A.KAMĪ - Mēris

Izrausim pēdējās lappuses no Evaņģēlija, — un tas tūlīt kļūst par cilvēka reliģiju ar viņa vientulības un varenuma kultu.» Ar pēdējām lappusēm te domāta liecība par Kristus augšāmcelšanos, kas lielā mērā vienmēr bijusi Kāmī pole­miskā nolieguma objekts pretēji cilvēka galīgumam un mūžīgajam nemieram. [30] Desakralizējot evaņģēlisko tēlu, Kāmī sev un saviem varoņiem atstāj principiāli nepiepil- dāmo tieksmi pēc pilnības un patiesības, pēc svētuma.

«—< īsi sakot, ja man kaut kas ir svarīgi, — Tarrū vien­tiesīgi atzinās, tad tas ir zināt, kā var kļūt par svēto.

— Bet jūs jau neticat Dievam.

— Tieši tāpēc. Vai var būt svētais bez Dieva, tā ir vie­nīgā man šodien zināmā konkrētā problēma.»

Kāmī un viņa varoņi visu mūžu atrodas izvēles priekšā, to nekad neveicot un no tās nekad neaizejot. Viņi nepār­traukti ir uz neesamības sliekšņa, kad, pēc Panlū tēva vārdiem, «vajag vai nu visam ticēt, vai visu noliegt». Kāmī ilgas pēc esamības, šķiet, nekad nepiepildās. Grans nekad nepabeidz pirmo teikumu. Rambērs nesatiekas ar savu sievu. «..Un tie visi, kas pāri cilvēkam bija ilgoju­šies pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, ,*,. bija palikuši bez atbildes. Tarrū, liekas, sa­sniedza grūto mieru, par kuru bija runājis, taču atrada to vienīgi nāvē, stundā, kad tas vairs viņam nedeva neko.» Šo pilnības alku tiešais cēlonis izrādās notiesātība uz nāvi, un īsais ceļš pa zaudēto paradīzi — vienīgā liecība par kaut kā cita esamību. Absurda un nepamatota ir kā Rjē pašaizliedzība, tā Panlū tēva ticība.

Tas, kam viņi nezināja varda, bija miris. «Kur ir Dievs? Es jums to pateikšu! Mēs viņu nogalējām — jūs un es! Tieši mēs viņu nogalinājām! Kā mēs sevi mierināsim, slepkavu slepkavas? Visvarenākā un svētākā būtne, kāda vien bija uz pasaules, noasiņoja zem mūsu nažiem» — Fridrihs Nīče. Cilvēka nonākšanai pie klusējoša, miruša Dieva, tāda, kāds tas ir Holbeinā vai Grīnevalda pēckrusta ainās [31] , atbilst dieva neesamības pārdzīvojums. «Dieva esamība mums ir viņa neesamībā; aptvert Dieva neesamību vai pazaudētību nozīmē aptvert tukšumu, kas jāpiepilda ar izmisumu un pretestību, nozīmē atrast bailes, kas cejas no grūtsirdības» par Dieva atstātās vietas tukšumu. [32]

Metafiziskā ainava, Dieva vieta pasaulē no sirdi pacilā­jošās pilnības vai baznīcas pārvietojas uz Ģetzemanes dārzu vai uz akmeni, kura nepielūdzamo taipusību un bez- vārdību kādreiz uzskatīja par Dieva mājām. Sī klusējošā, nekā sevi neatklājošā Dieva esamība, proti, neesamība, kas būs tas pats, ir klāt visos Kāmī darbos tāpat kā klusumā iemestā māte.

«Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu.»

Kāmī tēvu ievaino Marnā, vienā no pirmajām kaujām, un hospitālī viņš mirst. Lisjēns Kāmī, viņu sauca Lisjēns Kamī. Kad Kāmī māte saņem sēru vēsti kopā ar šķembu no vīra galvaskausa («par piemiņu»), viņa pārdzīvo šoku un uz laiku zaudē runas spējas. Vēlāk viņa runā maz un — viņai bija arī iedzimti slikta dzirde — noslēdzas pasaulē, kurā vārgi un ar grūtībām ielaužas pavisam maz kas no aptuvienes. Neizglītota, sāpju nospiesta, viņa strādā par kalponi bagātās ģimenēs.

Kontaktu neiespējamība ar māti nomācoši ietekmē AI- bēru Kamī, veidojot sasprindzinātu un svešinātu attiecību modeli ar citiem cilvēkiem, sarunu pasauli. Taču mātes klu« sējošā klātesamība, pacietīgā kalpošana un bezvārdu sīk­stums dēlā atsaucas ar nepasakāmībai nolemtu mīlestību. «Tarrū īpaši uzsver Rjē kundzes atturīgumu un klātbūtnes nemanāmību; kā viņa allaž pratusi visu pateikt vienkār­šiem teikumiem, ka viņai sevišķi mīļš bijis kāds logs klu­sas ielas pusē un pie tā viņa vakaros bieži sēdējusi, maz­liet izslējusies, rāmām rokām un uzmanīgu skatienu…»

Uz pēdējā, neuzrakstītā romāna pirmās lappuses rak­stīts [33] «Tev, kura nekad nevarēsi izlasīt šo grāmatu».

«Tajā mirklī, kad mašīna ietriecās kokā, viņš vēl jopro­jām meklēja un prasīja no sevis atbildes. Nedomāju, ka tajā žilbinošās gaismas mirklī viņš tās atrada. Nedomāju, ka tās vispār var atrast. Tās var būt vienīgi pastāvīgu un neatlaidīgu meklējumu priekšmets atsevišķiem cilvē­kiem — šīs absurdās esamības nīcīgajām daļiņām. Tādu cilvēku nav daudz, tomēr vienmēr ir vismaz viens, bet ar to jau ir pietiekami.»

Iespējams, Kami nāve satrieca laikabiedrus vairāk nekā viņa darbi, turklāt pēdējos gados viņš klusēja. Ežēns Jo- nesko* rakstīja: «Kāmī es tik tikko pazinu. Tomēr viņa nāve manī atstāja bezgalīgu tukšumu. Viņš, taisnais, bija mums tik vajadzīgs. Viņš stāvēja (tik dabiski) tieši pa­tiesības vidū. Viņš neļāva straumei nest sevi līdzi; viņš nebija vēja rādītājs. Mums viņš bija simbols.»

1S60. gada 20. septembrī nomira Katerīna Sintesa, Kāmī mate. Nākamajā gadā Kāmī draugi uzstādīja Ti­pāžā stēlu, uz kuras rakstīts: «Šeit es sapratu, ko nozīmē izredzetība: tās ir tiesības mīlēt bez mēra». Mondovī gal­venā iela nosaukta Kāmī vārdā…

Tukšums, kas aiz viņa palika pasaulē, bija tas, ko cil­vēki bija aizmirsuši, par ko uz īsu brīdi atgādināja nāve

un ka vārds

1913. — Mondovī (Alžīrijā)', nabadzīgā franču laukstrād­

nieka un spānietes ģimenē 7. novembri piedzimst Albērs Kāmī, nākamais rakstnieks,

1914. — A. Kāmī tēvs krīt kaujā pie Marnas.

1934.—1937, — Francijas Komunistiskās partijas Alžīrijas sekcijas biedrs vienu gadu.

Nodibina progresīvu teātra trupu pie Alžīrijas Kul­tūras centra.

Līdzdarbojas dramatiskā uzvedumā «Sacelšanās Astūrijā», kur stāstīts par kalnrūpniecības strād­nieku sacelšanās apspiešanu.

Dramatizē A. Malro stāstu «Le temps du mfpris». Dodas ceļojumos uz Eiropu.

Top eseju krājums «Kreisā un labā puse» (L'Envers et l'Endroit). 1938. — krājums «Laulība» (Nocesj.

1938.-1940. — avīzes «Alger republicain» (vēlāk «Soir rčpubli- cain») patstāvīgais līdzstrādnieks. Publicē rakstu sēriju par alžīriešu tautas nabadzību. Saraksta lugu «Kaligula» (Caligula), kura varētu

būt komentārs «Svešiniekam». 1940. gadā pārceļas uz Parīzi. Iesaistās Pretoša­nās kustībā.

Beidzamajos kara gados darbojas nelegālajā avīzē ; «Combat» («Cīņa»). 1941i — februārī tiek pabeigts «Mīts par Sīsifu» (Le Mythe

de Sisyphe), kur tieši pateikts par esamības ab- surditāti un nāves noteicošo nozīmi, par pasaules un sava «es» neizzināmību.

1942. — saraksta «Svešinieku» (L'Ētranger).

1943. — pagrīdē tiek iespiestas «Vēstules vācu draugam»

(Lettres ā un atni allemand), kur jau izkristalizē­jas Kāmī humānisms, jūtams negaidīts apliecinā-

juma patoss, sociālo un tikumisko vērtibu, prāta, patiesības, taisnīguma un goda apliecinājums. 1944. — saraksta lugu «Pārpratums» (Le Malentendu).

1947. — top romāns-hronika «Mēris» (La Peste),

1948. — saraksta lugu «Aplenkuma stāvoklis» (l'Etat de

sišge).

1949. — top luga «Taisnīgie» (Les lustes). Pēckara gados

rodas draudzīgi kontakti ar Z, P. Sartru, ar ek- sistenciālistu aprindām. 1951, — iznāk grāmata — traktāts «Dumpīgais cilvēks»

(L'Homme rčvoltč), kur A. Kamī par laikmeta iezīmi atkal uzskata masveidīgās un nesodītās slep­kavības.

1953. — A. Kamī atkal pievēršas darbam teātrī. Strādā par