Džeks Londons: Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!

— Karalis gauži stipri midzis būt, — ministrs nobeidza savu runu.

Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanas ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal atgrieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās lieliski, it īpaši karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un trīs collas garš. Viņa sejā jautās ērgļa vaibsti, kādi tik raksturīgi Ziemeļamerikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks — kā pēc izskata, tā pēc_izcelsmes. Klausoties karalim acis liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību viņš izpildīja Mak- elistera pavēli sapulcināt ciematā pāris' simtu vislabāko dejotāju — gan vīriešus, gan sievietes. Un tad viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas vis nemodināja mīlestību pret Makelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un nievām.

Šo stalto iezemiešu gļēvulīgā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelis- tera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.

Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nav izdevies iecerētais pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemežvāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz mārciņas piecas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi prasīja trīs simtus. Kad nejauši par to ieminējos, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, paņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piecdesmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Vīrs pakampa tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Es savukārt apņēmos turpmāk turēt mēli grožos. Visu laiku manas domas nemitīgi grauzās ap Alakelistera varas noslēpumu. Galu galā es pat saņēmos pavaicāt tieši viņam pašam, bet viņš tikai piemiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.

Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Paklusam biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņu; kopš ta laika viņš pret mani izturējās ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz vecāks par mani.

— Kālabad jūs, kanaki, visi būt kā bērni? — es uzsāku ar viņu sarunu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanaki, pulka daudz cilvēku. Jūs, kanaki, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēst jūs, kanaki. Viņam tādi zobi nav. Kālabad jums tādas bailes?

— Varbūt pulka daudz kanaki vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.

— Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanaki, nokaut pulka daudz balti vīri ilgi, ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens balts vīrs?

_— Jā, daudz mēs viņi nokaut, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi, ilgi atpakaļ Kāda reize, kad es vel jauniņš but, liels kuģis apstāt ārpusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanaki mēs ņemt laivas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā sātani. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs rāpties augšā, pulka daudzi, varbūt, es domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka, pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt." Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala. Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs manam būt tas laiks stiprs vīrs. Viņš mest šķēps uz tie vīri. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt. Vīrs un vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka daudzi kanaki, bailes nav.

Vecā Oti lepnums bija atmodināts, jo viņš pēkšņi norāva savu lava-lava un parādīja man rētu, ko neapšaubāmi bija atstājusi lode. Pirms es paspēju ierunāties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs apskrējusi ap kora|ļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu skatienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu ar kājām pa priekšu, apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš nolaidās gar auklu līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es, pār malu pārliecies, vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas minūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš iznira virs līmeņa un iemeta laivā desmit mārciņu smagu klinšu mencu ar visu nebojāto auklu un āķi, kas vēl turējās zivs mutē.

— Var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpināju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.

— Jā, pulka bailes, — Oti apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām savas auklas ūdenī un vilkām tās ārā. Tad sāka kos- ties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aizpeldēs savu ceļu. — Es teikt tev taisnība, — Oti atsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.

Es iekūpināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man izklāstīja šausmīgajā dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādi — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.

— Tas notika pēc tam, kad mēs bijām kļuvuši ļoti lepni. Daudzas reizes jau bijām cīnījušies ar svešajiem baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita; bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību kalniem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Bet tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem divdesmit vai divdesmit pieciem, piebrauca šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un varbūt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvinejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura lagūnā tur pāri pretī, ja skatās no šejienes, pie Paulu, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas apmetnes, kur žāvēt jūras gurķus. Šāda sadalīšanās pa apmetnēm viņu spēkus darīja vājus, jo piecpadsmit iūdžu šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulu, un citi atradās vēl tālāk.

Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kuri laivās visu pēcpusdienu un visu vakar- cēlienu airējās pār lagūnu, nesdami vēsti Jaudīm uz Paulu, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim visām zvejnieku apmetnēm un ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs noķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies cieši kopā, tuvcīņā.