A.KAMĪ - Mēris

Katrā ziņā tas viss dūrās acīs ārstam Rjē, kurš, mēģi­nādams nokļūt pilsētas nomalē, soļoja viens pats, visap­kārt skanot zvaniem, lielgabalu dārdiem, mūzikai un ap­dullinošiem kliedzieniem. Viņa darbs turpinājās, slimnie­kiem atvaļinājuma nav. Burvīgajā, vārajā gaismā, kas nolaidās pār pilsētu, vēdīja agrākās anīsa dzērienu un uz restēm ceptas gaļas smaržas. Ap viņu bija smejošas, pret debesīm pavērstas sejas. Vīrieši un sievietes alkaini ap­skāvās, kaistošu seju, ar visu iekāres uzbudinājumu un aicinājumu. Jā, mēris ar visām tā šausmām bija beidzies, un šīs cieši sakļautās rokas patiešām pauda, ka tas bija bijis trimdas un atšķirtības laiks vārda visīstākajā no­zīmē.

Pirmoreiz Rjē atrada nosaukumu radniecīgajai līdzībai, kādu viņš šajos mēra mēnešos bija saskatījis visu garām­gājēju sejās. Tagad pietika tikai paskatīties apkārt. No­dzīvojuši līdz mēra beigām ar visu postu un zaudējumiem, šie cilvēki galu galā visi bija uzvilkuši tik ilgi tēlotās lomas kostīmu: viņi bija emigranti; sākumā viņu seja, tagad — apģērbs liecināja par prombūtni un tālo tēvzemi. No tā brīža, kad mēris bija slēdzis pilsētas vārtus, viņi bija dzīvojuši tikai atšķirtībā, atrauti no cilvēcīgā siltuma, kas liek visu aizmirst. Dažādā ziņā šie vīrieši un sievietes visos pilsētas nostūros bija tiekušies pēc apvienošanās, kas gan visiem nebija vienāda rakstura, bet visiem vienlīdz neiespējama. Lielākā daļa ar visu savu būtību bija tvīkuši pēc kāda promesošā, pēc kāda auguma siltuma, maiguma vai paraduma. Daži, bieži paši to neapjauzdami, cieta tā­pēc, ka atradās ārpus cilvēku draudzības, ka nevarēja sa­sniegt citus cilvēkus pat ne ar parastajiem draudzības līdzekļiem, kas ir vēstules, vilcieni un kuģi. Citi, gan re­tāki, kā Tarrū varbūt, bija ilgojušies pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, bet kas viņiem likās vienīgais ilgojamais ieguvums. Un, trūkstot citam vārdam, viņi to dažreiz sauca par mieru.

Rjē arvien vēl soļoja. Jo tālāk viņš gāja, jo lielāks kļuva ļaužu pūlis ap viņu, jo skaļāks kļuva troksnis, un viņam šķita, ka priekšpilsēta, uz kuru viņš devās, aizslīd aizvien tālāk. Mazpamazām viņš saplūda ar šo klaigājošo, blīvo

masu, kuras kliedzienu saprata arvien labāk, jo tas vis­maz daļēji bija ari viņa kliedziens. Jā, visi, tiklab ar miesu, kā dvēseli, bija kopīgi izcietuši smagas brīvdienas, bezizejas trimdu, nekad neremdētas slāpes. Starp līķu blāķiem, ātrās palīdzības mašīnu signāliem, tā sauktā lik­teņa brīdinājumiem, starp tiepīgo, baiļu pilno mīņāšanos uz vietas un sirds drausmo sacelšanos nebija pārstājušas vēdīt varenas šalkas, radot trauksmi pārbiedētajās būtnēs un atgādinot viņām, ka atkal jāatrod viņu īstā tēvzeme, īstā tēvzeme visiem bija ārpus smacīgās pilsētas mūriem. Tā bija smaržīgajos dzelkšņu krūmos uz pakalniem, jūrā, brīvajās zemēs un mīlestības svarā. Un viņi gribēja atkal tur atgriezties, doties pretim laimei, no visa pārējā ar pre­tīgumu novērsušies.

To, kāda jēga var būt trimdai un savienošanās alkām, Rjē nezināja. Viņš soļoja tālāk, no visām pusēm viņu grūs­tīja, laiku pa laikam kāds kaut ko uzsauca, un tā viņš nonāca mazliet tukšākās ielās, domādams, ka nav sva­rīgi, vai tam ir vai nav jēga, bet jāraugās tikai uz to, kas piepilda cilvēku cerību.

Tagad viņš zināja, kas to piepilda, un jo skaidrāk to apjauta pirmajās, gandrīz tukšajās priekšpilsētas ielās. Tiem, kuri, apmierinādamies ar mazumu, bija vēlējušies tikai atgriezties savas mīlestības mājoklī, reizēm tika at­līdzināts. Protams, citi joprojām vientuļi klīda pa pilsētu, zaudējuši būtni, kuru gaidīja. Laimīgi vēl tie, kuri nebija divreiz šķirti kā daži, kas pirms epidēmijas nebija varē­juši uzreiz uzcelt savu mīlestības ēku un kas gadiem ilgi bija akli tiekušies pēc grūtās saskaņas, kura galu galā cieši savienoja divus naidīgus mīlētājus. Tiem, tāpat kā Rjē, bijis viegli paļauties uz laiku: viņi bija šķirti uz mūžu. Bet citi, kā Rambērs, no kura ārsts vēl šorīt bija atvadījies, teikdams: «Drosmi, tagad jums vajag būt tais­nībai!» — bija tūlīt atkal atraduši tuvo cilvēku, kuru jau domāja zudušu. Vismaz kādu laiku viņi būs laimīgi. Ta­gad viņi zināja: ja ir kaut kas, pēc kā var vienmēr ilgo­ties un dažreiz iegūt, tad tas ir cilvēcīgais maigums.

Turpretim visi tie, kas pāri cilvēkam bija tiekušies pēc kaut kā tāda, ko viņi pat neiztēlojās, bija palikuši bez at­bildes. Tarrū, liekas, sasniedza grūto mieru, par kuru bija runājis, taču atrada to vienīgi nāvē, stundā, kad tas vairs viņam nedeva neko. Ja turpretī citi, kurus dziestošajā gaismā Rjē redzēja sēžam uz namu sliekšņiem, cieši ap­skāvušos un dedzīgi raugāmies vienam otra acīs, bija iegu­

vuši, ko gribēja, tad tikai tāpēc, ka viņi prasīja vienīgo, kas bija no viņiem atkarīgs. Un, iegriezdamies ielā, kur dzīvoja Grans un Kotārs, Rjē nodomāja, ka ir taisnīgi, ja vismaz laiku pa laikam prieks atalgo tos, kuriem pie­tiek ar cilvēku un cilvēka nožēlojamo un briesmīgo mī­lestību,

Sī hronika tuvojas beigām. Ir laiks ārstam Bernāram Rjē atzīties, ka viņš ir tās autors. Bet, pirms viņš atstāsta pēdējos notikumus, viņš vēlētos vismaz attaisnot savu iejaukšanos un paskaidrot, ka viņš allaž mēģinājis runāt objektīva liecinieka tonī. Visu mēra laiku viņam sava amata dēļ bija iespēja redzēt lielāko daļu mūsu pilsētas iedzīvotāju un apkopot to izjūtas. Tātad viņš bija īsti piemērots, lai vēstītu par to, ko redzējis un dzirdējis. Bet viņš gribēja to darīt ar vēlamo atturīgumu. Vispār viņš ir centies nevēstīt vairāk nekā to, ko viņam bija iespēja redzēt, un nepiedēvēt saviem mēra laika biedrtem domas, kādas tie nebūt nebija spiesti attīstīt, un izmantot vienīgi tekstus, kas gadījuma vai nelaimes dēļ nākuši viņa rokās.

Juzdamies aicināts sniegt liecību sava veida noziegumā, viņš saglabājis zināmu piesardzību, kā piederas labas gri­bas lieciniekam. Bet tai pašā laikā, paklausot godīgas sirds likumam, viņš noteikti nostājies upuru pusē un gribējis pievienoties cilvēkiem, saviem līdzpilsoņiem, vienīgajās drošajās atskārtās, kas viņiem kopējas un kas ir — mīles­tība, ciešanas un trimda. Tāpēc nav tādu bēdu, kurās viņš nebūtu dalījies ar saviem līdzpilsoņiem, nav tādu apstākļu, kas nebūtu bijuši arī viņa apstākļi.

īstam lieciniekam pirmām kārtām jāvēstī par rīcībām, dokumentiem un baumām. Bet tas, kas viņam pašam sa­kāms par savām gaidām un saviem pārbaudījumiem, jā­noklusē. Un, ja autors tomēr tos izmantojis, tad vienīgi tāpēc, lai izprastu vai liktu izprast savus līdzpilsoņus un piešķirtu cik iespējams noteiktu formu tam, ko mūsu pil­sētas iedzīvotāji visbiežāk tikai neskaidri izjuta. Patiesību sakot, šīs saprātīgās pūles viņam nemaksāja neko. Kad viņam uznāca vilinājums tieši un vaļsirdīgi pievienot savu atzīšanos citu mēra piemeklēto tūkstoš balsīm, viņu attu­rēja doma, ka viņam nav tādu ciešanu, kas vienlaikus nebūtu arī citu ciešanas, un ka pasaulē, kur sāpes ir tik biežf vientuļas, tā ir priekšrocība. Noteikti viņam bija jā­runā visu vārdā.

Bet pilsētā bija vismaz viens cilvēks, kura vārdā ārsts Rjē nevarēja runāt. Patiešām tas bija cilvēks, par kuru Tarrū kādu dienu bija sacījis Rjē: «Viņa vienīgais īstais noziegums ir tas, ka viņš savā sirdī atzinis to, kas liek mirt vīriem un bērniem. Visu pārējo es saprotu, bet to — esmu spiests viņam piedot.» Ir pareizi, ka šī hronika bei­dzas ar stāstu par viņu, kam bija neizprotoša, tas ir, vien­tuļa sirds.