Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

J. A. Jansons, Olaine.

6004. Ja pirtī uz krāsns uzmet driģenes un pasaka, cik ilgi jāpe­ras, tad tie, kas uz lāvas, tik ilgi arī peras.

Iv. Rasa, Kalnamuiža.

6005. Ja pirtī ceros nezinot ie­liek driģenes, tad pērājies paliks dulns.

K. Jansons, Plāņi.

6006. Kad driģenes ieēdot, tad tiklab cilvēks kā lops paliekot die­nu un nakti ārprātīgs. Driģeņu sēklas derot pret zobu sāpēm.

370 Hrthri

R. Bērziņš, Annenieki.

6007. Savārītas driģenes deva govīm dzert, kad tās negribēja ap­ieties. [Sal. vizbulītes zilās.] Ja kam gribēja atriebties, tad lika driģenes uz pirts krāsns, pēc kam pērāji pē­rās kā traki līdz rītam.

J. Elsters.

6008. Driģeņu lapas ir derīgas pret kaulu sāpēm. Lapa jāuzsien uz tās vietas, kur kauls sāp.

J. Avots, Svēte.

DRIĢENES BALTĀS (Datura

stramonium).

6009. Pret caurduri lieto baltās driģenes, kādēļ tās citur sauc arī par caurdurzālēm.

J. Elsters.

6010. Trīs baltus driģeņa zie­diņus ieliek maizē un dod govīm vēršu vadāšanai.

Etn. 1891. g., I, 109. lp., Jaunsesava.

6011. Velna ābols derot tējā pret caurduri.

B. Bērziņš, Annenieki.

DRUDZIS.

6012. Drudzi daudzina par vienu no bīstamākām vecu laiku slimī­bām. Viņš mēdzis piesisties ne ag­rāki kā ap 15 gadiem un pieme­ties allaž no pārbīšanās. Drudzi varējuši dziedēt ar sabaidīšanu un vemšanu, bet slimnieki nebijuši ne sabaidāmi, ne arī piedabūjami uz vemšanu.

J. Rubenis, Ērgļi.

6013. No gavēņa līdz dzeguzes kūkošanai nedrīkst laukā klaigāt, jo tad drudzis piemetas.

Drudzis

A. Vaskis, Tukums.

(>014. Gavēņu laikā ni'di'lli.l mājās bļaustīties, citādi mājas vīti atsaukt no meža drudzi.

O. Ozoliņ», Adu/1

6015. Drudzis vakaros aurt jol pa mežu; kas atsaucoties, tam viņš pielīpot.

A. Vaskis, Tukums.

6016. Drudža laikā pa mežu saukušas balsis; kas atsaucies, tam piemeties drudzis un bijis jāmirst.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

6017. To dienu priekš Jurģa nevajaga svilpt, tad drudzis pie­metas.

V. Licis, Nītaure.

6018. Drudža un kašķa kaites nākot no velna.

A. Bileiišteina rokraksts, Kandava.

6019. Drudzis ir velns. Viņu ti­kai tā var aizdzīt, ka to piekrāpj. Viena saimniece aizdzinusi ganu meitai drudzi ar to, ka dienas vi­dū meiteni atguldījusi augšpēdu, uzlikusi baltu skaidu uz acīm un atstājusi to vienu pašu guļam. Pēc kāda brīža kāds saucis: „Tas nav mans jājams zirgs, jo tam blese pierē. Iešu savēju meklēt." Dru­dzis ar to meiteni atstājis.

A. L.-Puškaitis.

6020. Vecos laikos drudzis stai­gājis pa zemi kā pelēka cūka vai rādījies kā ūdens burbulis. Kuj-š cilvēks to pazinis un iebildis, to drudzis tūliņ sācis kratīt.

K. Jansons, Plāņi.

hrml

6021. Pavasarī drudzis vazā­jies apkārt. Viņš vēlies te kā dzī­vu kamols, te atkal kā diegu ka­mols, un ja vie kāds cilvēks šim ilalicis nagus (rokas), tā drudzis lulii.i tam cilvēkam bijis klāt.

H. Skujiņš, Aumeisteri.

6022. Kad drudzis dabūts no Nitbišanās, tad slimo var izārstēt tikai ar sabaidīšanu.

A. L.-Puškaitis.

6023. Kas drudzi dabūjis no sabīšanās, tad to var ārstēt caur sabaidīšanu.

B. Daņilovs, Kacēni.

6024. No kā drudzis cēlies, ar to viyu arī var aizdzīt. Ja drudzis piemeties no izbailēm, tad viņu var aizdzīt ar baidīšanu. Tā bēr­nus svieduši gaisā un solījušies pērt; pieaugušos solījušies kārt un vest pie slepkavām. Reiz viena sieva dabūjusi drudzi no biezput­ras pārēšanās. Tā viņa ilgi slimo­jusi un beidzot tai iekritis prātā pamēģināt ar to pašu biezputru. Lai gan tā sajutusi lielu riebumu pret to ēdienu, viņa tomēr to pār varējusi un ēdusi, bet pēc ēšanas drudzis bijis jau pagalam.

K. Miļnus, 2eimr.

6025. Ja drudzis bijis no bai­lēm dabūts, tad arī ar bailēm lū­kojuši aizdzīt. Tā, piemēram, da­žam piesējuši pie kājām valgu un laiduši uz galvas akā. Drudzis arī atstājies, kad slimības dienā slim­nieks krietni piedzēries brandvīna. Tāpat drudzis atstājies, kad slim­nieks pa kratīšanas laiku peldē­jies itin saltā ūdenī. Drudži vēl tikuši norakstīti. Vajadzējis apēst ar zināmiem vārdiem aprakstītu papīra gabaliņu, tad drudzis at­stājis.

M. Siiniņš, Brukna.

371

6026. Drudzis atkrītot, kad sli­mais kādu citu izsmejot vai no­baidot; tad drudzi dabūjot izsmie­tais vai nobaidītais.

M. Navenickis, Zasa.

6027. Vecos laikos drudzis gri­bējis kratīt kādu vīru, bet šis to pamanījis un iemeties uz galvas kādā dobē. Drudzis piegājis pie dobes un nodancojies vien, sa­cīdams: „Nupat labā pupu sēja, bet zirgs dobē kaklu aplauzis." Tā drudzis to atstājis un aizgājis ci­tur zirgu meklēt. Vīrs nu kāpis no dobes ārā un gājis tūliņ pupas dēs­tīt; bet tad pieaugušas arī ļoti la­bas pupas.

J. Rubenis, Ērgļi.

6028. Viens drudža slimnieks noredzējis sapnī, lai viņš izģērb­āties pliks un izlienot caur ūde­ni upei pa dibenu uz otru krastu, Ind drudzis to atstāšot. Šis nu pa­ņēmis citas drēbes, pārsviedis upes otrā krastā, izlīdis caur ūde­ni un otrā pusē apģērbies. Pie at­stātām drēbēm nu piegājis kāds smalks kungs un sacījis: „Tagad man pats labais sējas laiks, bet zirga vairs nav, āda vien palikusi."

J. Rubenis, Ērgļi.

6029. Kāds puisis reiz piekrā­pis drudzi. Viņš palīdis zem tilta un ielaidies līdz lūpām ūdenī, pie­ķerdamies pie dziedrkoka. Te kāds uz tilta saucis: „Tas zirgs mani apnicis, jāšu to ķēvi, kas tur mežā zviedz." Drudzis tūlīt atstājies un uzklupis ganu meitai, kupa turpat mežiņā, lopus ganīdama, dziedā­jusi.

A. L.-Puškaitis.

6030. Drudzi var aizdzīt, kad slimo ierok aitu mēslos. Velns tū­liņ skrien gar pakšiem un slim­nieku sauc vārdā, bet atbildi ne­dabūjis, to atstāj.

A. L.-Puškaitis.

6031. Drudzi var aizdzīt, kad slimnieku dārzā apkraun ar dē­ļiem un to atstāj guļam. Velns tūlīt ierodas un to krata vēl nik­nāk nekā senāk, bet labi izkratī­jis, atstāj.

A. L.-Puškaitis.

6032. Latvijā drudzis izzudis, kad kungi iesākuši bairišu darīt.

K. Jansons, Plāņi.

6033. Drudzi vislabāk var izār­stēt, ja iet pie katoļu mācītāja pa­līdzību lūgties.

A. L.-Puškaitis.

6034. Drudzi var ar griešanu nogriezt. Ņem pīlādža koka sprun- guliņu, uzgriež virsū deviņus krus­tus, apsien to ar deviņi mezgliem diegā un nēsā kaklā apkārt devi- viņas dienas; tad sprunguls tanī brīdī, kad krata, jāsviež krāsnī un jāsaka: „Lai sadeg visi deviņi vel­ni elles ugunī!" Tad jāiet projām, atpakaļ neskatoties.

F. Rrivzemnieks, 1881. VI, 146.

6035. Drudzi var uz ceļa at­stāt, kad ņem Jāņa vakarā grieztu pīlādža koka spieķi, jeb, ja tāda nav pie rokas, krāsns čauksturi, un kad drudzis sāk kratīt, kāp mi­nētam ieročam mugurā un jāj krusta ceļiem; še spieķis vai čauksturis jānosviež un jāsaka: „Kas pirmais šo spieķi ieraudzīs, tam lai drudzis paliek!" Slimnie­kam jāiet uz māju, atpakaļ neska­toties.

F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 146.