Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

5854. Pie dievgalda daži izje- mot dievmaizi no mutes un aptrai­pot ar to labības apcirkņus, bišu stropus u. citas vietas, lai būtu svētība.

J. Petri, Neuestes Gemālde, 1809, 480.

5855. Ja no baznīcas pārnesot dievmaizīti un to sašaujot, tad esot labs mļednieks.

J. Jansons, Plāņi.

5856. Kas no baznīcas pārnes dievmaizi un tanī iešauj ar lodi, tas visu, ko grib, var nošaut.

P. Š., Rauna. K. Jansons. Plāņi.

5857. Ka grib būt labs med­nieks, tam, ejot pie Dieva galda, jāizņem no mutes mācītāja dotā Dieva maize un mājā pārnākušam to jāsašauj. Tad katrs šāviens tā medībās būs izdevīgs.

I. Indāns, Gārsene.

5858. Ja sašauj deviņas diev­maizes, tad var redzēt un dabūt, ko tik vien vēlas.

V. Holcmane, Vandzene.

5859. Pie svētā vakarēdiena va­jagot izdzert tikai vīnu, bet maizīti paturēt un piesiet makšķeres galā, tad velns palīdzēšot zivīm ķerties.

361

Dievgalds — Dievmaize

J

B. Vinkmane, Jaunpiebalga.

5800. Dievmaize bii/nint Jāizlaiž 110 mutes un jāatnes maja, kur tā

jāsaberž ar garās (čūsku*) pulveri un krupja asinīm un svētdienas naktī jāapsien ap kreiso roku. Kupš cilvēks to izdara, tam notiek viss, ko viņš vēlas, kur viņš tikai pieliek roku labā vai ļaunā nolūkā.

.1. Jansons, Plāņi.

DIEVS.

5861. Vecās un īstās tautas tra- dicijās Dievs ir tikai īpašvārds. Tikai jaunākos laikos tauta sāk to lietot arī kā sugas vārdu, lai gan elka dievi ir jau vecs baznīcas vārds.

P. Š., Rīga.

5862. Dievs senāk staigājis pa pasauli apkārt par nabagu un bieži lūdzis no cilvēkiem naktsmāju. Tos, kas viņu neuzjēmuši, sodījis ar kādu slimību vai citu nelaimi.

V. Pilipjonoks, Asūne.

5863. Mūsu zemes - dieviņi un Mājas - kungi ir gan zināmi. Tur nāk ķēmi un ruņģīši, raganas un laumas tos neticīgus dien' un nakti sabendēt.

J. Lange, Katechismus, 1773.

5864. Dievs jau nav mazais bērns. (Atrunā, kad grib, lai Dievs kam atriebj.)

K. Jansons, Plāņi.

5865. Mācītājs Vilhelms Bolte- nius no (Rohden) Juratas ziņo, ka 1578. gadā Kristijana Šrodera iz­darītā baznīcas vizitacijā pierādīts, ka zemnieki taisījuši dievu tēlus no koka, akmeņa un citām vielām.

Inland, 1852, 194.

Dlrumai:e

5866. Aleksandrs Einliorns ziņo, ka 1570. gada baznīcas vizitacijā viņš esot Seces (Setzen) apgabalā novērojis, ka tur meža dievi esot pielūgti pēc pagānu paraduma.

Inland, 1852, 193.

DIEVA VABULlTES.

5867. Vabulītes ir Dieva govis, vardes — Dieva aitas, mazi sar­kani kukainīši — Dieva kumeliņi, melni spalvaini tārpiņi ar sarkan­brūniem raibumiem — Dieva su­nīši.

P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.

DIEVA ĀZITIS.

5868. Lielo ķikutu sauc par Die­va āzīti.

M. Navenickis, Zasa.

DIFTERITS.

5869. Ja difterits kaklā taisās, tad vajaga savārīt zosu taukus, mīzalus un medu un izdzert vienu alus glāzi.

J. Banazis, Nīca.

DILONIS.

Diloni»

5870. Kurzemē saslima viens jauns cilvēks ar diloni. Ataicinā­tais burvis Smeilis aizveda slim­nieku uz kapsētu un iesāka šādu runu: „Labdien, Velna lielskungs, labdien, Velna vecmāte! Šeit ir ve­sels vērsis deviņās daļās sagriezts (sagriezta ola). Še ir deviņi lāsti katras labības (deviņi graudi kat­ras labības sugas), še ir birkavs apiņu (trīs apiņu galviņas); sējiet, pļaujiet, maliet un dariet alu, ēdiet, dzeriet un dzīvojiet labi, bet lieciet šo goda vīru mierā! Še jums ir jaunava, kas ēdusi pie ķēniņa gal­da (muša), dzīvojiet ar to, bet lie­ciet šo vīru mierā! Še jums ir ēr­zelis, uzaudzināts ķēniņa mūrētā stallī (circenis), jājiet, brauciet, bet lieciet šo vīru mierā." Uzlicis sauju siena uz kāda kapa, viņš atkal pa­klanījies un sacījis: „Guliet un vā­ļājieties šeit, bet lieciet šo goda vīru mierā! Dzīvojiet veseli, Velna lielskungs, Velna vecmāte!"

K. Rusvurms, Baltische Mo- natschrift, 1861, 145.

Apraksts ir ņemts no kāda ce­ļotāja Vēbera, kas ap 1730. gadu apceļojis Baltiju. Noticis tas esot priekš kādiem 10 gadiem, tā tad ap 1720. g.

5871. Kad bērns ar diloni vājš, tad tas esot jābāž trīs reizes caur nomauktu bērza celmu; pie tā dar­ba nevaigot ne runāt, ne pasmie­ties, un kad padarīts, tad no bērna drēbēm kāda lupata tai vietā jā­pamet.

K. Šilings, 1832. g., Tirza.

5872. Ar diloni slimu cilvēku vajaga vairāk reizes svērt ar bez­mēnu, kamēr slimniekam paliek labāki. [Sal. delamais.]

F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.

5873. Ja kādam ir aucērums (di­lonis), tad jāpiesien pie krūtīm krupis, tad slimais paliks vesels.

H. Skujiņš, Aumeisteri.

5874. Diloņa slimnieki dzēruši tukšā dūšā mīzalus.

J. Rubenis, Ērgļi.

5875. Kad aucērums esot, tad vajagot katru rītu dzert vienu glā­zi paša mīzalu un pēc pāra nedē­ļām būšot vesels. Arī jāņogu zupa esot derīga pret diloni.

R. Bērziņš, Annenieki. P. Š., Rauna.

5876. Pret diloni jāiejem saber­ztas liepu koka ogles, kā pulveris, un jāuzdzer nevārīts piens virsū.

L. Bičole, Zaļenieki.

5877. Kad dilonis sāk parādīties, tad jādzer no rītiem neēdušam salds piens un paša mīzali, tas jā­dara katru mēnesi.

Etn. IV, 1894, Skujene.

5878. Pret diloni jāvāra un jā­dzer plaušu sūnu sula.

Etn. IV, 1894, Ērgļi.

5879. Plaušu diloņa ārstēšanai jāvārī alū teļa plauši un burkāni tā, ka suts laukā neiet, un kamēr no 4 stopiem paliek tik viens stops pāri.

J. Rubenis, Ērgļi.

5880. Liepu ziedu un bērza la­pu novārījumu dzer pret diloni.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

5881. Vaiga dzert bitu un mai­nu ruduku zupu.

Bez paraksta.

5882. Kad pluču dilons ceļas, tad vajaga saplūkt zilo rudzupuķu ziedus, savārīt tos un dzert.

M. Ķaupelis, Nica.

5883. Pluču dilonis kad ceļas, tad vajaga stipri ēst zilās bietes.

M. Ķaupelis, Nīca.

5884. Kad pluču dilonis ceļas, tad vajaga savārīt baltā pliedera ziedus, kas līdzinās suņpliederim, un tos dzert.

M. Ķaupelis, Nīca.

5885. Kas ir ar krūtīm slims, tam jāvāra kazu piens ar vībok- šņiem un jādzer, tad paliks vesels.

H. Skujiņš, Smiltene.

5886. Pret diloni der vāverenāju (ledum palustre) novārījums.

363

Diloni»

Etn. IV, 1894, Auļukalns.

5887. Kas ir diloni vai kāsu slims, tam jādzer vāviiraju novārī­jums.

I'. S., Kauna.

5888. Diloni jādzer aitu spiru novārījums.

K. Jansons, Cēsis.

DILSTAMAIS MĒRS.

5889. Kad bērnam dilstamais mērs, tad piektvakarā tas jāno- mērī ar kreisās kājas pastalas auk­lu vai krāsns slotas valdziņu.

K. Jansons, Plāņi.

5890. Kad bērns kādu laiku ne­pieņemas miesā un svarā, bet pa­liek vājš un itin kā izdilst, tad teiea, ka bērnam dilonis. Šo bērna vajlbu ārstēja dažādi. Dažreiz sli­mo bērnu ņēma trīs reizas apkārt ap gultas stabiņu. Tad viens bāza bērnu caur logu kambarī, kur otrs lo saņēma. Daži atkal bāza bērnu kādas reizas caur sakām, tad no­lika to apakš durvju sliekšņa un sauca suni iekšā, lai tas lec bēr­nam pāri. Vēl citi bērnu nosvēra un izmērīja bērna locekļus ar ve­cām apiņa vītēm, kurās iesēja maz- glus. Pēc tam cepa maizi, nolika bērnu krāsns priekšā zemē un bēr­nam pāri laida krāsnī maizi iekšā. To darīja īpaši piektdienā. Nākošā piektdienā uzvilka bērnam tās pa­šas drēbes un svēra un mērīja to no jauna. [Sal. bērns, mērs.]