Džeks Londons: Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!

Mūsu cīņas troksni izdzirdis, stūrmanis saprata, kas noticis, viņš iekrāva pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un lagūna bija noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs-pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.

Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Tu te sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi vairāk kā puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man tev nākas stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kad es biju vēl pavisam mazs knauķis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Esmu vecs vīrs, bet varu no- nirt lejā līdz lagūnas dibenam, bet tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu, laikam vienīgi cīniņam. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāji un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nāvei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka esat sakauti.

Tagad uzklausi, ko darīja šis stūrmanis. Kad mēs metamies viņam virsū, pūzdami savus gliemežvākus, un jūra bija noklāta ar mūsu laivām, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu dzinās viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējām piecas asis, kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. Viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokās un šāva daudzas reizes. Viņš nebija labs šāvējs, tomēr, kad piebraucām tuvāk, daudzi no mūsējiem tika ievainoti un nonāvēti. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.

Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji traucāmies tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es saprotu, ka viņš bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo degļi uzliesmoja tik drīz. Bez tam degļi bija īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa stienīšu sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No divdesmit laivām puse tika sašķaidīta drumstalās. Arī laiva, kurā sēdēju es, tā sašķīda un kopā ar to divi man blakus sēdošie cilvēki. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem.* Pārējās laivas apgriezās un metās atpakaļ. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, kamēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrmanis bija sātans.

Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sablīvējis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni, smeldami ūdeni pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku apmetnēs, bija nokauti.

Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt sveikā tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis ar virsaišiem apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža bija arvien izrādīties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vezdami kokosriekstu virtenes, vistas un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas —, cilvēki no kuģa sāka uz mums šaut, un, kad airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas toreiz bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

To pašu pēcpusdienu no šonera krastā izbrauca tris mazas laiviņas, pilnas ar baltajiem. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami katru vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva vistas un cūkas. Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies ieraudzījām, ka visas būdas liesmo. Pievakarē saskatījām daudzas laivas braucam no Nihi puses — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, cik palikuši dzīvi, jo arī viņu ciematu, tāpat kā mūsējo, bija nodedzinājis otrs šoneris, iebraucis pa Nihi šaurumu.

Tumsā mēs turējāmies rietumu virzienā — uz Paulu, bet nakts vidū izdzirdējām sieviešu vaimanas un drīz pēc tam iekļuvām lielā laivu pulkā. Tajās atradās visi dzīvi palikušie no Paulu, kas gluži tāpat bija pārvērsta pelnos, jo trešais šoneris bija iebraucis pa Paulu šaurumu. Redzi, tas stūrmanis un viņa melnie puiši taču nebija noslīkuši. Viņš bija aizkūlies līdz Zālamana salām un tur pastāstījis saviem brāļiem, ko mēs Oolongā esam izdarījuši. Un visi viņa brāļi bija teikuši, ka nākšot un sodīšot mūs, un klāt viņi bija trijos šoneros, un visi mūsu trīs ciemati tika noslaucīti no zemes virsas.

Kas mums vairs atlika ko darīt? Rītā abi šoneri no vēja puses brauca tieši mums virsū lagūnas vidū. Pasāts pūta krietni stiprs, un viņi sašķaidīja mūsu laivas dučiem vien. Un šautenes nemitējās rībēt ne mirkli. Mēs izklīdām tikpat kā lidojošās zivis, kad parādās bonita, un mūsējo bija iik daudz, ka mēs paspējām izbēgt tūkstošiem, pamūk- dami gan še, gan tur pa saliņām atola nomalēs.

Pēc tam šoneri trenkāja mūs pa lagūnu uz priekšu un atpakaļ. Naktīs mēs klusītiņām aizlavījāmies tiem garām. Tomēr nākamajā vai aiznākamajā dienā šoneri arvien bija atkal klāt un dzenāja mūs uz lagūnas otru galu. Tā tas turpinājās. Mēs sen vairs neskaitījām savus mirušos un pat nepieminējām tos. Tiesa, mūsu bija daudz, bet ienaidnieku maz. Taču — ko mēs varējām iesākt? Es biju vienā no divdesmit laivām, ko pildīja cilvēki, kuri nebaidījas nāves. Mēs uzbrukām mazākajam šonerim. Viņi apšava mūs kaudzēm. Viņi svieda laivās dinamītu un, kad dinamīta krājumi bija izbeigušies, lēja verdošu ūdeni mums uz galvas. Šautenes neapklusa ne mirkli. Tos, kuru laivas bija sadragātas, apšāva, kamēr tie peldēja projām. Bet stūrmanis lēkāja šurp un turp pa kajītes jumtu, neganti kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

Ikviena māja tika nodedzināta pat uz vismazākās saliņas. Pie dzīvības nepalika neviena vista, neviens sivēns. Mūsu akas bija piegānītas ar nokauto ķermeņiem vai arī piebērtas ar koraļļu radzēm. Pirms šo triju šoneru ierašanās mūsējo Oolongā bija divdesmit pieci tūkstoši. Šodien mūsu ir tikai pieci tūkstoši. Kad šoneri aizbrauca, mēs bijām vairs vienīgi trīs tūkstoši, kā pats dzirdēsi.