Laikazīmes

Jau arhaiskās domāšanas struktūrā, raksta ievēroja­mais VDR zinātnieks Frīdhards Klikss grāmatā «Mos- tošā domāšana», veidojās nākotnes paredzēšanas trīs stratēģijas. Pirmā pamatojās uz novērojumiem par telpas un laika saitēm un sakarībām starp dažādām parādībām, notikumiem un stāvokļiem. Tādas lielākoties ir laikazīmes šīs-grāmatas pirmajās nodaļās. Otrā stratēģija spriedu­miem par nākotni izmanto līdzīgas pazīmes, piemēram: «Ja, pirmoreiz sēņojot, pirmo baraviku atrod tārpainu — arī atradēja dzīvi kā tārpi ļaudis ēdīs, grauzīs.» Vai: «Ja vērpēja vai audēja darba laikā ēd — pēc tam dziju vai audeklu kodes ēdīs.» Tāpat: «Ja ziemā vai pavasarī aug garas lāstekas — būs garas rudzu vārpas.» Trešajai stratēģijai ir atdarinājumu raksturs. Tika atdarinātas tādas novērotās parādības, pēc kurām it kā varētu spriest par nākotni. Mūsu senči uzskatīja, ka ar šādām izdarī­bām var ne tikai paredzēt, bet arī izraisīt vēlamos notikumus nākotnē. Piemēram, nosaucot mazu meiteni skaistas puķes vārdā, cerēja, ka viņa kļūs daiļa kā šī puķe. Sajā nodaļā sniedzam lasītāja ieskatam arī tāda tipa ticējumus. Visas šīs stratēģijas, raksta F. Klikss, satur racionālus elementus. Pirmās divas jau tāpēc vien, ka vismaz daļēji uztver reālas sakarības un līdz ar to mazina lēmumu pieņemšanas situācijas nenoteiktību. Bet arī dažādo izdarību radītā pārliecība mazina nenoteiktību, novērš šaubas un bailes. Uzmanīgāk aplūkojot, šādas izdarības, nereti varam saskatīt reālu pamatu, piemēram, ticējumā: «Ja no rīta, nākot ar piena slauceni, ļaujas kādam uzru­nāties — piens maitājas.» Ja ļaujas uzrunāties, tad var arī pārāk ilgi aizpļāpāties. Vai arī: «Ja degošu skala ogli vēcina vai riņķī griež — gultā apslapinās.» Aizrādī­jums acīmredzot domāts bērniem. Patiešām, tāda blēņo­šanās drīz vien var izraisīt ugunsgrēku. Ticējumiem tāpat var būt ekoloģiski ētisks raksturs, piemēram: «Ja lēli vai sikspārni sit un tas kliedz — cilvēks paliek kurls.» Šim ticējumam jau ir tabu (aizliegumu) raksturs. Bez aizliegumu sistēmas nevar ilgstoši pastāvēt sociāla kopa. Vēl izteiktāks tabu raksturs ir citiem ticējumiem, piemē­ram: «Ja uz bises uti nokauj vai ar to kaķi šauj — ar to vairs nekā nevar nošaut.» «Ja, sēņot ejot, nazi nes atklātu — sēnes nevar ieraudzīt, tās slēpjas.» «Ja izsētus vai sējai domātus zirņus, lasa un ēd — metas kārpas.» «Ja galvā liek sietu vai grozu — galvā metas augoņi, vātis.»

Zinātniskajā dabas izpētē jāprot pareizi izdalīt un analizēt pētāmā objekta pazīmes. Tas ne vienmēr izdodas pat mūsdienās, kad iespējas ir lielas. Tāpēc jo sevišķu ap­brīnu pelna senču prasme konstatēt un skaidri izdalīt pazīmes. Pazīmes tika grupētas, ņemot vērā tā laika dzī­ves apstākļus un uzvedības normas. Bez apkārtējās vides milzīgās daudzveidības izpausmju grupēšanas, bez šīs pirmatnējās klasificēšanas vispār nevarētu orientēties vi­sai sarežģītajā un daudzveidīgajā pasaulē. Izdalīdami pēc savas Izpratnes svarīgākās parādību un priekšmetu pazīmes, grupējot tās, cilvēkiem nācās arī spriest par tām — «padarīt nezināmo par zināmo» (kaut vai mitolo­ģiskā formā!). Tiesa gan, senatnē cilvēks apkārtējās dabas parādības uztvēra un izprata atbilstoši savas cilts kolektīva priekšstatu sistēmai, pastāvošajai kārtībai, tai mentalitātei, kuru katrs cilts loceklis apguva kopš bērnības.

Pirmatnējā priekšstatu sistēma nebija neloģiska, tā gluži vienkārši nevairījās no loģiskām pretrunām. Te izpalika iepriekšējā analīze, bija tikai sintēze, kas centās aptvert pasauli tās vienotībā. Dabas uztvere būtībā bija naivi dialektiska: ikkatrs dzīvnieks un augs, jebkurš dabas objekts un parādība var būt gan parasts, gan neparasts — tie izstaro un uzsūc dažādus spēkus, īpašī­bas Un spējas, kuru ietekme izplatās tuvā un tālā apkārtnē. Tā ir senā cilvēka pārliecība, ka ar īpašu darbību vai speciālu vārdu izrunāšanu iespējams ietekmēt dabas spēkus un līdz ar to arī cilvēku panākumus medībās, labības audzēšanā, veiksmīgu laulību noslēgšanā u, c. Tas stiprināja cilvēka apņēmību, Sādi psiholoģiski faktori nenoliedzami nodrošina veiksmi un panākumus. Bez šīs pirmatnējās priekšstatu sistēmas nebūtu arī mūsdienu zinātnes. Pirms top vārpa, jārodas asnam.

Esamības izzināšana, kā māca dialektiskais mate­riālisms, sākas ar tiešo vērošanu, sajūtām. Taču ar sajū­tām (dzirdi, redzi, ožu u. c.) var uztvert tikai parādību virsējo slāni. Lai izprastu parādību būtību, nepieciešama abstrakta domāšana, rafinēta prāta darbība. Un būtība taču ir daudzkārtaina. Tāpēc zinātniskās izzināšanas uzdevums ir virzīties no pirmās kārtas būtības uz otrās, trešās kārtas būtību… un tā līdz bezgalībai. Jo realitā­tes objekti ir neizsmeļami. Katrs pētnieks zina, cik grūti izlauzties cauri parādības virsējam slānim, ko uztver mūsu sajūtas, un nonākt līdz būtībai, līdz acīm neredza mām sakarībām. Cik bieži te kļūdāmies, kaut gan mūsu rīcībā ir vareni modernās zinātnes līdzekļil Daudzus robus savās zināšanās aizpildām ar vairāk vai mazāk ticamiem pieņēmumiem (hipotēzēm) 1 , jo citādi zināšanas nevarētu būt kā vienota sistēma. Arī mūsu senčietn bija nepieciešama zināšanu sistēma kā veselums, un robus šajā sistēmā aizpildīja viņu naivie priekšstati un izdarības. Ielūkojoties uzmanīgāk šāda tipa ticējumos — laikazīmēs, daudzos no tiem ieraudzīsim ari konkrētus racionālus kodolus. Ērtākai pārskatāmībai sakārtojām tos ligzdās pēc darbības vēlamā rezultāta vai galvenā faktora.

Ja mājās balodis ligzdu taisa — tās mājas neķer ugunsgrēks

Ja bezdelīga perēkli mājā taisa — šajā mājā pērkons nesper un ugunsgrēks neizceļas

Ja čurkstes ēkas pažobelē ligzdu netaisa — šajā ēkā iesper pērkons

Ja Zāļu vakarā govīm mutē palikusi zāle — tām tur­pmāk trūks barības

Ja kaķis uz sliekšņa mazgājas — būs tāls ciemiņš

Ja vienu odu nosit pirms Jāņiem — simt būs vietās ja pēc Jāņiem — desmit būs vietā

Ja peles bēg no mājām — būs ugunsgrēks

Ja suns lien pagaldē gulēt — mājā būs nelaime

Ja suns gaudo — kāds .mājinieks mirs, jo sunim virs abām acīm vēl ir divi iedobumi, kas ļauj tam redzēt nāvi nākam un mironi staigājam

Ja suns gaudo — būs sunim vai mājām nelaime:

ja pret vēju — būs mājā nelaime,

ja pa vējam — būs citur nelaime,

ja uz meža pusi — pats mirs, '

ja uz mājas pusi — mājinieks mirs

Uz kuru pusi suns uz dibena šļūc — no turienes gai­dāmi nekaunīgi ciemiņi

Ja suns kādu nikni aprej — tas ir sirdīgs un bezkau­nīgs cilvēks

Ja suns nolaiza ciemiņam rokas — uz to namamāte ir dusmīga

Ja mājās nikns suns — tur dzīvo nesaticīgi ļaudis

Ja pavasari pirmo redz baltu vai dzeltenu tauriņu — būs kāzas vai kristības; ja melnu — būs bēres

Ja vāvere skrien mājās — tās mājas degs

Ja vista izdēj olu ar diviem dzeltenumiem — būs mājā naidīga dzīvošana