Laikazīmes

Līdzīgus rezultātus (ar ticamību apmēram 70%) iegu­vuši arī daži citi kalendāro laikazīmju pētnieki. Kā šādus rezultātus izskaidrot zinātniski? Vienu no iespējamiem izskaidro]umienj, mūsuprāt, varam rast meteoroloģisko

procesu makrocirkulācijas modernajā koncepcijā. So koncepciju un uz tās dibinātu laika ilgtermiņa prognozes metodi izveidojuši ievērojamie padomju zinātnieki G, Vangenheims, B. Multanovskis, B. Dzerdzejevskis, S. Pagava, A. Girss u, c« Asa nepieciešamība pēc ilgter­miņa prognozes visam navigācijas periodam radās, apgūstot Ziemeļu jūras ceļu ar tam raksturīgajiem visai sarežģītajiem kuģošanas apstākļiem. Ilgtermiņa pro­gnozes metodi te sekmīgi izmanto jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. Tas liecina par metodes teorētiskā pamata pareizību,

Makrocirkulācijas koncepcijas izklāsts aizņemtu dau­dzas lappuses, tāpēc mēs tikai atzīmēsim, ka, pētot atmo­sfēras darbību kā kompleksu, ilgstošā periodā izvērstu procesu, izdevies konstatēt dažāda ilguma procesu sta­dijas un noskaidrot dažas šo stadiju maiņas likumsakarī­bas. Atmosfēras stāvoklis mainās viļņveidīgi, un pārmai­ņas aptuveni atkārtojas tā saucamajos homologajos (bū­tībā līdzīgos) gados.

Atmosfēras procesu makrocirkulācijas teorija vēl nav pietiekami izstrādāta. Taču jau šodien, raugoties no šīs teorijas atziņu pakāpieniem, redzam, ka kalendāro laika­zīmju veidotāji meklējuši ceļu laika apstākļu paredzē­šanai ilgam periodam aptuveni tādā pašā virzienā. Taču būtiska atšķirība ir līdzekļos. Mūsu senču rīcībā nebija ne augstākās matemātikas, ne ātrdarbīgo elektronisko skaitļotāju, ne supermodernās aparatūras, ne augsti izglītotu meteorologu.

Kāds Sakars atmosfēras procesu makrocikliskumam var būt ar baznīcas svētkiem? Atbilde jāmeklē diezgan tālā pagātnē. Kā noskaidrots speciālajos pētījumos, lielais vairums laikazīmju radies ļoti sen — pirms kris­tietības ieviešanas. Pirmās laikazīmes bijušas jau mezolīta beigās, vismaz pirms apmēram desmit gadu tūkstošiem, kad cilvēki sāka pieradināt un kopt dzīvniekus, audzēt labību un dārzeņus. Senās «tautas meteoroloģijas» galvenais uzdevums bija palīdzēt izvēlēties labāko laiku zemes aršanai, sējai un citiem lauku darbiem, brīdināt lopkopjus par gaidāmo auksto un ilgstošo ziemu, kurai savlaicīgi jāsagatavo lopbarība. Daudzu tūkstošu gadu cīņa ar stihiju bija iemācījusi cilvēkiem ievērot vissīkākās augu un dzīvnieku izturēšanās pārmaiņas, kas vēsta par gaidāmajām dažādu meteoroloģisko faktoru maiņām. Taču novērojumi bija jāsaista ar kādu noteiktu periodu vai iezīmētu dienu, kas tika svinēta. Tie ir tā saucamie kalendārsvētki.

Kalendārsvētki atbilst dabas ritmikai, tie iezīmēti senajos rituālkalendāros. Tādi kalendāri ornamenta veidā attēloti uz rituālajiem māla traukiem, kas atrasti baltu kaimiņu — seno tivercu un poļanu — zemēs. Uz dažiem traukiem attēlots viss gads, uz citiem tikai pavasaris un vasara — zemkopim vissvarīgākā sezona. Tāds kalendārs uz vairāk nekā pusotra gadu tūkstoša veca rituāla trauka atrasts Čerņigovas apgabala Romašku ciemā. Ar kvad­rātiņiem attēlotas 98 dienas, pēc akadēmiķa B. Riba' kova domām, no labības dīgstu parādīšanās 2. maijā līdz ražas novākšanas beigām 7. augustā. Pārtraukumi starp parastajām dienām apzīmēti ar stilizētām lietus strūklām, uguns un saules zīmēm, koka, pērkona un zibens simbolu, sirpju un labības statiņu simbolizētiem atteliem. Tie ir senslāvu pagāniskie svētki — Pavasara brieduma svētki, Jarilas diena (baltu vasarsvētki), Nāru nedēļa ar Kupalas dienu (latviešu līgosvētki), Peruna (pareizāk — Roda) diena 20. jūlijā un Ražas svētki 7. augustā. Svētki pārtrauca parasto dienu vienmuļo plūdumu un kalpoja arī kalendāro laikazīmju piesaistī­šanai.

Par šādu iezīmētu dienu j e b marķierdienu praksi liecina arī vēsture. Senie romieši, piemēram, mēneša pirmo dienu saukuši par kalendu, no kā cēlies vārds «kalendārs». Romieši šo vārdu pārņēmuši no senajiem grieķiem, kuru valodā «kalein» nozīmē — paziņot, jo sengrieķu priesteri regulāri paziņojuši, kurā dienā jāsākas jaunajam mēnesim. Marta, maija, jūlija un oktobra piecpadsmito dienu, bet pārējos mēnešos trīspadsmito dienu senie romieši saukuši par īdām. Sie datumi tad arī kalpojuši par iezīmdienām. Vai arī mēs nerīkojamies tāpat, kad sakām: «Nedēļu pirms Starptautiskās sieviešu dienas» vai «Otrajā dienā pēc Uzvaras svētkiem»? Sāda prakse senatnē bijusi plaši izplatīta. Kristīgā baznīca tā saucamos pagāniskos (tautas) svētkus aizstāja ar saviem, bet nosaukums bieži vien palika tas pats vecais, kā tas, piemēram, ir noticis ar vasarsvētkiem un -ziem­svētkiem.

Kalendāro laikazīmju pētnieki secinājuši, ka arī tad, ja norādīta viena marķierdiena, tā nozīmē kāda svarīga perioda vidu. Parasti šāds periods ietver dienas pirms un pēc marķierdienas. Tas nozīmē, ka gadu gaitā jābūt noteiktiem periodiem, kad ar lielāku varbūtību var sagai­dīt laika apstākļu maiņas. Vai tādi periodi ir? Lai atbil­dētu uz šo jautājumu, jāizskaitļo katrai diennaktij vidējie ilggadīgie meteoroloģiskie rādītāji. Meteorologi tos gan parasti aprēķina pa mēnešiem, retāk dekādēm.Zarkovs grāmatā «Tautas laikazīmes un laika paredzēšana», kas domāta skolotājiem, sniedz vidējos ilggadīgos datus par diennakts vidējo gaisa temperatūru, tagadējās K. Timir- jazeva Lauksaimniecības akadēmijas teritorijā. Sie dati pārliecinoši parāda izteiktus periodus, piemēram, auk­stuma atgriešanos ap februāra un marta vidu, maija 11. — 14. datumā, jūnija trešajā pentādē (10.—15. datums) u. tml.

Apskatot kalendārās laikazīmes, nedrīkst aizmirst dažādus maldu avotus. Dažas laikazīmes pie mums iece­ļojušas no ģeogrāfiski visai attāliem apgabaliem un neatbilst vietējam laika apstākļu ritmam. Diezgan lielas grūtības rada arī neziņa, kādam kalendārajam stilam — vecajam vai jaunajam — atbilst konkrētā laikazīme. Ļoti vecas kalendārās laikazīmes var neatbilst pašreizējā klimata cikla īpatnībām utt., tāpēc pret tām jāizturas ļoti uzmanīgi.

KUR TE RACIONĀLAIS KODOLS

Mēs dzīvojam zinātnes un tehnikas strauja progresa laikmetā. Tagad mēs protam izskaidrot daudzas dabas parādības, par kurām mūsu senčiem bija miglains vai pat aplams priekšstats. Lai racionāli izpētītu un zināt­niski prognozētu dabas procesus, ir jānoskaidro to cēloņsakarības. Bet, lai to izdarītu, jāveic visai grūts izpētes darbs, turklāt nepieciešama pārliecība, ka tāda cēloņsakarība vispār pastāv. Jābūt cēloņsakarību meklē­šanas tradīcijām. Daudz vienkāršāk taču ir pieņemt, ka viss notiek fatāli pēc dieva (vai dievu) gribas un nekādu cēloņsakarību nav ko meklēt,

Laikazīmes no visiem tautas garamantas veidiem visspilgtāk parāda, ka mūsu senču pasaules redzējums pēc dziļākās būtības bijis antifatāls. Neatlaidīgā un konsekventā cēloņsakarību meklēšana uzskatāmi izpau­žas laikazīmju saturā un jo sevišķi formā: «Ja notiek , tā — tad būs tas.» Antifatālais pasaules redzējums izaudzis no pieredzes, Daudzās neveiksmes mācīja pir­matnējo zemkopi, ka labu ražu var gaidīt tikai no rūpīgi apstrādāta un pareizā laikā apsēta lauka. Taču šo ražu varēja nopostīt krusa, sausums vai pārmērīgas lietavas, bet briestošo druvu vai arī cilvēka mitekli — nodedzināt zibens, slimības apdraudēja ganāmpulku un arī pašu lopkopi. Nepārtraukti draudošās briesmas un dzīves situāciju nenoteiktība drīz vien sagrautu mūsu senču psihi, ja vien tālaika sabiedrība nebūtu izveidojusi spēcīgu pretlīdzekli. Sād3 psihohigiēniskais pretlīdzeklis ir produktīva domāšana ar ieskatu nākotnē. īstas vai šķietamas zināšanas par gaidāmo dod pārliecību, ka veicamie pasākumi ir pareizi, un tas ievērojami mazina atsevišķa cilvēka vai visas kopienas bailes. īstām vai šķietamām zināšanām par nākotnes notikumiem ir bijusi milzīga sociāla nozīme kopš sirmas senatnes. Sengrieķu mīts par Kasandru, Sofokla «Valdnieks Oidips», senās Ķīnas «I-czin» («Pārvērtību grāmata»)' vēstī mums par antīkā laikmeta sabiedrības ieinteresētību nākotnes paredzēšanā.