Džeks Londons: Sauleszemes iemītnieki

— Mieru! Ak, brāļi! — Taijs ar roku vēcieniem pieklusināja sapulcējušos. — Lai sievietes un bērni iet savos iglu. Šī te ir vīru runāšana, lai to dzird tikai vīru ausis.

— Šauteņu ir diezgan, to pietiks visiem, — viņš teica, kad sievietes bija negribīgi aizgājušas. — Nemaz nešaubos, katram vīram iznāks pat divas šautenes, un kur nu vēl milti, cukurs un citas mantas. Un izdarīt to bus ļoti viegli. Tos sešus Sauleszemes iemītniekus Nīgas iglu mēs nonāvēsim šonakt, kamēr viņi guļ. Rīt mēs ar miera vārdiem iesim uz kuģa tirgoties un tur, kad būs izdevīgs brīdis, apkausim visus viņu brāļus. Un rīt vakarā notiks lielas dzīres, līksmošanās un bagātību dalīšana. Tad vis- pēdējais no vīriem dabūs vairāk mantu, nekā līdz šim piederēja vispirmajiem. Brāļi, vai gudri ir vārdi, ko es esmu runājis?

Viņam atbildēja klusa piekrišanas dūkoņa, un tūdaļ sākās gatavošanās uzbrukumam. Seši Badaino cilts mednieki, kā jau pieklājas bagātākas cilts ļaudīm, bija bruņojušies ar šautenēm un pārpilnīgi apgādāti ar munīciju. Taču no Mandeļu cilts tikai vienam otram atsevišķam medniekam piederēja pa šautenei, dažas pat salauztas, un visā ciltī bija ļoti maz pulvera un patronu. Kara ieroču trūcīgo krājumu tomēr atsvēra neskaitāms daudzums bultu ar kaula uzgaļiem un metamo šķēpu — tie noderēja kaujai no attāluma, bet tuvcīņām bija paredzēti gan krievu, gan jenkiju darinati tērauda dunči.

— Lai nebūtu nekāda trokšņa, — Taijs nodeva pēdējās instrukcijas, — un lai daudzi karotāji blīvi aplenc iglu no visām pusēm, tā ka Sauleszemes vīri nevar izlauzties. Pēc tam tu, Nīga, ved sešus jaunekļus uz iglu un klusiņām ielieniet iekšā, kur svešinieki guļ. Neņemiet šautenes, jo tās mēdz iet vaļā pavisam negaidīti, bet savu roku spēku ielieciet dunčos.

— Un lai visiem būtu skaidrs, ka nedrīkst nekā nodarīt Misačijai, kura ir liela izpirkuma vērta, — Nīga aizsmakušā balsī pačukstēja.

Cieši plokot pie zemes, nelielā uzbrucēju armija aplenca iglu, bet pa aizmuguri slapstījās bars sieviešu un bērnu, priecīgā ziņkārē gribēdami noskatīties svešinieku noslepkavošanā. īsā augusta nakts beidzās, un ausmas blāvumā neskaidri varēja viest Nīgas un jauniešu zemei pieplakušos augumus. Ne mirkli neapstādamies, viņi četrrāpus ielīda garajā ieejas gaitenī un nozuda no acīm. Taijs piecēlās stāvus un saberzēja rokas. Viss veicās labi. Plašajā aplencēju lokā no zemes paslējās galva pēc galvas, un visi gaidīja. Ikviens pēc sava prāta iztēlojās notikumus iekšpusē — aizmigušos vīrus, dunču ietriekšanos cilvēku miesā, pēkšņu nāvi tumsā.

Klusumu pāršķēla skaļš Sauleszemes vīra uzsauciens, un norībēja šāviens. Tad iglu iekšpusē sākās kņada. Bez kādas iepriekšējas apdomas aplencēji metās šaurajā ieejas gaitenī. Iekšpusē sāka dārdināt pusducis patšauteņu, un mandeli, iespriedušies šaurajā koridorā, nekā nevarēja apsākt. Tie, kas bija priekšgalā, trakā trauksmē lūkoja tikt atpakaļ, jo šautenes nepārtraukti spļāva uguni tiem tieši sejā, bet tie, kas atradās aizmugurē, tikpat trakā trauksmē spaidījās uz priekšu, lai mestos uzbrukumā. Tūkstoš astoņsimt deviņdesmitā gada parauga četrdesmit piecu milimetru kalibra lielās lodes ik zalvē izurba uzreiz pusduci cilvēku, un gaitenis, pieblīvēts ar ievainotiem, bezpalīdzīgiem karotājiem, atgādināja gaļas galdu tirgū. Nepārtrauktie šāvieni, bez mērķēšanas raidīti tieši pūiī, retināja to tikpat kā ložmetēju kārtas, un šai nemitīgajai nāves strāvai neviens nespēja stāties pretī.

— Tas vēl nekad nav pieredzēts, — aizelsies izgrūda kāds no Badaino cilts vīriem. — Es tikai palūrēju iekšā, bet tur mirušie guļ kaudzēm, gluži kā roņi uz ledus pēc lielajām medībām.

— Vai es neteicu, ka viņi varbūt ir karotāji? — iekladzinājās vecais, sažuvušais mednieks.

— To jau varēja sagaidīt, — Abvaks droši atcirta. — Esam iekrituši lamatās, ko paši sagatavojām.

— Ak jūs muļķi! — Taijs bārās. — Jūs muļķu dēli! Tā taču nebija iecerēts, kā jūs izdarījāt! Iekšā vajadzēja iet tikai Nīgam un sešiem jaunekļiem. Mana viltīgā izdoma ir pārāka nekā tiem no Sauleszemcs, bet jūs pārkāpāt šīs izdomas robežas un atņēmāt tai spēku, un tagad ir iznācis ļaunāk nekā tad, ja nebūtu nekādas viltīgas izdomas!

Neviens neatbildēja, visu acis bija piekaltas iglu, kas kā ķēmīga ēna neskaidrām aprisēm rēgojās pret skaidro ziemeļaustrumu debess malu. Pa spraugu jumtā vērpās šāviņu dūmu grīstis un, lēnām riņķodamas, cēlās augšup nekustīgajā gaisā; ik pa brīdim kāds ievainotais kunkstēdams aizrāpoja pa mijkrēsli.

— Lai katrs pavaicā tuvāk stāvošajam par Nīgu un tiem sešiem jaunekļiem, — Taijs pavēlēja.

Pēc kāda laiciņa atpakaļ atceļoja atbilde:

— Nīgas un to sešu jaunekļu vairs nav.

— Un daudzu vairs nav! — ievaimanājās kāda sieviete aizmugurē.

— Jo vairāk bagātību tiks tiem, kas palikuši dzīvi, — Taijs izteica drūmu mierinājumu. Tad, vērsdamies pie Abvaka, norādīja: — Tu ej un savāc kopā labi daudz ar taukiem pildītu roņādu. Lai mednieki no ārpuses izlej taukus uz iglu un gaiteņa koka sienām. Un lai labi žigli pielaiž uguni, kamēr vēl Sauleszemes iemītnieki nav iztaisījuši sienās caurumus šautenēm.

Kamēr viņš vēl runāja, ar māliem aizdrīvētajā spraugā starp baļķiem parādījās caurums, pa to izbāzās šautenes stobrs, un kāds Badaino cilts karotājs, strauji piespiedis roku pie sāna, palēcās gaisā. Nākamais šāviens, izurbis krušukurvi, nogāza viņu pie zemes. Taijs un pārējie pajuka uz visām pusēm, ārpus tēmējuma joslas, un Abvaks steidzināja vīrus, kas stiepa roņādas ar taukiem. Vairīdamies no šaujamām spraugām, kas iglu sienās jau bija atvērušās visās pusēs, vīri izlēja roņādu saturu uz sausajiem sanesu baļķiem, ko Mandelas upe bija atnesusi no dienvidpuses koku novadiem. Pieskrēja Unenks ar degošu pagali, un liesmas uzšāvās augstu gaisā. Pagaja vairākas minūtes, taču nekādas zīmes nemanīja; ciematnieki turēja lokus un šķēpus gatavībā, un uguns pieņēmās sparā.

Taijs līksmi berzēja rokas, skatīdamies, kā sprēgādama deg sausā celtne.

— Nu, brāļi, mums viņi ir rokā! Lamatās!

— Un neviens neuzdrīkstēsies man atņemt Billa Baltā šauteni, — Abvaks paziņoja.

— Tikai Bills Baltais pats, — iespiedzās vecais mednieks. — Jo re, kur viņš nāk!

Ietinies apsvilušā un nokvēpušā segā, no liesmojošā gaiteņa izlēca garš baltais, un viņam pa pēdām, tāpat segās satinušies, izskrēja Misačija un pārējie pieci Saules- zemes iemītnieki. Badaino cilts karotāji ar slikti tēmētu šauteņu zalvi mēģināja aizkavēt šo izlaušanos, kamēr mandeli pilnīgi ietinās šķēpu un bultu mākulī. Saules- zemes iemītnieki skriedami nosvieda gruzdošās segas, un bija redzams, ka katrs nes plecos nelielu somiņu ar munīciju. No visām savām mantām viņi glābšanai bija izvēlējušies tikai to. Viņi skrēja ātri un aprēķinātā virzienā, pārrāva aplencēju loku un drāzās tieši uz lielo klintsragu, kas austošajā dienā rēgojas kā melns tornis kādu pus- jūdzi aiz ciemata.

Taijs nometās uz viena ceļa un virzīja savas šautenes tēmēkli pret Sauleszemes viru, kas skrēja pēdējais. Cie- matnieki sāka skaļi klaigāt, kad viņš nospieda aizslēgu un skrējējs nogāzās uz priekšu, spārdīdamies pacēlās un nokrita atkal. Nelikdamies zinis par bultu krusu, otrs Sauleszemes iemītnieks paskrējās atpakaļ, noliecās pār pakritušo un pacēla to sev plecos. Taču mandeļu šķēp- metēju pulks bija viņus gandrīz panācis, un sparīgi sviests šķēps caururba ievainoto. Tas iekliedzās un, kad biedrs viņu bija saudzīgi nolaidis zemē, drīz vien kļuva ļengans. Pa to laiku Bills Baltais un trīs pārējie bija apstājušies un apbēra ar svina krusu tuvojošos šķēpmetējus. Piektais Sauleszemes iemītnieks noliecās pār kritušo biedru, pataustīja tā sirdi, tad aukstasinīgi pārgrieza nesamās siksnas un piecēlās, satvēris rokās munīcijas somu un lieko šauteni.