Džeks Londons: Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!

Pēdīgi trim šoneriem apnika tramdīt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu malā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietumiem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pārmeklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu no dienas. Katru nakti visi trīs šoneri līdz ar deviņām laivām izveidoja aizsardzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vienas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām izsprukt atpakaļ.

Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jeu nav tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs pieblīvējām smilšu sēri no lagūnas piekrastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Nevienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uzrāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija ko ēst, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slāpes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes sabrida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru bortiem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt trīsmastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.

Trešās dienas rītā mazā laiviņā piebrauca visu triju šoneru skiperi un arī tas stūrmanis. Visiem rokās bija šautenes un revolveri, un viņi runāja ar mums. Tikai tāpēc, ka esot apnicis mūs galināt, šie metuši mieru, tā viņi mums «teica. Un mēs atkal teicām, ka ļoti, ļoti nožēlojam un ka nekad vairs neaiztiksim nevienu balto cilvēku, un par padevības zīmi kaisījām smiltis sev uz galvas. Un visas sievietes un bērni sāka gauži vaimanāt pēc ūdens, tā ka labu brīdi neviena vīrieša balss nebija saklausāma. Tad mums pastāstīja, kāds būs mūsu sods. Mums jāpiepilda visi trīs šoneri ar kopru un jūras gurķiem. Mēs bijām ar mieru, jo mums vajadzēja ūdens un mūsu sirdis bija salauztas, un mēs sapratām, ka cīniņā mēs esam tīrie bērni, kad jākaujas ar baltajiem vīriem, kas cīnās kā sātani. Kad visas sarunas bija beigušās, stūrmanis piecēlās un, mūs izsmiedams, ierēcās: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Pēc tam mēs airējām projām savās laivās un meklējām ūdeni.

Un nedēļām ilgi mēs pūlējāmies, zvejodami jūras gurķus un žāvēdami tos, vākdami kokosriekstus un gatavodami no tiem kopru. Dienu un nakti dūmu mutuļi vāliem vien cēlās no visu Oolongas saliņu piekrastēm, kad mēs maksājām atlīdzību par saviem ļaunajiem darbiem. Jo šinīs nāves dienās mūsu galvās bija iekalts skaidri un saprotami, ka galīgi aplam ir aiztikt balto cilvēku.

Kad nu pēdīgi šoneri bija pilni ar kopru un jūras gurķiem, bet mūsu koki tukši no kokosriekstiem, trīs skiperi un tas stūrmanis sasauca mūs visus kopā uz lielām sarunām. Viņi teicās esam ļoti priecīgi, ka mēs nākuši pie saprašanas, un mēs jau desmittūkstošo reizi atkārtojām, ka ļoti nožēlojam un nekad vairs tā nedarīsim. Un atkal mēs kaisījām smiltis sev uz galvas. Tad skiperi teica, ka tas viss esot labi, tomēr, lai pierādītu, ka viņi mūs nepie- mirsīšot, viņi uzsūtīšot mums velnu velnu, ko mēs mūžam pieminēšot un turēšot prātā ik reizes, kad mums atkal uznākšot patika ķerties klāt baltajam cilvēkam. Pēc tam stūrmanis vēlreiz izņirgāja mūs, kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Tad viens šoneris izlaida krastā sešus mūsējo vīrus, kurus sen jau turējām par mirušiem, šoneri uzvilka buras un aizbrauca pa šaurumu uz Zālamana salām.

Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uzsu- tījuši.

— Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo atskārtu šās nekrietnības būtību. Uz šonera plosījušās masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.

— Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. — Tas bija varens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdējuši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājam, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašuma. Esjau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstājās, dzīvi bija palikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Bez tam visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, un iestājās bads.

Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns. Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Tas viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pulka daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakus — un kanaki gribēt viņš nosist, bet kanaki iedomāt par velnu velns, un kanaki dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanaki nenosist viņš.

Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.

— Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.

Viņa aukla mežonīgi noraustījās. Viņš steigšus rāva to augšā, pārtverdams roku aiz rokas, un iesvieda laivas dibenā lielu, elsājošu klinšu mencu.

— Saule nākt augšā, es dot nolādēts tirgotājs dāvana — dot liela zivs, — Oti sacīja.