Džeks Londons: Sauleszemes iemītnieki

Viņa vārdus saņēma ar gaviļu un atvieglojuma saucieniem, un Hauga, pēdējais no Badaino cilts vīriem, uzrāpās pa stāvo klints slīpni un pieplacis paliecās pāri alas atveres slieksnim. Tūdaļ no alas atskanēja apslāpēts šāviena blīkšķis un, kamēr Hauga izmisis tvarsti jās gar slideno klintssienu, vēl otrs. Hauga vēl vārgi nogramstījās ar rokām, tad viņa tvēriens atslāba un viņš nogāzās pie Taija kājām, vēl brīdi raustījās kā milzīga medūza, tad palika guļam nekustīgi.

— Kā es varēju zināt, ka viņi ir lieli karotāji un nekā nebaidās? — Taijs uzstājīgi noprasīja kā aizstāvēdamies, jo atcerējās nīgros skatienus un nedrošo kurnēšanu.

— Mūsu bija daudz, un mēs bijām laimīgi, — droši un atklāti paziņoja kāds karavīrs. Cits ar kāri trīcošu roku taustīja šķēpa rokturi.

Taču Olufs uzsauca tiem, lai paliek mierā.

— Uzklausiet, mani brāļi! Ir vēl otrs ceļš! Zēns būdams, es to nejauši atradu, kad rotaļādamies kāpelēju gar klintssienu. Tas ir paslēpts aiz klintsbluķiern, nevienam tur nekas nav meklējams, tāpēc tas arī palicis neatklāts un neviens cilvēks par to nezina. Eja ir ļoti šaura, ilgu laiku jālien uz vēdera, līdz pēdīgi nokļūst alā no otras puses. Šonakt mēs pa to aizrāpsimies, klusiņām līzdami uz vēdera, un uzbruksim Sauleszemes iemītniekiem no mugurpuses. Un rītdien iestāsies miers, un nākamajos gados rnēs nekad vairs neuzsāksim ķīviņu ar Sauleszemes iemītniekiem.

— Nekad vairs! — vienā balsī atsaucās pārgurušie vīri.

— Nekad vairs!

Viņu korim piebalsoja arī Taijs.

Tonakt sieviešu un bērnu pūlis sapulcējās pie visiem zināmās alas ieejas, glabadami sirdī atmiņas par saviem kritušajiem un turēdami rokās akmeņus, šķēpus un dunčus. Neviens Sauleszemes iemītnieks nevarēja lolot cerības — nokāpt gar vairāk nekā divdesmit pēdu augsto, atsegto klintssienu un palikt dzīvs. Ciematā palika tikai ievainotie, bet visi kaut cik spējīgie vīri — un tādu bija trīsdesmit — sekoja Olufam uz slepeno ieeju alā. No zemes līdz ieejai pacēlās simt pēdu augsts, lauzītām atka- rēm izrobots un vaļīgi sabirušiem akmeņiem klāts slīpums, un, tā kā akmeņi varēja izkustēties no katra rokas vai kājas pieskāriena, vīri kāpa pa vienam. Olufs uzrāpās pirmais, klusu pasauca nākamo un iespraucās plaisā. Viņam sekoja otrais, tad trešais karotājs un tā visi pēc kārtas, līdz ārpusē palika tikai Taijs. Viņš dzirdēja pēdējā kāpēja uzsaucienu, bet tad pēkšņi viņu pārņēma šaubas un viņš palika kavējamies pārdomās. Pusstundu vēlāk viņš uztrausās līdz atverei un palūkojās iekšā. Viņš sajuta, cik eja ir šaura, un tumsa iekšpusē šķita pilnīgi blīva. Taiju sastindzināja bailes, ka klints nogruvums varētu viņu apbērt, un viņš nespēja sadūšoties. Visi mirušie — sākot ar Nīgu, pirmo Mandelas cilts kritušo, un beidzot ar Haugu, pēdējo no Badaino cilts karotājiem, — sanāca un sasēdās viņam apkārt, tomēr Taijs labāk bija ar mieru palikt šajā baismajā sabiedrībā nekā doties briesmās, kādas viņš jauta uzglūnam biezajā tumsībā. Tā viņš sēdēja ilgi, līdz juta kaut ko vēsu un vāru liegi pieskārāmies vaigam, un tad viņš zināja, ka snieg pirmais ziemas sniegs. Ieblāzmojās nespodra rītausma, pēc tam atausa gaiša diena, un pēdīgi viņš saklausīja klusus, gārdzošus kunkstienus, kas plūda pa šauro plaisu — te pie- klusdami, te atjaunodamies, tie tuvojās un kļuva sadzirdami skaidrāk. Viņš nošļūca no alas malas, kur bija sēdējis, ar abām kājām nostājās uz klints dzegas un nogaidīja.

Kunkstētājs tuvojās lēnām, līdz pēdīgi, daudz reižu apstājies, sasniedza izeju, un Taijs nu skaidri zināja, ka Sauleszemes iemītnieks tas nav. Tālab viņš iebāza roku plaisā un tur, kur vajadzēja būt cilvēka galvai, atdūrās pret pleciem, kas bija stāvus izslieti virs saliektām rokām. Galvu viņš sataustīja vēlāk — tā nestāvēja pacelta, bet karājās uz leju, tā ka galvvidus skāra alas grīdu.

— Vai tas esi tu, Taij? — galva ierunājās. — Jo tas esmu es, Abvaks, esmu bez spēka un salauzts kā nepareizi aizsviests šķēps. Mana galva karājas pie zemes, un bez atbalsta es leja norāpties nevaru.

Taijs ielīda plaisas ieejā un piecēla Abvaku kājās, at- sliedams to ar muguru pret sienu, taču galva tam karā- jās uz krūtīm, un tas stenēja un vaimanāja.

— Ai vai, ai vail — Abvaks gaudās. — Olufs bija aizmirsis, ka arī Misačija zina šo noslēpumu, un viņa to fl būs pateikusi Sauleszemes iemītniekiem, citādi taču viņi i nebūtu gaidījuši pie spraugas izejas. Un tāpēc es tagad I esmu sakropļots un bezpalīdzīgs — ai vai, ai vai!

— Un vai tad viņi nomira, tie nolādētie Sauleszemes 1 iemītnieki, tur pie šaurās spraugas izejas? — Taijs pra- i sīja.

— Kā es varēju zināt, ka viņi gaida? — Abvaks gārdza.

— Jo mani brāļi jau bija aizgājuši pa priekšu, daudzi, daudzi, bet nebija nekāda cīņas trokšņa. Kā es varēju zināt, kāpēc nav nekāda cīņas trokšņa? Bet, pirms es to uzzināju, divas rokas bija sagrābušas manu kaklu tā, ka es nepaspēju iekliegties, lai brīdinātu-brāļus, kas vēl nāca. Tad vēl divas rokas sagrāba mani aiz galvas un divas aiz kājām. Tā es pilnīgi biju Sauleszemes iemītnieku varā. Rokas ap galvu turēja marū uz vietas, bet rokas ap kājām grieza manu ķermeni riņķī — tā, kā mēs apgriežam kaklu pīlei dūksnājā, ta viņi apgrieza manu kaklu.

Tomēr mirt man nebija lemts, — viņš turpināja, un pat tā kā lepnums ievibrējās viņa balsī. — Es vienīgais esmu palicis. Olufs un pārējie guļ rindā uz muguras, sejas tiem sagrieztas gan šā, gan tā, un dažam seja ir apakšā; kur vajadzētu atrasties pakausim. Nav labi ko tādu redzēt; jo, 1 kad mana dzīvība atgriezās, es tos visus redzēju lāpas gaismā, ko bija atstājis kāds Sauleszemes iemītnieks, un pats es biju nolikts vienā rindā ar tiem.

— Ak tā gan? Ak tā gan? — Taijs murmulēja, jo bija pārāk satriekts un parunāt nespēja.

Pēkšņi viņš salēcās un sāka viscaur drebēt, jo no plaisas izlauzās Billa Baltā balss.

— Labi gan, — tā teica. — Es te meklēju to vīru, kas eizrāpās ar apgrieztu sprandu, bet āre — atradu Taiju. Met šauteni zemē, Taij, nomet tā, lai es dzirdu to atsita- mies pret klintīm.

Taijs bez vārda runas paklausīja, un Bills Baltais izlīda dienas gaismā. Taijs izbrīnā viņu apskatīja. Tas bija izdilis, noskrandis un netīrs, un acis tam kvēloja kā divas ogles dziļos dobuļos.

— Esmu izsalcis, Taij, — viņš teica. — Ļoti izsalcis.

— Es esmu puteklis pie tavām kājām, — Taijs attrauca.

— Tavs vārds man ir likums. Es taču pavēlēju saviem ļaudīm tev nepretoties. Es devu padomu …

Bet Bills Baltais bija apgriezies un sauca pa plaisas ieeju:

— Ei! Čārlij! Džim! Paķeriet lidzi sievišķi un nāciet šurp.

— Tagad mēs gribam ēst, — viņš teica, kad biedri un Misačija bija izlīduši āra.

Taijs labinādamies berzēja rokas.

— Daudz mums nav, bet tas viss ir tavs.

— Pēc tam mēs pa sniegu dosimies uz dienvidiem, — Bills Baltais turpināja.

— Lai ceļš jums būtu bez grūtībām un taka bez šķēršļiem.

— Ceļš ir garš. Mums vajadzēs suņus un pārtiku — daudz!

— Tavi ir labākie no mūsu suņiem un pārtika, cik vien tie spēj panest.

Bills Baltais pārkāpa pār plaisas malu un gatavojās rāpties zemē.

— Bet mēs atgriezīsimies, Taij. Mēs atkal atgriezīsimies, un mūsu dienas šajā zemē būs ilgas.

Un tā viņi aizgāja uz dienvidu pusi, kur nav nekādu ceļu, — Bills Baltais, viņa brāļi un Misačija. Kad pienāca nākamais gads, Mandelas līcī enkuru izmeta «Otrais Meklētājs». Tie nedaudzie Mandelas cilts ļaudis, kas palikuši dzīvajos, jo brūces nebija ļāvušas tiem rāpties šaurajā plaisā, Sauleszemes vīru vadībā stājās pie darba un sāka rakt zemi. Tagad viņi vairs nemedī un nezvejo, bet saņem dienas algu, par kuru pērk miltus, cukuru, katūnu un visādas citādas mantas, ko «Otrais Meklētājs» savā ikgadēja reisā atved no Sauleszemes.