Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

J. A. Jansons, Olaine.

5821. Gadā ir 42 nelaimīgas die­nas. Tie cilvēki, kas šinīs dienās slimo, top reti veseli. Tie bērni, kas šinīs dienās piedzimst, ir ne­laimīgi, un kad tie apprecas, tad kopā nedzīvo. Tad tanīs dienās nebūs gaj-u ceļu iet, nedz kādu sēklu sēt, nedz stādīt, tas iznīkst. Janvārī: 1., 11., 18., 26. Februārī: 8., 15., 17. Martā: 1., 3., 12., 13., 18. Aprīlī: 1., 12., 13. Maijā: 8., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 21. Au­gustā: 1., 3., 13., 17., 18. Septembrī: 11., 12., 13., 18., 20. Oktobrī: 15., 17. Novembrī: 1., 17. Decembrī: 1., 7., 11.

J. Dreiers, Talsi.

5822. Dienas, nelaimīgas. Jan­vārī: 1., 2. (6.), 11., 12., 18. Feb­ruārī: 8., (15.), (16.), 17. Martā: 1., 3., 12., 13., (15.). Aprīlī: 1.,

- 3., 12., 13., 18. Maijā: 8., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 21. Jū­lijā: 1., 5., 6. Augustā: 1., 3., 17., 18., (20.). Septembrī: (3.), (11.), 12., 15., (18.), 30. Oktobrī: 15., 17. No­vembrī: 11., 17. Decembrī: 1., (7.), (11.), (17.). Pavisam esot 42 nelai­mīgas dienas. *

A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.

5823. Dienas, nelaimīgas. Jan­vārī: 11., 12., 13. Februārī: 3., 13., 17. Martā: 1., 3., 12., 13. Aprīlī: 1., 3., 7., 12., 13. Maijā: 3., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 21. Jūlijā: 1., 3., 6. Augustā: 6., 12., 13., 18. Sep­tembrī: 12., 13., 18. Oktobrī: 13., 17. Novembrī: 11., 17. Decembri: 1., 11., 17.

A. Aizsils, Lubāna.

5824. Septiņpadsmitā diena mē­nesī ir nelaimīga.

J. Zvaigzne, Rēzekne.

5825. Kas nelaimīgā dienā dzi­mis, tas ilgi nedzīvos un kausies ar trūkumu. Kas nelaimīgā dienā laulāsies, tas dzīvos nesaticīgi. Ne­laimīgās dienās nevajaga nekādu darbu sākt, ne sēt, ne stādīt, ne arī teļu šķirt.

A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.

5826. Visnelaimīgākās dienas — sevišķi asiņu laišanai un ceļoša­nai — ir 3. marts, 17. augusts un 12. septembris.

A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.

5827. Nepāra dienas visas ir ne­laimīgas, kā pirmdiena, trešdiena un piektdiena.

P. Š„ Ropaži.

DIENAS VIDUS.

5828. Diensvidu var gulēt tikai tas, kas jau ir redzējis stārku.

K. Lielozols, Nīca.

5829. Sējas laikā sāk gulēt dien­vidu.

H. Skujiņš, Smiltene.

5830. Kad rudzus sāk pļaut, tad vairs dienvida neguļ.

H. Skujiņš, Smiltene.

5831. Pieaugušie negrib, ka bēr­ni viņiem traucē dienvidus atdusu, un bērnus brīdina: Dienvidū spoki durvis vārsta. Ja bērni tad staigā, var spoku nagos krist.

J. A. Jansons, Jelgava.

DIENVIDU VĒJŠ.

359

Dienu Dienvidu vij i

5832. Dienvidu vējā var sēt va­sarāju un dārza saknes, izņemot

rutkus, mārrutkus, rāceņus, bietes, kāpostus, zirņus, pupas un lēcas.

S. Gūberts, 139.

DIEVA KUMELIŅŠ.

5833. Dieva zirdziņš ir mazs sarkans kukainītis, kniepadatas galviņas lielumā, atrodams dārzos uz dobēm. To lieto pret asins sēr­gu. Ne vairāk uz reiz, kā tikai trīs kukainīšus iespiež maizē un apēd. Tā dara vairāk dienu pa vienai reizai.

Etn. 1691. g., I, 109. 1. p., Jaunsesava.

5834. Dieva sunītis ir spalvains tārpiņš.

I'. Š., Preiļi. P. Zeltiņa, Ikšķile.

5835. Ja „Dieva zirdziņam" (mazs tārpiņš sakņu dārzos) daudz Hinšii spalviņu — būs gaišas, labas vasaras dienas; ja daudz tumšu — Ihis daudz tumšu un lietainu dienu.

A. Aizsils, Lubāna.

5836. Dieva sunīši ir raibi spal­vaini kāpuriņi, kas lietus laikā krī­tot no debesīm zemē.

P. Š., Ropaži.

DIEVGALDS.

5837. Citi uz Dieva galda iešanu caur to vien sataisās, ka tie pa­priekšu kumosiņu maizes neēd, sestdienā pirtī iet, svētdienā savas visulabākās drānas apģērbj un baz­nīcas makā pilnu vērdiņu iemet. Turpretī tie pēc baznīcas papār- lieku ēd un dzej - .

Lenca sprediķu grāmata, 1764. 1537.

360 Dienvidu vējš

5838. Pie dievgalda ejot latvieši izņem no mutes daļu no Dievmai­zes un berzē ar to labības apcirk­ņus, bišu stropus un citas lietas, lai viņiem ienāktu vairak labības un medus.

Wochentliche Unterhaltun- gen, 1805. 278.

5839. Kad pie Dieva galda ie­tam, tad nesam sāli līdz baznīcā, lai tā sāls tiktu svētīta. No baznī­cas pārnākušiem, pirmāk jāiet stallī un tad istabā. Kad pie Dieva galda bijuši, tad to pirmdienas rītu plānu neslaukām, uz viena krēsla divi nesēžam, lai suņi neplēš, un uz vienu šķīvi divi neēdam, lai bi­tes izdodas. Kad pirmo reizi jūfā ejam, tad ar to sāli, kas pie Dieva galda līdz bijusi, tīklus apkaisām, lai zivis ķepas.

No Kolkas jūrmalas. „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām". IV, 1852. Aizliegts izd.

5840. Pie Dievgalda visi steidzas būt pirmie klāt, domādami, ka pir­mais dievgaldnieks dabūjot vairāk svētības. Pēdējam dievgaldniekam būšot tai gadā jāmirst, jeb tam no­tikšot kāda cita nelaime.

K. Boivics, 1862. g. A. Bīlen­šteina rokrakstos, Lubāna.

5841. Kad iet uz baznīcu pie Dievgalda, tad atvadās no visiem mājas ļaudīm, un šo atvadīšanos tur par izlīgšanu.

P. Š., Rauna.

5842. Ejot uz bāznīcu pie Diev­galda atvadās no visiem mājas ie­dzīvotājiem.

M. Navenickis, Zasa.

5843. Kam pie galda mācītājs uzliek labo roku, tam labi iet līdz otrai reizei un otrādi.

K. Jansons, Plāņi.

— Dievgalds

5844. Kad māte, pie dievgalda ejot, paņem baltmaizi līdz, un mā­

jās pārnākusi, dod bērniem apēst, tad tiem vieglas galvas.

M. Sikle, Nīca.

5845. Kad māte, pie dievgalda ejot, paņem baltmaizi līdz, un mā­jās pārnākot, dod bērniem apēst, tad tiem lētas galvas.

A. Lerchis-Puškailis, J. A. Jan­sons, Rīga.

5846. Kad pie Dieva galda iet, tad sieva iet ar lakatiņu ap gaftu un meita atkal iet ar pliku galvu. To vēl tagad darot.

H. Skujiņš, Smiltene.

5847. Kas pie dievgalda no jau­na, iesvētīta biķera dzep, tas drīz vien iet kristībās.

T. Ķengā, Jelgava.

5848. Kad bijis pie dievgalda, tad nākamā dienā nedrīkst muti mazgāt un nākamā sestdienā pirtī iet, lai svētību nenomazgātu.

A. Rīlenšteina rokraksts, Kazdanga.

DIEVKOCIŅŠ (Artemisia Abro-

tanum).

5849. Dievkociņu lapas savārīja ar siera suliņu kreimu, šo savārī­jumu smērēja matos, lai utis ne­aug.

N. Ozoliņš,^Grazdone.

DIEVMAIZE.

5850. Uz galda, kur stāvējusi dievmaize, nevar sist ar dūri, tad tā nopūst.

A. Salmāns, Balvi.

\

5851. Citi domā, ka tas svēts vakarēdiens miesīgās kaitēs derot, un īpašīgi, kad viens slims cilvēks to bauda, tam jeb uz nāvi, jeb uz dzīvību palīdzot. Bet tā ir lieka māņu ticība.

W. Macze\vski, Spr. grāmata, 1793, 286.

5852. Kas saglabājot deviņas Dievmaizes un paliekot kapā zem galvas, to velns neaiztiekot.

K. Celmiņš, Balvi.

5853. Daži latvieši izņem no mu­tes mācītāja doto dievmaizi, ap­smērē ar to apcirkņus un bišu stropus, lai labība un bites labi iz­dotos.

„Wochentliche Unterhaltun- gen", 1805, 278. lp. No Kur­zemes.