo bija iegājis vēlreiz paskatīties barometrā un iznesis laukā krēslu.

Viņš apsēdās un sāka raudzīties uz jūru. Starp mākoņiem parādījās saule, gaiss kļuva smacīgāks, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas. Jūras viļņošanās pastiprinājās.

— No kā gan rodas tādi viļņi, — Rauls pukojās. — Vēja nav, bet paskatieties tikai, paskatieties uz to vilni!

Vairāku jūdžu garais vilnis nesa desmitiem tūkstošu tonnu ūdens, un tā grūdiens kā zemestrīce satricināja trauslo rifu. Kapteinis Linčs apstulba.

— Ak kungs! — viņš iesaucās, pa pusei paceldamies un atkal atslīgdams atpakaļ krēslā.

— Bet vēja nav! — Rauls atkārtoja. — Ja būtu vējš, es vēl varētu saprast.

— Neraizējies, gan tu drīz dabūsi arī vēju, — kapteinis drūmi atbildēja.

Nu viņi abi sēdēja klusēdami. Ādu viņiem norasoja neskaitāmas sīkas sviedru lāsītes, tās saplūda lielākās pilēs, kas savukārt straumēm tecēja lejup. Trūka gaisa, vecais vīrs smagi elsa. Liels vilnis uzbrāzās krastā, apskaloja kokosa palmu stumbrus un noplaka gandrīz turpat pie viņu kājām.

— Tas pārsniedz visaugstāko līmeni, — kapteinis Linčs sacīja, — un es te dzīvoju vienpadsmit gadu. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Tieši trīs.

Viņiem garām izmisuši pagāja kāds vīrietis un sieviete, vesela suņu bara un bērnu pavadīti. Pagājuši garām mājai, viņi apstājās un, labu brīdi vilcinājušies, apsēdās smiltīs. Pēc dažām minūtēm no otras puses parādījās cita ģimene, vīrieši un sievietes bija apkrāvušies ar visādām mantām. Drīz vien ap kapteiņa mītni bija sapulcējušies vairāki simti visdažādākā vecuma vīriešu un sieviešu. Kapteinis uzrunāja kādu sievieti ar zīdaini uz rokām un dabūja zināt, ka viņas māju vilnis tikko ieskalojis lagūnā.

Šī bija salas visaugstākā vieta, bet pa labi un kreisi milzīgi viļņi jau triecās pāri šaurajam koraļļu rifam un lauzās iekšā lagūnā. Rifs ap lagūnu bija divdesmit jūdžu garš, un nevienā vietā tas nebija platāks par piecdesmit asīm. Pērļu meklēšana pašlaik gāja pilnā sparā, un te bija sapulcējušies iezemieši no visām apkārtējām salām, pat no Tahiti.

— Patlaban šeit ir vairāk nekā tūkstoš vīriešu, sieviešu un bērnu, — kaptenis Linčs sacīja. — Redzēsim, cik vēl būs palicis līdz rītam.

— Bet es gribētu zināt, kāpēc nav vēja, — Rauls neatlaidās.

— Neraizējies, draugs, neraizējies, gan drīz būs raižu diezgan!

Kapteinim Linčām vēl runājot, milzīgs vilnis pārlējās pāri rifam. Jūras ūdens jau triju collu augstumā mutuļoja ap viņu krēsliem. Daudzas sievietes bailēs sāka klusu gaudot. Bērni sažņaugtām rokām raudzījās uz milzīgajiem viļņiem un žēli raudāja. Cāļi un kaķi izmisīgi kūlās pa ūdeni, līdz beidzot it kā sarunājuši meklēja patvērumu uz kapteiņa mājas jumta. Kāds iezemietis ar veselu grozu jaunpiedzimušu kucēnu uzrāpās kokosa palmā un piestiprināja grozu divdesmit pēdu augstumā. Sunēnu māte smilkstēdama un kaukdama lēkāja ūdenī ap koku.

Bet saule spīdēja tikpat spoži, un vēl arvien nebija ne vēja pūsmas. Viņi sēdēja, raudzīdamies uz viļņiem un «Aorai» nejēdzīgo šūpošanos. Kapteinis Linčs vairs nespēja noskatīties uz milzīgajiem viļņu kalniem, kas gāzās pāri rifam. Viņš aizklāja seju rokām un iegāja mājā.

— Divdesmit astoņi sešdesmit, — atgriezies viņš mierīgi sacīja.

Rokā viņam bija virves ritulis. Viņš sagrieza to divu asu garos gabalos, vienu iedeva Raulam, otru paturēja sev, bet pārējos izdalīja sievietēm, ieteikdams viņām izraudzīties koku un rāpties augšā.

No ziemeļaustrumiem sāka pūst viegls vējiņš, un, sajuzdams tā vēsmu uz vaiga, Rauls kļuva mundrāks. Viņš redzēja «Aorai» sakārtojam buras un atstājam piekrasti un nožēloja, ka nebija uz tā klāja. Šoneris izbēgs no nelaimes, bet sala … Rifam pārbrāzās vilnis, gandrīz notriekdams viņu gar zemi, un viņš noskatīja sev koku. Tad viņš atcerējās barometru un iesteidzās mājā, durvīs sa- skriedamies ar kapteini Linču.

— Divdesmit astoņi divdesmit, — vecais jūrnieks teica. — Drīz te būs gatavā elle… Kas tad tas?

Gaiss šķita pilns trauksmainas kustības. Māja šūpojās un vibrēja, un viņi izdzirda varenu grāvienu. Logiem nodrebēja rūtis. Divas saplīsa. Istabā ietriecās tāda vēja brāzma, ka viņi tikko noturējās kājās. Pretējās durvis tā aizcirtās, ka pat slēdzene sašķīda. Baltā durvju roktura šķembas izbārstījās pa grīdu. Istabas sienas izpletās kā gaisa balons, kad to strauji piepūš. Tad viņi izdzirda jaunu skaņu, kas atgādināja ložmetēja šāvienus, — viļņa galotne atsitās pret mājas sienu. Kapteinis Linčs paskatījās pulkstenī. Tas rādīja četri. Viņš uzvilka biezus, zilus vilnas_ svārkus, noņēma barometru no sienas un iebāza dziļajā kabatā. Jauns vilnis ar dobju grūdienu atsitās pret māju, un vieglā celtne sašķiebās, noslīdēdama no pamatiem, un nosēdās, sasvērdamās ar sāniem par desmit grādiem.

Rauls pirmais izkļuva laukā. Vējš satvēra viņu un vēla projām. Viņš ievēroja, ka tagad pūš no austrumiem, Ar milzīgām pūlēm viņš pieplaka pie smiltīm. Kapteinis Linčs, ko vējš nesa kā salmu kūli, uzkrita viņam virsū. Divi «Aorai» jūrnieki nolēca no kokospalmas un steidzās viņiem palīga. Cīnoties pret vēju, tie liecās visneticamākajos līkumos un ik uz soļa ķērās ar rokām pie zemes.

Vecais virs bija tik stīvs, ka nevarēja uzrāpties kokā, tāpēc jūrnieki, sasējuši kopā vairākus īsus virves gabalus, pamazām uzvilka viņu augšā, līdz varēja piesiet galotnē, piecdesmit pēdu virs zemes. Rauls apmeta savu virvi ap kādas citas palmas stumbru un paskatījās apkārt. Vējš iedvesa šausmas. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējams tāds vējš. Vilnis pārvēlās pāri rifam, samērcēja viņu līdz ceļiem un iegāzās lagūnā. Saule bija nozudusi, iestājās svina pelēks mijkrēslis. Sānos viņam iesitās dažas lietus lāses. Tās bija tik skaudras kā skrotis. Sāļas putas iešļācās sejā. Vaigi dega, it kā būtu iepļau- kāti, un sāpošajās acīs neviļus sariesās asaras. Vairāki simti iezemiešu bija uzrāpušies kokos, un citā reizē Rauls būtu pasmējies par ļaužu ķekariem, kas šūpojās galotnēs. Bet Rauls pats bija dzimis Tahiti. Viņš saliecās, aptvēra abām rokām stumbru, iespieda pazoles koka mizā un saka kāpt pa stumbru uz augšu. Palmas galotnē viņš atrada divas sievietes, divus bērnus un vīrieti. Maza meitenīte, cieši apķērusi, turēja rokās kaķi.

No savas virsotnes viņš pamāja ar roku kapteinim Linčām, un drošsirdīgais sirmgalvis pamāja viņam pretī. Raulu pārsteidza debesis. Tās bija noslīgušas daudz zemāk — patiesībā šķita karājamies tepat virs galvas, bet no svina pelēkām bija kļuvušas melnas. Daudzi vēl sēdēja pulciņos zemē un turējās pie koku stumbriem. Vairākos šādos pulciņos cilvēki lūdza dievu, un vienā sludināja misionārs mormonis. Rauls izdzirda savādu skaņu, ritmisku un vieglu, it kā tālumā čirkstinātu circenis; tas ilga tikai mirkli, bet šajā mirklī viņš paguva neskaidri iztēloties paradīzi un debesu mūziku. Apskatījies viņš ieraudzīja lejā pie kāda koka stumbra lielu ļaužu pulku, kas turējās pie virvēm un cits pie cita. Pēc sejām un vienādajām lūpu kustībām viņš saprata, ka tiek dziedāti korāļi, skaņas nebija saklausāmas.