Džeks Londons: Namboks, melis

— Bet viņš nebija biedrojies ar krasta vēju, — Opikvons aizrādīja. — Viņš aizgāja uz to pusi, kur zemei sirds, un tas ir lietu dabā, ka pa sauszemi cilvēks var tikai iet un iet.

— Un pa jūru tāpat. Bet ne par to ir runa. Stāsta … ka tava tēva tēvs stāstījis daudz brīnumaina par to, ko pieredzējis.

— Jā, daudz brīnumu viņš stāstīja.

— Arī man ir daudz brīnumu, ko stāstīt, — Namboks izgudrēm paziņoja. Un, redzēdams, ka ciematnieki jau sāk svārstīties, piemetināja: — Un dāvanas man ari ir.

Izņēmis no baidaras apbrīnojami mīkstu un košu šalli, viņš to aplika mātei ap pleciem. Visas sievietes reizē izdvesa aizgrābtu nopūtu, bet vecā Baskvahvana čamdīja un glāstīja spilgto drānu, dungodama pie sevis bērnišķā līksmē.

— Viņam ir daudz, ko stāstīt, — Kugahs nomurdēja.

— Un dāvanas, — kāda sieviete piebalsoja.

Opikvons saprata, ka viņa cilts ļaudis vai svilst aiz ziņkārības, un galu galā ari viņu pašu urdīja kāre paklausīties šos nedzirdētos stāstus.

— Lomi bija labi, — viņš apdomīgi teica, — un tauku mums ir bagātīgi. Tā ka iesim, Nambok, un dzīrosim.

Divi vīri pacēla baidaru plecos un uznesa augšā pie ugunskura. Namboks gāja līdzās Opikvonam, un ciemat- nieki viņiem sekoja, tikai dažas sievietes vēl pakavējās, lai glaudīgiem pirkstiem pataustītu šalli.

Kamēr notika mielošanās, runāja maz, kaut gan daudzi ziņkāri skatieni slepus zagās uz Baskvahvanas dēla pusi. Tas Namboku mulsināja, tomēr ne jau aiz viņa kautrīgās dabas, bet tālab, ka roņa tauku smaka šķebināja, bet viņš visiem^ spēkiem centās to neizrādīt.

— Ēd, tu esi izsalcis, — Opikvons pavēlēja, un Namboks, abas acis aizmiedzis, iebāza roku podā ar smirdošajām zivīm.

— La, la, nemaz nekaunies. Roņu šogad bija daudz, un spēcīgi vīri arvien ir izsalkuši.

Baskvahvana apmērcēja taukos sevišķi iesmakušu laša strēmeli un, taukiem pilot, laipni pasniedza to dēlam.

Kad aizdomīgas piezīmes Nambokam vēstīja, ka viņa kuņģis vairs nav tik panesīgs kā agrāk, viņš, izmisumā nezinādams, ko iesākt, piebaza pīpi, aizdedzināja to un sāka smēķēt. Ciematrūeki čamstinādami turpināja maltīti un ziņkārīgi vēroja viņu. Tikai retais varēja lepoties, ka ir tuvāk iepazinies ar šo dārgo nezāli, lai gan reizi pa reizei no ziemeļpuses eskimosiem bija izdevies maiņas tirdzniecības ceļā iegūt pa šķipsniņai vispretīgākās kvalitātes tabakas. Kugahs, kas sēdēja Nambokam blakus, lika saprast, ka arī viņam nebūtu nekas pretī ievilkt dūmu, un tā nu viņš starp diviem kumosiem iebāza mute pīpes dzintara iemuti un ar taukos pilošām lūpām saka šmakstināt. Namboks, to redzēdams, piespieda pie vēdera trīcošu roku un atpakaļ sniegto pīpi atvairīja. Lai paturot pavisam, viņš teica, jo šis jau no paša sākuma esot domājis Kugahu ar to apbalvot. Ciematnieki laizīja pirkstus un slavināja Namboka devīgumu.

Opikvons piecēlās kājās.

— Tagad, ak, Nambok, dzīres ir beigušās, un nu mes gribam klausīties par tiem brīnumiem, ko tu esi pieredzējis.

Zvejniekcilts ļaudis sita plaukstas un, paņēmuši pa rokai katrs savu darbu, gatavojās klausīties. Vīrieši centīgi drāza šķēpus vai izgrieza rakstus valzirgu ilkņos, sievietes kasīja taukus no kotikādu iekšpuses un burzīja tās, lai kļūst mīkstas, vai arī šuva segas ar dzīslu pavedieniem. Namboka skatieni klaidoja, vērojot šo ainu, taču tā nešķita tik pievilcīga, kā viņš savās atmiņās bija iztēlojies un cerējis ieraudzīt. Ilgajos klejojumu gados viņa domas arvien bija kavējušās tieši pie šīs ainas, bet tagad, kad cerētais bija piepildījies, viņš jutās vīlies. Kāda nabadzīga un nožēlojama dzīve, Namboks nodomāja, nemaz nevar salīdzināt ar to, pie kādas viņš jau bija sācis pierast. Nu nekas, viņš tiem kaut mazlietiņ atdarīs acis, un viņa paša acis no šīs domas iedzirkstījās.

— Brāļi, — viņš iesāka lepni un pašapmierināti, kā jau cilvēks, kurš gatavojas stāstīt par dižiem darbiem, ko paveicis, — vasaras nogalē pirms daudzām vasarām, toreiz, kad es aizbraucu, pieturējās tieši tāds laiks, kāds solās būt pašreiz. Jūs visi vēl atminaties to dienu, kad kaijas lidoja zemu un no zemes pūta stiprs vējš, un es vairs nejaudāju noturēt savu baidaru pret vēju. Es cieši sasēju baidaras pārvalku sev ap vidu, lai ūdens netiek iekšā, un augu nakti cīnījos ar vētru. Bet no rīta nekur nebija redzama zeme — visur tikai jūra, un krasta vējš visu laiku turēja rnani stingri savās rokās un nesa projām vien. Trīs šādas naktis es pārcietu, un triju nakšu rītausmas zemi neparādīja, bet krasta vējš mani nelaida vaļā.

Kad pienāca ceturtā diena, es biju pa pusei prātā jucis. Aiz barības trūkuma nespēju vairs cilāt airi, galva man griezās riņķī vien, un mocīja negantas slāpes. Taču jūra vairs nebija dusmīga, pūta maigs dienvidu vējiņš, un, paskatījies apkārt, es ieraudzīju kaut ko tādu, ka šķita — nudien esmu sajucis prāta.

Namboks apklusa, lai izvilktu no zoba tur iesprūdušu laša gaļas šķiedru, bet vīri un sievas gaidīja, darbu pametuši un kaklus izstiepuši.

— Tā bija laiva, liela laiva. Ja visas laivas, kāda^ vien esmu redzējis, saliktu kopā par vienu, arī tad tā vēl nebūtu tik liela.

Atskanēja neticīgi izsaucieni, un Kugahs, kam uz muguras bija daudz gadu, grozīja galvu.

— Ja katra baidara būtu smilšu graudiņš, — Namboks turpināja, nelikdamies par to zinis, — un ja būtu tik daudz baidaru, cik šeit liedagā ir smilšu graudiņu, tad

ari vēl nesanāktu tik liela laiva, kādu es ieraudzīju ceturtās dienas rītā. Tā bija ļoti liela laiva, un to sauca par šoneri. Es redzēju, ka šis brīnišķīgais priekšmets, šis milzīgais šoneris, nāk tieši man virsū, un uz tā es ieraudzīju cilvēkus …

— Pagaidi, ak, Nambok! — Opikvons pārtrauca. — Kādi bija šie cilvēki? Vai lieli?

— Nē, parasti cilvēki — kā jūs un es.

— Vai lielā laiva brauca ātri?

— Jā.

— Laivas sani bija augsti, cilvēki īsi, — skaidrības labad Opikvons atzīmēja datus. — Un šie cilvēki īrās ar gariem airiem?

Namboks pasmīnēja.

— Airu nemaz nebija, — viņš teica.

Visas mutes palika vaļā, un iestājās dziļš klusums. Opikvons aizņēmās no Kugaha pīpi, lai pārdomādams ievilktu pāris dūmu. Kāda no jaunākajām sievietēm nervozi iesmējās, un visas acis nosodoši pavērsās pret viņu.

— Tātad airu nemaz nebija? — Opikvons klusu pārvaicāja, padodams pīpi atpakaļ.

— Dienvidvējš pūta no muguras, — Namboks paskaidroja.

— Taču ar vēju vien laiva kustas lēni.

— Šonerim bija spārni, rau, šitādi. — Namboks iešņā- pāja smiltīs mastu un buru siluetu, bet vīri, satupuši apkārt, rūpīgi pētīja uzmetumu. Patlaban vējš pūta spēcīgi, un uzskatāmākai ilustrācijai Namboks, satvēris aiz stūriem, paplēta mātes šalli, līdz tā piepūtās kā bura. Bas- kvahvana lamājās un ķepurojās, taču vējš viņu stūma lejup pa liedagu kādas pēdas desmit, līdz vecā sieva aizelsusies atdūrās krastā izskalotu koku kaudzē. Vīri, dziļdomīgi krekšķinādami, apliecināja, ka sapratuši, taču Kugahs pēkšņi atgāza sirmo galvu.

— Ho, ho! — viņš skaļi smējās. — Aplama ierīce ši lielā laiva! Galīgi aplama! Vēja rotaļlieta! Kurp pūš vējš, turp virzās laiva. Neviens, kas dodas ceļā ar šādu laivu, nevar pateikt, kurā krastā piestās, jo viņš taču brauks tikai pa vējam, bet vējš pūš uz visām pusēm, un neviens nezina, uz kurieni.

— Tā tas ir, — Opikvons svinīgi apstiprināja. — Pa vējam braukt ir viegli, pret vēju cilvēkam smag' jāpūlas; tā ka cilvēkiem lielajā laiva airu nebija, tad viņi ari nepūlējās.