A.KAMĪ - Mēris

— Nē, pagaidām vēl nekas nav skaidrs, — Rjē sacīja, viņu izmeklējis.

Bet Tarrū mocīja slāpes. Gaitenī ārsts pateica mātei, ka tas varot būt mēra sākums.

— Ai! Tagad! Tas nav iespējams! — māte izsaucās.

Un tūlīt piebilda:

— Paturēsim viņu tepat, Bernār!

Rje pārdomāja.

— Man nav tiesību to darīt, — viņš sacīja. — Bet vār­tus drīz atvērs. Man liekas gan, tās būtu pirmās tiesības, ko es sev prasītu, ja tevis te nebūtu.

— Bernār, paturi mūs abus, — māte lūdza. — Tu taču zini, ka man nesen atkal iepotēja serumu.

Ārsts atbildēja, ka serums iepotēts arī Tarrū, bet varbūt aiz noguruma viņš izlaidis pēdējo injekciju un aizmirsis piesardzību.

Rjē jau iegāja savā kabinetā. Ārstam atgriežoties, Tarrū redzēja viņa rokās milzīgās seruma ampulas.

— Ahā, tad tas ir tas, — Tarrū sacīja.

— Nē, bet tas jādara piesardzības dēļ.

Atbildes vietā Tarrū izstiepa roku un pacieta bezgalīgo injekciju, kuru pats bija daudzreiz izdarījis citiem slimnie­kiem.

— Redzēsim, kā -būs vakarā, — Rjē sacīja un skatījās Tarrū tieši sejā.

— Un izolācija, Rjē?

— Vēl taču nav pavisam skaidrs, vai jums ir mēris.

Tarrū ar pūlēm pasmaidīja.

— Pirmoreiz redzu, ka injicē serumu un tai pašā laikā neliek slimnieku izolēt.

Rjē novērsās.

Mēs abi, māte un es, jūs kopsim. Seit jums būs labāk.

Tarrū klusēja, un ārsts, kārtodams ampulas, gaidīja, kā viņš atkal ierunāsies, lai tad atskatītos. Beidzot Rjē piegāja pie gultas. Slimnieks raudzījās viņā. Seja bija nogurusi, bet pelēkās acis bija mierīgas. Rjē uzsmaidīja.

— Aizmiedziet, ja varat. Es tūlīt atgriezīšos.

Aizgājis līdz durvīm, viņš dzirdēja Tarrū balsi, kas

viņu sauca. Viņš nāca atpakaļ.

Bet šķita, ka Tarrū cīnās ar vārdiem, kas viņam bija sakāmi.

— Rjē, — viņš beidzot izdabūja pār lūpām, — jums vajadzēs man sacīt visu, man tas ir nepieciešami.

— Es jums to apsolu.

Tarrū savieba raupjo seju samocītā smaidā.

— Paldies. Man negribas mirt, un es cīnīšos. Bet, ja spēle ir zaudēta, es vēlos aiziet godam.

Rjē noliecās un saspieda viņam plecu.

— Nē. Lai kjūtu svētais, ir jādzīvo. Cīnieties.

Dienā aukstums, kas bija ļoti spalgs, nedaudz mazinā­jās, bet pēcpusdienā sākās spēcīgs lietus un krusa. Krēs­las stundā debesis mazliet noskaidrojās, un sals kļuva skaudrāks. Rjē pārnāca mājās vakarā. Nenovilcis mēteli, viņš iegāja drauga istabā. Māte adīja. Tarrū, liekas, ne­bija ne pakustējies, tikai no drudža pavisam baltās lūpas liecināja par cīņu, kāda viņam jāiztur.

—• Nu? — ārsts jautāja.

Tarrū mazliet paraustīja druknos plecus ārpus gultas.

— Nu tā, — viņš atbildēja, — es zaudēju spēli.

Ārsts noliecās pār viņu. Limfmezgli zem kvēlošās ādas bija uzblīduši, krūtīs likās dunam visi apakšzemes kalves trokšņi. Tarrū dīvainā kārtā uzrādīja abu veidu simpto­mus. Pieceldamies Rjē sacīja, ka serums vēl neesot pa­guvis pilnībā iedarboties. Drudža vilnis, kas uzplūda kaklā, noslīcināja tos dažus vārdus, ko Tarrū mēģināja izrunāt,

Pēc vakariņām Rjē un viņa māte apsēdās slimnieka istabā. Nakts sākās ar cīņu, un Rjē zināja, ka sīvā kauja ar mēra eņģeli ilgs līdz ausmai. Tarrū spēcīgie pleci un platās krūtis nebija labākie ieroči, bet drīzāk gan asinis, kuras Rjē nupat ar savu adatu bija iešļācis, un šajās asinīs tas, kas bija dziļāk par dvēseli un ko nekāda zinātne nekad neizvilks dienas gaismā. Un viņam atlika tikai noskatīties drauga cīņā. Mēnešiem ilgi atkārtotās neveiksmes bija vi­ņam mācījušas pareizi vērtēt visa tā iedarbīgumu, ko viņš tagad darīs: vajadzēja sekmēt augoņu attīstību, injicēt toniskos līdzekļus. īstenībā, viņa vienīgais uzdevums bija radīt iespējas nejaušībai, kas pārlieku bieži iejaucas, tikai izaicināta. Un vajadzēja, lai iejauktos nejaušība. Jo Rjē bija sastapies aci pret aci ar tādu mēra seju, kas viņu mulsināja. Vēl lieku reizi sērga centās izjaukt visu pret to vērsto stratēģiju, tā parādījās vietās, kur to negaidīja, pazuzdama 110 turienes, kur tā jau šķita iesakņojusies. Vēl lieku reizi tā centās pārsteigt.

Tarrū cīnījās nekustīgs. Ne reizi visā naktī viņš sāpju uzbrukumiem nepretojās ar uzbudinājumu, kaujā izman­todams vienīgi visu savu smagumu un visu savu klusumu. Bet arī ne reizi viņš neierunājās, tā savā veidā atzīdamies, ka uzmanības izkliedēšana vairs nav iespējama. Rjē sekoja kaujas fāzēm vienīgi pēc drauga acīm: brīžiem tās bija atvērtas, brīžiem ciet, plaksti gan cieši piespiesti pie acs- ābola, gan atkal izstiepti, skatiens kā pienaglots pie kāda priekšmeta vai atkal pievērsts ārstam un tā mātei. Katr­reiz, kad ārsts uztvēra šo skatienu, Tarrū ar milzu pūlēm izmocīja smaidu.

Vienu brīdi kļuva dzirdami steidzīgi soļi uz ielas. Tie likās bēgam no tālīnas dunoņas, kas pamazām tuvojās un beidzot piepildīja ielu ar šalkoņu: atkal sāka gāzt lietus, kam drīz vien pievienojās krusa, pakšķot pret ietvi. Pla­tais drapējums pie logiem viļņoja. Telpas pustumsā Rjē, kuru uz brīdi bija izklaidējis lietus, atkal vēroja Tarrū naktslampiņas gaismā. Māte adīja, laiku pa laikam pa­celdama galvu un uzmanīgi paraudzīdamās slimniekā. Ārsts jau bija izdarījis visu, ko varēja darīt. Pēc lietus klusums kļuva vēl smagāks šai telpā, ko pildīja vienīgi neredzamas kaujas mēmais troksnis. Bezmiega pārkairinā- jumā ārsts šķita sadzirdam uz klusuma robežas liego un vienmerīgo svripoņu, kas bija viņu pavadījusi visu epidē­mijas laiku. Viņš deva zīmi mātei, lai tā iet gulēt. Māte pakratīja galvu, viņas acis kļuva gaišākas, un viņa rūpīgi pētīja adāmadatas galā valdziņu, par kuru nebija īsti droša. Rjē piecēlās, lai pasniegtu slimniekam dzert, un tad atkal apsēdās.

Gājēji, izmantojot klusuma iestāšanos, aši soļoja pa ietvi. Viņu soļi attālinājās un noklusa. Ārsts pirmoreiz pa­manīja, ka šī nakts, kurā bija tik daudz vēlīnu staigātāju, bet kurā vairs neskanēja ātrās palīdzības mašīnu signāli, ir līdzīga agrākā laika naktīm. Tā bija no mēra atbrīvota nakts. Un šķita, ka aukstuma, gaismas un pūļa padzītā slimība ir aizbēgusi no pilsētas tumšajiem nostūriem un patvērusies šai siltajā istabā, lai savā beidzamajā trie­cienā uzbruktu Tarrū nekustīgajam ķermenim. Sērgas sprigulis vairs nekūla pilsētas debesis. Bet tas klusu svilpa istabas smacīgajā gaisā. Jau vairākas stundas Rjē dzir­dēja šo svilpoņu. Vajadzēja gaidīt, līdz arī šeit tā pie­rims, līdz arī šeit mēris atzīs sevi par uzvarētu.

īsi pirms ausmas Rjē pieliecās mātei:

— Tev vajadzētu iet gulēt, lai astoņos vari mani no­mainīt. Pirms apgulies, neaizmirsti pilienus.

Rjē kundze piecēlās, salocīja adīkli un piegāja pie slim­nieka gultas. Jau labu laiku Tarrū acis bija ciet. Sviedri bija salipinājuši matus gredzenos uz stūrās pieres. Rjē kundze nopūtās, un slimnieks atvēra acis. Viņš ieraudzīja pār sevi noliekušos maigo seju, un zem drudža nemitīga­jiem viļņiem atkal pavīdēja stūrgalvīgais smaids. Taču acis tūlīt aizvērās. Palicis viens, Rjē apsēdās atzveltnes krēslā, no kura bija piecēlusies māte. Iela bija mēma, un tagad visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Telpā kļuva jū­tams rīta vēsums.

Ārsts iesnaudās, bet pirmo ratu rīboņa ausmā viņu pa­modināja. Viņš nodrebēja un, paskatījies uz Tarrū, sa­prata, ka iestājusies atelpa un arī slimnieks guļ. Tālumā vēl rībēja kāda pajūga ar dzelzi apkaltie riteņi. Aiz loga vēl bija tumšs. Kad ārsts piegāja pie gultas, Tarrū rau­dzījās viņā neizteiksmīgām acīm, it kā vēl miegā.