Džeks Londons: Namboks, melis

— Tad tu biji bagāts vīrs, — Opikvons paziņoja, — jo dzelzs ir vērtīgāka par visu citu pasaulē. Tur varētu izgatavot daudz dunču.

— Nē, tā taču nebija mana.

— Tu to atradi, un atrastais tev pieder pēc likuma.

— Nē, tā nav. Baltie cilvēki to tur bija nolikuši. Bez tam šie stieņi bija tik gari, ka neviens cilvēks tos nespētu aiznest, — cik tālu vien es spēju saskatīt, tiem nekur nebija gala.

— Nambok, dzelzs ir ta kā par daudz, — Opikvons brīdinoši aizrādīja.

— Jā, es tikko spēju ticēt pats savām acīm, taču acis tā rādīja. Bet, kamēr skatījos, es izdzirdu… — Viņš strauji pavērsās pret vecāko. — Opikvon, tu esi dzirdējis, kā auro sakaitināts jūraslauva. Iedomājies savā prātā tik daudz jūraslauvu, cik jūrā viļņu, un iedomājies, ka tie visi izveido vienu jūraslauvu, — lūk, kā aurotu šāds jūraslauva, tā auroja tas, ko es izdzirdu.

Zvejniekļaudis skaļi klaigāja izbrīnā, bet Opikvona žoklis noslīga lejup un tā arī palika atkāries.

— Un tālumā es ieraudzīju nezvēru, apmēram tādu kā tūkstoš vaļu. Tas bija vienacains, vēma dūmus un šausmīgi skaļi sprausloja. Es pārbijos un trīcošām kājām skrēju pa stidziņu starp abiem stieņiem. Taču nezvērs tuvojās vēja ātrumā, un pēdīgi es pārlēcu pār dzelzs stieņiem, kad tas jau pūta karstu dvašu man sejā…

Opikvons atkal spēja pievilkt savu žokli.

— Un … un tad, ak, Nambok?

— Tad viņš pa stieņiem paskrēja man garām un nenodarīja man nekā ļauna. Kad kājas atkal jaudāja mani noturēt stāvus, tas jau bija pazudis no acīm. Tajā novadā tā ir pavisam parasta parādība. Pat sievietes un bērni no tā nebaidas. Cilvēki liek tiem strādāt, šiem nezvēriem.

— Tas ir — tāpat kā mēs liekam strādāt suņiem? — Kugahs apvaicājās ar neticīgu dzirkstīti acīs.

— Jā, kā mēs liekam strādāt suņiem.

— Un kā tad viņi pavairo šos — šos briesmoņus? — Opikvons jautāja.

— Viņi tos nemaz nevairo. Cilvēki tos prasmīgi izgatavo no dzelzs, baro ar akmeņiem un dod dzert ūdeni. Akmeņi pārvēršas par uguni, ūdens pārvēršas par tvaiku, un ūdens tvaiks kā elpa plūst pa to nāsīm un …

— Labi jau, labi, ak, Nambok, — Opikvons pārtrauca. — Pastāsti mums par citiem brīnumiem. Šis mums ir apnicis, jo mēs to nesaprotam.

— Jūs nesaprotat? — Namboks izmisis atvaicāja

— Nē, mēs nesaprotam, — vīrieši un sievietes gaudīgi atsaucās. — Mēs nespējam saprast.

Namboks iedomājās par mašīnām, kas reizē pļauj un kuļ, un par mašīnām, kas rāda dzīvas cilvēku ēnas, un par inašīnam, no kurām skan cilvēku balsis, un atskārta, ka viņa cilts ļaudis tiešām nekā nesapratīs.

— Vai drīkstu vēl pateikt, ka es pats ar šo dzelzs nezvēru esmu braucis cauri visai zemei? — viņš sarūgtināts vaicāja.

Opikvons paslēja augšup rokas ar delnām uz āru, atklāti izrādīdams, ka netic nekam.

— Saki vien, saki, ko tikai gribi. Mēs klausamies.

— Tātad es braucu ar šo dzelzs nezvēru, par ko es viņam devu naudu …

— Tu stāstīji, ka viņu barojot ar akmeņiem.

— Bet es ari stāstīju, tu, muļķi, ka nauda ir kaut kas, par ko jūs nekā nezināt. Kā jau teicu, es braucu ar dzelzs nezvēru cauri visai zemei, cauri daudziem ciematiem, līdz pēdīgi nokļuvu lielā ciematā pie sāļa jūraslīča. Majas tur slēja jumtus līdz pašām zvaigznēm, un gar tiem slīdēja mākoņi, un viss bija pilns ar dūmiem. Šā ciemata rēkoņa bija tāda kā jūras rēkoņa vētras laikā, un cilvēku tur bija tik daudz, ka es aizmetu savu spieķi un vairs pat nepieminēju robiņus, ko biju tajā iegriezis.

— Būtu tu griezis pavisam sīkus robiņus, — Kugahs pārmetoši teica, — tad tu būtu varējis atnest mums šo vēstījumu.

— Griezis sīkus robiņus! — Namboks dusmas uzbrēca. — Paklausies Kugah, tu, kas greb kaulā! Ja arī es būtu griezis vissikākos robiņus, tik un tā nebūtu pieticis ne ar vienu spieķi, ne ar divdesmit spieķiem, — nē, nepietiktu ar visiem jūras izskalotajiem kokiem piekrastē starp kaimiņu ciematu un mūsējo. Un, ja arī jūsu visu, ieskaitot pat sievietes un bērnus, būtu divdesmit reižu vairāk un ja katram būtu divdesmit roku un katrā rokā pa spieķim un duncim, — tikpat jūs nespētu iegriezt robiņus par visiem cilvēkiem, ko es tur sastapu, tik daudz viņu bija un tik ātri viņi nāca un gāja.

— Visā pasaulē nevar būt tik daudz cilvēku, — iebilda Opikvons, jo bija apstulbis un nejaudaja savā prātā aptvert tādu daudzumu.

— Ko gan tu zini par visu pasauli un tās lielumu? — Namboks atcirta.

— Bet vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt.

— Kas gan tu esi, ja iedomājies noteikt, kā var būt un kā nevar?

— Ar prātu apjēdzams, ka vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt. Viņu laivas ta pieblīvētu jūru, ka tur pietrūktu vietas. Un ik dienas viņi iztukšotu jūru no zivīm, tomēr visi nebūtu paēduši.

— Tā var gan likties, — Namboks sacīja, izbeigdams pārrunu, — tomēr tas bija tā, kā es teicu. Pats savām acīm es to redzēju un tāpēc aizsviedu savu spieķi. — Viņš plati nožāvājās un piecēlās kājās. — Esmu tālu īries. Diena bija gara, un es esmu piekusis. Tagad es gribu gulēt, un rīt mēs varēsim runāt tālāk par visu, ko esmu redzējis.

Baskvahvana bikli kliboja pa priekšu, gan lepodamās ar savu brīnišķīgo dēlu, gan arī baidīdamās no tā, aizveda viņu uz savu iglu un apguldīja, ievīstīdama nospe- ķotās, smirdošās zvērādās. Bet vīri palika sēžam pie ugunskura, noturēdami sapulci, kurā daudz sačukstējās un klusiņām strīdējās.

Pagāja stunda, otra, Namboks gulēja, bet vīri vēl arvien apspriedās. Vakara saule slīga uz ziemeļrietumiem un ap vienpadsmitiem apstājās gandrīz tieši ziemeļu pamalē. Tad vecākais un kaulu grebējs aizgāja no sapulces un pamodināja Namboku. Tas blisinādamies pavērās viņu sejās un pagriezās uz sāna, lai gulētu tālāk. Opikvons satvēra viņu aiz pleca un mierīgi, bet noteikti purināja tikmēr, kamēr viņš nāca pie atmaņas.

— Mosties, Nambok, celies augšā! — Opikvons pavēlēja. — Ir laiks.

— Vai atkal dzīres? — Namboks atsaucās. — Nē, es neesmu izsalcis. Ēdiet vien paši un ļaujiet man gulēt.

— Laiks doties projām! — Kugalis ierēcās.

Taču Opikvons runāja mierīgāk.

— Tu biji mans baidaras biedrs, kad bijām vēl zēni, — viņš teica. — Kopīgi mēs pirmo reizi izgājām roņu medībās un vilkām lašus no venteriem. Un tu, Nambok, mani izrāvi atpakaļ pie dzīvības, kad jūra bija sakļāvusies virs manis un straume mani vilka dziļumā pie melnajām klintīm. Kopā mēs badojāmies un drebinājāmies salā, un saritinājušies mēs gulējām zem vienas zvērādas, cieši kopā saspiedušies. Aiz tā visa un arī tāpēc, ka bijām draugi, mani rūgti apbēdina tas, ka tagad tu esi tāds melis. Mēs nespējam saprast, un galvas mums apdullušas no visa, ko tu stāstīji. Tas nav labi, un tālab sapulcē tapa daudz pārspriests. Tā nu mēs izlēmām sūtīt tevi projām, lai mūsu galvas paliktu skaidras un spirgtas un lai tās nemulsinātu stāsti par neizskaidrojamām lietām.

— Visas lietas, par kurām tu stāstīji, ir ēnas, — Ku- galis pārņēma sarunas pavedienu. — Tu tās atnesi no ēnu pasaules, un uz ēnu pasauli tev tās jāaizved atpakaļ. Tava baidara ir sagatavota, un ciltsļaudis gaida. Viņi nevar aiziet gulēt, pirms tu neesi projām.

Namboks bija apstulbis, taču uzklausīja vecākā balsi.

— Ja tu esi Namboks, — Opikvons teica, — tu esi bīstams un neiedomājams melis; ja tu esi Namboka ēna, tad tu runāji par ēnām, un nav labi, ja dzīvie cilvēki uzzina par tām pārak daudz. Mēs domājam, ka lielais ciemats, par ko tu runāji, ir ēnu ciemats. Tajā pulcējas mirušo dvēseles, jo mirušo ir daudz, bet dzīvo maz. Mirušie neatgriežas. Nekad vēl mirušie nav atgriezušies — vienīgi tu ar saviem brīnumstāstiem. Nav pareizi, ka mirušie atgrieztos, un, ja mēs to pieļautu, mums draudētu liels posts.